Par ordeņa dibināšanas dienu simboliski pieņemts uzskatīt 1919. gada 11. novembri, kad Latvijas armija ar Lielbritānijas un Francijas karakuģu atbalstu padzina no Rīgas Bermonta-Avalova karaspēku. Pirmoreiz apbalvošana ar šo ordeni notika tikai 1920. gada 11. novembrī Rīgā, Esplanādes laukumā, kad Satversmes sapulce jau bija pieņēmusi likumu par Lāčplēša Kara ordeni.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā ir saglabājušās Anša Cīruļa, Konrāda Ubāna, Niklāva Strunkes, Romāna Sutas, Jēkaba Kazāka un citu pazīstamu mākslinieku iesniegtas ordeņa skices. Tomēr izvēle krita uz neprofesionāla mākslinieka un Neatkarības kara dalībnieka Jāņa Aleksandra Liberta modeli. 1920. gada 28. martā laikraksts “Latvijas Sargs” to raksturoja šādi: “Ir izstrādāti krusta, zvaigznes un lentas zīmējumi, kuri visai glīti, ieturēti tautiskā gaumē un atstāj ļoti māksliniecisku iespaidu.” No 1922. gada apbalvotajiem izsniedza arī mākslinieka Riharda Zariņa zīmēto diplomu, kurā bija ierakstīts konkrētais varoņdarbs.
“Skatoties tikai uz viņu nopelniem”
Lāčplēša Kara ordeni ar devīzi “Par Latviju” piešķīra par nopelniem Latvijas Neatkarības karā un Latvijas valsts nodibināšanā, ar ko saprata arī Pirmā pasaules kara dalību strēlnieku cīņas, skaidro Latvijas Kara muzeja nodaļas vadītāja, Latvijas starpkaru perioda vēstures speciāliste Barba Ekmane.
“Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera godu var piešķirt visiem Latvijas armijas un bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, neievērojot ieņemamo stāvokli, bet skatoties tikai uz viņu nopelniem. Tāpat arī ārzemniekiem ar viņu augstākās izpildu varas piekrišanu,” nosaka ordeņa statūti.
Pirmie ordeņi ar Ministru kabineta lēmumu 1920. gadā tika piešķirti septiņiem augstākajiem Latvijas armijas komandieriem – ģenerālim Pēterim Radziņam, pulkvežiem Mārtiņam Peniķim, Krišjānim Berķim, Jūlijam Jansonam, Jānim Apinim, pulkvežleitnantiem Oskaram Dankeram un Jānim Puriņam. Ordeņus pasniedza prezidents Jānis Čakste.
Pirmo šķiru par īpaši lielu ieguldījumu Latvijas neatkarības izcīnīšanā un starptautiskā nostiprināšanā saņēma tikai 11 cilvēki – ģenerāļi Jānis Balodis un Krišjānis Berķis, pulkveži Fridrihs Briedis un Oskars Kalpaks, igauņu ģenerālis Johans Laidoners, poļu maršals Juzefs Pilsudskis, franču maršals Ferdinands Fošs un ģenerālis Eižens Žanens, Itālijas karalis Viktors Emanuels un Ministru prezidents Benito Musolīni, kā arī Beļģijas karalis Alberts I.
Lai arī ordenis B. Musolīni, kurš zināms kā Itālijas diktators un viens no fašisma ideoloģijas radītājiem, var raisīt izbrīnu, apbalvojums piešķirts saistībā ar viņam ieņemto premjerministra amatu kā diplomātisks žests un pateicība par Itālijas sniegto atbalstu Latvijas starptautiskajā atzīšanā, skaidro B. Ekmane.
II šķiras ordenis piešķirts 61 personai – 18 latviešiem un 43 ārvalstniekiem. Savukārt III šķiras – 2072 personām (1600 nacionālās armijas karavīriem, 202 bijušiem latviešu strēlniekiem, 271 ārvalstniekam).
Līdz ar latviešiem – Latvijas armijas karavīriem un latviešu strēlniekiem – ordeni saņēmuši 11 lietuvieši, 47 vācieši, 15 krievi, 9 poļi, 6 igauņi, 4 ebreji un 3 baltkrievi. Ar ordeni apbalvoti Igaunijas, Polijas, Somijas, Francijas, Čehoslovākijas, Lietuvas, Dānijas, Itālijas, Beļģijas, ASV un Japānas armijas karavīri. Kopumā laikā no 1920. līdz 1928. gadam ir pasniegti 2146 Lāčplēša Kara ordeņi.
Trīs sievietes un viens cietoksnis
Ar III šķiras ordeni apbalvotas arī trīs sievietes – Valija Valerija Veščuna-Jansone, Līna Čanka-Freidenfelde un Elza Žiglevica, kura, šāviņam sprāgstot, savainoja abas kājas, piegādājot ēdienu karavīriem ierakumos bermontiādes laikā Rīgā. Operācija 21 gadu vecās studentes dzīvību neglāba. Lāčplēša Kara ordeņa, ko viņai piešķīra pēc nāves, pieteikumā vēstīts: “Elza Žiglevica krita par upuri savam tēvzemes mīlestības un patriotisku pienākumu darbam. Viņu dzina uz ielas zem granātām ne vieglprātīga ziņkārība, ne kairinošu piedzīvojumu meklēšana briesmu pilnā atmosfērā, bet gan rūpes un gādība par tēvzemes sargu – karavīru miesīgo un garīgo labklājību cīņu vietās uz Daugavas krastiem, paslepus savā sirdī viņa nesa līdzi stiprinošus un mīļus vārdus pagurušiem un no nesenām neveiksmēm sagrautiem karavīriem.”
V.V. Veščuna-Jansone 1919. gada 9. oktobrī brīvprātīgi iestājusies Latvijas armijā. 7. Siguldas kājnieku pulka rindās piedalījusies cīņās pret bermontiešiem un īpaši izcēlusies 1919. gadā kaujā pie Plāņu mājām, kad bija jāpārvar pretinieka ugunslīnija.
Leģendārs kļuvis Līnas Čankas-Freidenfeldes dzīvesstāsts. “Paņēmusi sava pirms trim gadiem ceļā uz studijām ar trieku mirušā brāļa Jāņa pasi, viņa ieradās Rīgā, kur vienojās ar kādu pazīstamu, plecīgu un veselīgu puisi par tālāko,” raksta vēsturnieks, LU profesors Ēriks Jēkabsons. “Pēdējais ar L. Čankas brāļa pasi ieradās Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas brīvprātīgo pieņemšanas punktā, izgāja medicīnas komisiju (..). Tālāk jau rīkojās pati meitene. Nogriezusi abas garās matu pīnes, viņa kopā ar citiem brīvprātīgajiem devās uz brīvprātīgo pulcēšanās vietu un kuģītī no Daugavmalas ieradās kazarmās Mīlgrāvī, kur bija paredzēta apmācība. Taču pārējie strēlnieki uzreiz ievēroja, ka kaut kas nav kārtībā ar jauno briļļaino brīvprātīgo, un otrajā dienā ziņoja par to priekšniecībai (viņi domāja, ka atklājuši savā vidū ienaidnieka iesūtītu “spiedzi”). Bataljona adjutanta pavadībā L. Čanka tika nogādāta Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejā. Kad viss noskaidrojies, komiteja nekavējoties gribējusi izslēgt meiteni no strēlnieku sarakstiem. Taču “jaunava bija uz visu gatava” un draudēja nošauties. Viņa stāstīja: “Man bij viens brālis, kas tagad miris; mēs vēl esam 6 māsas, un es tā jaunākā nodomāju iet tēvu zemes karā, citādi no mūsu ģimenes nav neviena karavīra.” Rezultātā pēc komitejas lūguma augstākā militārā priekšniecība izsniegusi meitenei īpašu atļauju dienēt kā ierindas strēlniekam Jānim Bērtuļa dēlam Čankam.”
L. Čanka-Freidenfelde piedalījusies kaujās Nāves salā. Ziemassvētku kaujās pie Ložmetējkalna kā vecākā sanitāre pašaizliedzīgi izpildīja savu pienākumu nepārtrauktā ienaidnieka ugunī. 1919. gadā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā un gadu vēlāk no dienesta atvaļināta.
