Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pārskats par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu Latvijā 2020. gadā liecina, ka Latvijā no cilvēku tirdzniecības cietušas 48 personas: 34 vīrieši, 12 sievietes un 2 nepilngadīgas personas. Sīkāk par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu Latvijā 2020. gadā – LV portāla infografikā.
Iekšlietu ministrijas (IeM) sagatavotajā pārskatā par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu Latvijā 2020. gadā (turpmāk – pārskats) aprakstītas cilvēku tirdzniecības tendences un situācija Latvijā, tostarp cilvēku tirdzniecības upuru identificēšana un sociālās rehabilitācijas un atbalsta pakalpojumi šādām personām, kā arī veiktie pasākumi cilvēku tirdzniecības apkarošanā un sabiedrības informēšanā.
Pārskatā secināts, ka Latvija ir gan cilvēku tirdzniecības upuru izcelsmes, mērķa un tranzīta valsts, gan valsts, kuras iekšienē notiek cilvēku tirdzniecība. Savukārt cilvēku tirdzniecības upuru vervētāji pārsvarā ir paziņas, darbā iekārtošanas pakalpojumu sniedzēji un ģimenes locekļi.
Saskaņā ar pārskatu cilvēku tirdzniecības riskam ir pakļautas visneaizsargātākās sabiedrības grupas, piemēram, bezdarbnieki, darba meklētāji, jaunieši, sievietes, pirmspensijas vecuma cilvēki un nepilngadīgas personas. Risku kļūt par cilvēku tirdzniecības upuriem visbiežāk rada sarežģīts finansiālais stāvoklis, pastāvīga apmaksāta darba trūkums, ierobežotas prasmes un zināšanas.
Iekšlietu ministrija norāda, ka bieži vien Latvijas iedzīvotāji, kuri zaudējuši darbu un ir psiholoģiski sagrauti Covid-19 pandēmijas laikā, dodas uz ārzemēm, rūpīgi neizvērtējot piedāvātos darba sludinājumus. Tāpat IeM skaidro, ka ir pieaudzis seksuālās ekspluatācijas apdraudējums, jo, samazinoties ienākumiem privātajos uzņēmumos, attīstās interneta maksas tiešsaistes videoportāli, kas to satura veidotājiem piedāvā iespēju nopelnīt. Vienlaikus cilvēki pandēmijas laikā vairāk laika pavada internetā, kur pieejami dažādi darba piedāvājumi un notiek iepazīšanās.
IeM Nacionālā koordinatore cilvēktirdzniecības novēršanas jautājumos Lāsma Stabiņa skaidro, ka cilvēku tirdzniecībā iesaistīto un dažādām ekspluatācijas formām pakļauto personu skaits pamatā pieaug sociālo un ekonomisko iemeslu dēļ: “Tie ir cilvēki, kuriem šādā situācijā nepietiek iekšējo resursu vai ārējā atbalsta un palīdzības, lai sevi aizsargātu.” Arī viņa vērš uzmanību uz to, ka Covid-19 pandēmija vairāk nekā jebkad agrāk ir veicinājusi un turpina veicināt šos cēloņus un riskus, jo arvien vairāk cilvēku nonāk grūtā, pat bezcerīgā situācijā un, meklējot glābiņu, kā arī nesaņemot palīdzību un atbalstu no iestāžu puses, tiek ļaunprātīgi izmantoti, tostarp pakļauti cilvēku tirdzniecībai.
“Kopumā valsts un pašvaldību institūciju spējas atklāt cilvēku tirdzniecības gadījumus nav izpaudušās spilgti un vērā ņemami. Pie tā var vainot gan neregulāro un nepietiekamo speciālistu izglītošanas procesu, gan personāla mainību, kas būtiski ietekmē iestāžu un dienestu institucionālo atmiņu, kā arī finanšu resursu trūkumu, jo cilvēku tirdzniecības novēršana joprojām nav prioritāte, kurā tiktu investēti vērā ņemami resursi: finanšu, moderno tehnoloģiju risinājumi un arī cilvēkresursi,” atzīst L. Stabiņa.
