Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika
Valsts sekretāru sanāksmē 3. decembrī izsludināts noteikumu projekts “Grozījumi Ministru kabineta noteikumos Nr. 321 “Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību””, kas paredz aktualizēt datu nesēju un iekārtu sarakstu, no tā izslēdzot CD un DVD diskus un to papildinot ar visu veidu datoru cietajiem diskiem, ārējiem cietajiem datoru diskiem un viedtālruņiem. Tāpat grozījumos precizēta kolektīvā pārvaldījuma organizācija un lietotāju tiesības un pienākumi.
Grozījumus Ministru kabineta (MK) noteikumos iniciējusi Kultūras ministrija, un plānots, ka tie stāsies spēkā 2021. gada 1. martā. Projekta mērķis ir precizēt tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu sarakstu saistībā ar tehnoloģiju attīstības radītajām pārmaiņām, kā arī risināt praksē konstatētās problēmas, norādīts likumprojekta anotācijā.
Projekts sagatavots saskaņā ar Autortiesību likuma 34. panta septīto daļu un Satversmes tiesas 2012. gada 2. maija spriedumu lietā Nr. 2011-17-03 “Par Ministru kabineta 2005. gada 10. maija noteikumu Nr. 321 “Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību” 3. un 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64., 105. un 113. pantam”, kas nosaka pienākumu Ministru kabinetam regulāri pārvērtēt nesēju un iekārtu sarakstu saistībā ar tehnoloģiju attīstības radītajām pārmaiņām.
Kultūras ministrs Nauris Puntulis paudis, ka līdz ar jaunajām izmaiņām, pirmkārt, tiks nodrošināta citām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, tostarp kaimiņvalstīm, līdzvērtīga datu nesēju atlīdzības (DNA) iekasēšanas sistēma, kas sniegs būtisku atbalstu radošajām nozarēm. Otrkārt, tiks izpildīts Satversmes tiesas spriedumā noteiktais pienākums regulāri pārvērtēt datu nesēju sarakstu saistībā ar tehnoloģiju attīstības radītajām pārmaiņām.
Autortiesību likuma 34. pants noteic, ka fiziskajai personai ir atļauts reproducēt (tostarp ciparu formātā) vizuālos darbus, kā arī darbus, kas iekļauti tiesiski iegūtā filmā vai fonogrammā vai arī citā aizsargājamā darba izpausmes formā. To drīkst darīt vienā kopijā personiskai lietošanai bez tieša vai netieša komerciāla nolūka. Šādas kopijas izgatavošanā nedrīkst iesaistīt citas personas. Savukārt autori ir tiesīgi saņemt taisnīgu atlīdzību par šādas kopijas izgatavošanu (nesēja atlīdzība).
Kultūras ministrijas (KM) Autortiesību nodaļas vecākā juriskonsulte Linda Zommere atgādina, ka regulējums par atlīdzības maksāšanu attiecībā uz privātkopēšanu pastāv kopš 1993. gada. Tāpat šāds regulējums paredzēts arī Autortiesību likumā, kas stājās spēkā 2000. gadā un paredzēja deleģējumu MK izdot noteikumus par DNA lielumu un administrēšanas kārtību. Pirmie noteikumi stājās spēkā 2002. gadā. Tas arī uzskatāms par laiku, kad sāka pastāvēt funkcionējoša DNA sistēma ar atlīdzības iekasēšanu un sadali.
MK noteikumu Nr. 321 “Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību” 3. punkts paredz, ka atlīdzību par tukšajiem materiālajiem nesējiem nosaka kā procentuālu likmi no pirmās atsavināšanas cenas Latvijas teritorijā bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN) un maksā šādā apmērā:
Savukārt 4. punkts noteic, ka atlīdzību par reproducēšanai izmantojamajām iekārtām maksā par visu veidu personālajiem datoriem, ieskaitot portatīvos datorus un planšetdatorus, 2,85 eiro apmērā par vienību.
“Datu nesēju atlīdzība ir neliels vienreizējs maksājums, kuru šīs iekārtas pircējs maksā autoriem, izpildītājiem, producentiem, aktieriem, filmu producentiem par atļauju kopēt privātām vajadzībām autordarbus,” skaidro Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) izpilddirektore Liena Grīna.
Iekasētais maksājums nenonāk valsts budžetā, bet uzreiz tiek pārskaitīts Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūrai/Latvijas Autoru apvienībai (AKKA/LAA), kas tālāk naudu sadala autoriem: mūziķiem, rakstniekiem, fotogrāfiem, aktieriem, kino un video autoriem, mūzikas un filmu producentiem.
KM piedāvājums paredz grozīt noteikumu 3. un 4. punktu, no tā svītrojot CD un DVD diskus, palielinot atlīdzības lielumu USB zibatmiņām un papildinot sarakstu ar visu veidu datoru cietajiem diskiem (tostarp HDD, SSD diskiem), ārējiem cietajiem datora diskiem un viedtālruņiem.
Grozījumu 3. punkts projektā tiek izteikts šādi: atlīdzību par tukšajiem materiālajiem nesējiem nosaka un maksā šādā apmērā:
Savukārt 4. punktu tiek piedāvāts izteikt šādā versijā: atlīdzību par reproducēšanai izmantojamajām iekārtām maksā šādā apmērā:
Noteikumu projekta anotācijā norādīts: nosakot 1,50 eiro lielu atlīdzību par viedtālruņiem, ņemts vērā, ka personālos datorus privātkopēšanai izmanto 85%, bet viedtālruņus – 32% KM veiktā pētījuma respondentu (kas ir aptuveni divas reizes mazāk, līdz ar to atlīdzība nosakāma aptuveni uz pusi mazāka nekā personālajiem datoriem). Savukārt USB zibatmiņas nesēja atlīdzības likmes lielums palielināts līdz 6%, ņemot vērā, ka to izmantošana ir pieaugusi (no 32% līdz 41%), bet likme par ārējo cieto disku noteikta 4%, ņemot vērā, ka tos privātkopēšanai izmantojuši 23% respondentu.
Lai nodrošinātu, ka datoru cietie diski netiek aplikti dubultā, projekts paredz papildināt noteikumus ar 8.1 punktu, kas noteic, ka izgatavotājam, tostarp komersantam, kas komplektē datorus Latvijā un izmanto datoru cietos diskus, par kuriem atlīdzība jau ir samaksāta, atlīdzība par reproducēšanai izmantojamajām iekārtām nav jāmaksā.
KM piedāvātās izmaiņas balstās uz vairākiem pētījumiem, iesaistīto nozaru viedokli, kā arī uz ES tiesas spriedumu un citu ES dalībvalstu, jo īpaši kaimiņvalstu, normatīvā regulējuma izpēti par viedtālruņu iekļaušanu nesēju un iekārtu sarakstā.
2020. gada oktobrī KM pasūtīja jaunu pētījumu par Latvijas iedzīvotāju privātkopēšanas paradumiem. Atbilstoši tā datiem likumīgi iegūtus, ar autortiesībām aizsargātus darbus savai personiskajai lietošanai gada laikā reproducējuši (kopējuši) 14% respondentu, līdz ar to kopēšanas apjoms, salīdzinot ar 2017. gada datiem, ir palielinājies par 4%.
Datora cietais disks joprojām ir visbiežāk izmantotais informācijas nesējs, kurā pārrakstīti likumīgi iegūti darbi personiskai lietošanai (to izmantojuši 53% respondentu, kuri ir kopējuši likumīgi iegūtus autordarbus personiskai lietošanai). Samērā liela daļa respondentu (41%) norādījuši, ka šāda veida darbus ir pārrakstījuši USB zibatmiņā. Savukārt gandrīz ceturtā daļa respondentu (23%) šāda veida darbus ir pārrakstījuši ārējā cietajā diskā.
Salīdzinot datus ar 2017. gada pētījumu, secināms, ka ir palielinājusies datoru cieto disku (no 49% 2017. gadā līdz 53% 2020. gadā) un ārējo cieto disku lietošana darbu kopiju ierakstīšanai (no 20% 2017. gadā līdz 23% 2020. gadā) un samazinājusies USB zibatmiņas lietošana minētajam mērķim (no 48% 2017. gadā līdz 41% 2020. gadā). Savukārt pārējo nesēju lietošana ir būtiski samazinājusies: atmiņas kartes no 18% 2017. gadā līdz 9% 2020. gadā, CD un DVD – no 10% 2017. gadā līdz 3% 2020. gadā.
Dators ir tā iekārta, kuru likumīgi iegūtu autordarbu pārrakstīšanai izmantojis vairākums iedzīvotāju (85%), kas ir kopējuši ar autortiesībām aizsargātus darbus. 2017. gadā kopēšanu ar datora palīdzību veikuši 83% respondentu.
Gandrīz trešdaļa aptaujāto iedzīvotāju (32%) likumīgi iegūto autordarbu pārrakstīšanai izmantojuši viedtālruni. Tādējādi vērojams pieaugums viedtālruņu lietošanā, salīdzinot ar 2017. gadu (24%). Pārējo iekārtu (piemēram, televizora un CD atskaņotāja) izmantošana minētajam mērķim samazinājusies vēl vairāk kopš 2017. gada un nepārsniedz 5%.
L. Zommere akcentē, ka 22 no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm pastāv pilnībā funkcionējoša privātkopēšanas sistēma ar atlīdzības iekasēšanu un sadali. Tāda ir arī abās Baltijas kaimiņvalstīs. Igaunijas parlaments lēmumu par jauna DNA saraksta izveidi pieņēma pagājušā gada beigās.
KM secinājusi, ka lielākajā daļā ES dalībvalstu viedtālruņi ir iekļauti iekārtu sarakstā. Tikai Bulgārija un Latvija viedtālruņus nav iekļāvusi sarakstā. Somijā atlīdzība netiek maksāta par nesējiem un iekārtām, bet ir ieviesta sistēma, ka valsts maksā nesēja atlīdzību.
Iesaistīto nozaru pārstāvjiem ir atšķirīgi viedokļi par noteikumu projektu.
Dziesmu autors un mūziķis, AKKA/LAA padomes prezidents Kārlis Kazāks jautā, vai pirms skriešanas treniņa, kad telefonā tiek iekopēts mīļāko dziesmu saraksts, cilvēks aizdomājas, ka tiek veiktas darbības ar kāda cita cilvēka intelektuālo īpašumu. “Niecīgā un tikai vienreiz samaksātā datu nesēju atlīdzības maksa ļauj par to nedomāt un zināt, ka par autortiesību un blakustiesību īpašniekiem visi kopā esam padomājuši,” tā K. Kazāks.
Citās domās ir IT nozares pārstāvji. Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas (LIKTA) prezidente Signe Bāliņa uzsver: “Kopš pēdējiem noteikumu grozījumiem 2012. gadā sperts liels solis tehnoloģiju attīstībā. Ir attīstījušies dažādi mūzikas straumēšanas pakalpojumi, ir mainījušies arī lietotāju paradumi, arvien vairāk izmantojot mākoņpakalpojumus. Šīs tendences iezīmē virzienu, ka mūzikas un citu darbu un blakustiesību objektu kopēšana tikpat kā vairs nav aktuāla.” S. Bāliņa uzskata, ka nesēja atlīdzības regulējums Latvijā uzlabojams, nevis paplašinot nesēju sarakstu, bet gan pārskatot nesēja atlīdzības sistēmu konceptuāli, pārredzamā nākotnē atceļot to un veicinot jaunus veidus, kā tiesību īpašniekiem saņemt atlīdzību par savu darbu izmantošanu.
Arī IT produktu izplatītājuzņēmuma “Elko” tirdzniecības biroja direktors Baltijā un Polijā Andrejs Gavrilovs atzīst, ka piedāvātie grozījumi neatbilst laikam un garam: “Ne straumēšana, ne mākoņpakalpojumi, kas ir faktiskie šodienas risinājumi autordarbu izplatīšanai, netiek aptverti. Tā vietā ir iecerēts apgrūtināt datu nesējus un tālruņus, kurus vairumā gadījumu neizmanto vai arī nemaz nevar tehniski izmantot privātkopēšanai, piemēram, parasto podziņtelefonu, kuru var izmantot tikai saziņai, vai augstas veiktspējas cietos diskus, kurus izmanto tikai biznesa datu rezerves kopijām.”
A. Gavrilovs uzsver, ka atlīdzību nav plānots iekasēt no visiem uzņēmumiem, kas Latvijā pārdod attiecīgās iekārtas: “Sarakstā nav ārvalstu internetveikalu, kuri veic tiešo piegādi uz Latviju. Ja grozījumi tiks pieņemti, nevarēsim nodrošināt atsevišķu produktu piegādi Latvijas tirgum, piemēram, lētāko kategoriju cietos diskus, jo plānotā nodeva var sasniegt pat 14% no ierīces cenas. Cenas celsies, klienti pirks produktus no citiem piegādātājiem ārpus Latvijas, un mēs zaudēsim tirgus daļu un ieņēmumus.”
Savukārt mūzikas izdevniecības “MicRec” un mūzikas producentu apvienības valdes priekšsēdētāja Elita Mīlgrāve, atsaucoties uz praksi ES valstīs, piebilst, ka datu nesēju atlīdzība nekādi neietekmē produktu gala cenu vai arī ietekmē to minimāli.
Tāpēc “Elko” kopā ar Latvijas Datortehnoloģiju asociāciju rosina turpināt diskusijas un veikt padziļinātu izpēti, kā atrast taisnīgu risinājumu, kas ir samērojams ar visu pušu interesēm. Viens no veidiem, viņuprāt, ir atcelt jebkādas atlīdzības par iekārtām un ieviest nelielu digitālo nodevu interneta pieslēgumam: tas nekropļo iekārtu tirgu un ietver sevī aktuālos autordarbu izplatīšanas kanālus, kā arī tam ir vienkāršota un caurspīdīga administrēšana.