Ē. Jēkabsons lēš, ka Latvijas Neatkarības karā, neskaitot daudzās Sieviešu palīdzības korpusa dalībnieces, tieši piedalījās vismaz 1000 sieviešu. Lielāko daļu veidoja medicīniskā dienesta darbinieces (vismaz 2 ārstes, 250–350 žēlsirdīgās māsas un aptuveni tikpat daudzas slimnieku kopējas), 300–400 telefonistes, kancelejas ierēdnes u. c.
Ar ordeni apbalvotas ne tikai personas, bet arī Verdenas cietoksnis Francijā par tā aizstāvju varonību Pirmajā pasaules karā. Kaujas par cietoksni, kas bija vienas no lielākajām Pirmajā pasaules karā, piesaistīja ievērojamus vācu spēkus, nedodot tiem iespējas pārmest papildu spēkus Ziemassvētku kaujām pie Rīgas un tā netieši palīdzot strēlnieku cīņās, skaidro B. Ekmane.
Priekšrocības un izvadīšana ar militāru godu
Saskaņā ar ordeņa statūtiem tā kavalieriem bija paredzētas noteiktas priekšrocības. Tādas tika attiecinātas uz iecelšanu atbildīgos amatos armijā un flotē, kā arī iegūstot militāro izglītību. Statūti noteica: ārsta palīdzība bez maksas “pēc tiem noteikumiem, kuri attiecināmi uz aktīvās armijas karavīriem” un “divkārtīgs atvaļinājums samērā ar normētiem parastiem un vispārējiem kārtējiem atvaļinājumiem”. Ordeņa kavalieru bērni visās valsts mācības iestādēs atsvabināmi no mācības maksas pēc šo iestāžu attiecīgo padomju lēmumiem. Ordeņa kavalieriem, uzrādot savu ordeņa apliecību un personības dokumentus, ir tiesība braukt pa valsts dzelzceļiem par puscenu, bet, atrodoties karavīru ietērpā, – pēc aktīvā dienesta noteikumiem. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru mirstīgās atliekas pavada, kur tas iespējams, ar militāru godu.
Jautājumu par apbalvošanu izlēma Lāčplēša Kara ordeņa dome, kuras sastāvā bija Valsts prezidents, septiņi Saeimas deputāti un septiņi ordeņa kavalieri. Pirms tam armijas pulkos izveidotās komisijas izskatīja konkrētos apbalvošanas pieteikumus, sastādīja detalizētu varoņdarba aprakstu, apkopoja liecinieku ziņojumus un sastādīto apbalvošanas anketu jeb listi iesniedza apstiprināšanai kara ministram, kurš to savukārt izvērtēja un akceptēšanas gadījumā nodeva tālāk ordeņa domei jautājuma galīgai izlemšanai.
Cauri okupācijas gadiem
“1929. gada 11. novembra svinībās tika ierosināts nodibināt Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrību”, vēstīts Valsts prezidenta kancelejas mājaslapā. “Tā pilnīgi noformējās 1931. gada 19. novembrī. Biedrība darbojās līdz padomju okupācijai. Biedrības darbība tika atjaunota 1947. gadā Vācijā, Eslingenā. Vēlāk biedrības valde savu darbību pārcēla uz ASV. Biedrības nodaļas darbojās arī Anglijā, Austrālijā, Kanādā, Šveicē, Vācijā un Zviedrijā. Šobrīd biedrība ir izbeigusi darbību,” vēstīts minētajā tīmekļvietnē.
Lāčplēša dienu, kādreiz sauktu arī par Uzvaras dienu, godinot Bermonta armijas sakaušanu, pirmo reizi atzīmēja 1920. gadā. Padomju okupācijas gados Lāčplēša dienas svinēšana netika pieļauta. To atsāka svinēt 1988. gadā, kad 11. novembrī Rīgas pils Svētā Gara tornī atkal tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs. Kopš 1990. gada Lāčplēša diena ir noteikta par atceres dienu, kurā piemin Latvijas Brīvības cīņās kritušos.