IeM pārstāve norāda, ka cietušie visbiežāk paši vēršas pēc palīdzības: “Tas arī ir labi un pareizi, tas mums dod iespēju izpildīt savu uzdevumu palīdzēt, atbalstīt un aizsargāt šos cilvēkus, kuri ir tikuši ekspluatēti.”
Vienlaikus izpratnes trūkums par cilvēku tirdzniecību sabiedrībā, biežā cietušo izvēle neziņot par to, kas viņiem nodarīts, sabiedrības iecietīgā izturēšanās pret pārkāpumiem (gan vardarbību, gan nodarbinātības pārkāpumiem), neredzēšana vai izlikšanās neredzam, neziņošana, efektīvas starpinstitūciju sadarbības un kopīgas izpratnes trūkums ir iemeslu kopums, kāpēc Latvijā ir tik maz notiesājošo spriedumu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību, proti, līdz iztiesāšanai nonāk vien dažas lietas, turpina L. Stabiņa.
Kā norāda IeM pārstāve, ilgais krimināllietu iztiesāšanas process, kas mēdz ievilkties vairāku gadu garumā, rezultējas ar maigiem sodiem, par ko Latvija ne reizi vien saņēmusi kritiku no starptautisko novērtēšanas mehānismu puses: “Ir piemēroti arī bargi sodi, bet tādu spriedumu ir ļoti maz. Turklāt tiesneši ir bijuši – un var teikt, ka joprojām ir, – nozares ekspertu grupa, kas vismazāk piedalījusies apmācībās par cilvēku tirdzniecības jautājumiem.”
Saskaņā ar pārskatā sniegto informāciju par cietušajiem kriminālprocesos 2020. gadā tika atzītas 15 personas, kuras tika identificētas kā cilvēku tirdzniecības upuri 2019. un 2020. gadā. Juridiskās palīdzības administrācija valsts kompensāciju cietušajiem izmaksāja divām personām – 1935 eiro apmērā katrai.
Vienlaikus 2020. gadā uzsākti 7 kriminālprocesi par cilvēku tirdzniecību (6 par darbaspēka ekspluatāciju un 1 – par seksuālo ekspluatāciju), par aizdomās turētajiem atzītas 6 personas (5 Latvijas Republikas pilsoņi un 1 Uzbekistānas pilsonis), kā arī uzlikts arests nekustamajam īpašumam, transportlīdzekļiem, naudas līdzekļiem un bankas kontiem par kopējo summu 1 714 243 eiro.
Atbilstoši Krimināllikuma 154.¹ pantam (“Cilvēku tirdzniecība”) iztiesāšanai nosūtītas 2 krimināllietas pret 2 personām (2 pilngadīgiem vīriešiem), savukārt pirmās instances tiesās izskatītas 3 krimināllietas par cilvēku tirdzniecību, bet apelācijas instancēs – 1 krimināllieta par cilvēku tirdzniecību. Par cilvēku tirdzniecību notiesāta viena persona ar nosacītu brīvības atņemšanas sodu uz 2,5 gadiem un probācijas uzraudzību uz 2 gadiem.
IeM ir izstrādājusi Rīcības plāna cilvēku tirdzniecības novēršanai 2021.–2023. gadam projektu, kurā ir iekļauti uzdevumi kopīgo centienu cilvēku tirdzniecības novēršanas un apkarošanas pilnveidošanai, taču dokumenta projekts vēl ir jāsaskaņo ar Rīcības plāna īstenošanā iesaistītajām pusēm, skaidro L. Stabiņa. Tāpat viņa norāda, ka ir uzsākts darbs pie normatīvā regulējuma pilnveidošanas, kas Latvijā:
