Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Ivars Soikāns, LETA
Īpaši aizsargājamām dabas teritorijām ir savi izmantošanas un aizsardzības nosacījumi, kas attiecas gan uz privātīpašumiem šajās teritorijās, gan uz dažāda veida apmeklētājiem – tūristiem, orientieristiem, sēņotājiem, ogotājiem. Nereti, pārvietojoties pa mežu un pļavām, nezinām, ka atrodamies īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. Šajā skaidrojumā – par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt šādās teritorijās.
Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT) Latvijā ir ģeogrāfiski noteiktas platības, kas atrodas īpašā valsts aizsardzībā, lai aizsargātu un saglabātu dabas daudzveidību – retas un tipiskas dabas ekosistēmas, aizsargājamo sugu dzīves vidi, savdabīgas, skaistas, Latvijai raksturīgas ainavas, ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos veidojumus, dendroloģiskos stādījumus un dižkokus, kā arī sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai nozīmīgas teritorijas, skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) sabiedrisko attiecību speciāliste Maija Rēna.
Latvijas tiesību aktos noteiktajā kārtībā ir izveidotas 682 ĪADT (neskaitot aizsargājamos kokus (dižkokus) un aizsargājamos akmeņus) – katra atbilstoši savam izveides un aizsardzības mērķim atbilst kādai no astoņām aizsargājamo teritoriju kategorijām. Tās ir: nacionālais parks, biosfēras rezervāts, dabas parks, aizsargājamo ainavu apvidus, dabas liegums, dabas rezervāts, dabas piemineklis un aizsargājama jūras teritorija.
Ja īpašnieks ir nostiprinājis savas īpašuma tiesības zemesgrāmatā, tad tajā jābūt ierakstītam aprobežojumam par aizsargājamo teritoriju un tās robežām jābūt iezīmētām zemes robežu plānā. Dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols” kartes formātā var pārlūkot aizsargājamo teritoriju, mikroliegumu, aizsargājamo sugu un biotopu datus. Turpat iespējams ērti atlasīt informāciju pēc zemesgabala kadastra apzīmējuma, lai pārliecinātos, vai konkrētā zemes vienība atrodas aizsargājamā teritorijā.
“Dabas aizsardzības pārvalde bieži saņem jautājumu: ar kādām tiesībām kāds var aizliegt vai ierobežot lietot manu īpašumu? Satversmes 105. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu, īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm,” saka M. Rēna. “Savukārt Civillikuma 1082. pants noteic, ka īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumu var uzlikt ar likumu – tātad darbību savā īpašumā pilnīgi pamatoti ierobežo attiecīgie likumi. Zemes īpašniekam ir tiesības saņemt nodokļu atvieglojumus vai kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās un mikroliegumos.”
Saimnieciskās darbības ierobežojumi var būt dažādi atkarībā no teritorijas kategorijas, aizsardzības mērķa un teritorijā sastopamajām sugām un biotopiem. Var tikt ierobežota mežsaimnieciskā darbība, piemēram, aizliegta kailcirte, minerālmēslu un ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošana, kā arī noteikti aizliegumi vai ierobežojumi darbībām, ar kurām tiek mainīts zemes lietošanas veids, piemēram, pļavas apmežošanas, būvniecības ierobežojums vai aizliegums u. tml. Daudzas iecerētās darbības realizējamas, saņemot DAP rakstisku atļauju.
Ierobežojumus nosaka Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr. 264 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”, kas attiecināmi uz visām aizsargājamām teritorijām. Vairākām teritorijām, balstoties uz dabas aizsardzības plānu, ir izstrādāti un apstiprināti savi īpaši individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi.
Atļautās un aizliegtās darbības īpaši aizsargājamās dabas teritorijās atkarīgas no teritorijas kategorijas un zonējuma. Visstingrākie ierobežojumi ir noteikti dabas rezervātos un ĪADT dabas rezervāta stingrā režīma un regulējamā režīma zonās, kur ir aizliegta uzturēšanās un pārvietošanās, kā arī saimnieciskā un cita veida darbība ar atsevišķiem izņēmumiem, kas katrā aizsargājamā teritorijā var nedaudz atšķirties.
ĪADT stingrā režīma un regulējamā režīma zonas zeme galvenokārt ir valsts īpašums, līdz ar to saimnieciskās darbības ierobežojumi privātpersonas skar tikai atsevišķos gadījumos, bet iedzīvotājiem jāņem vērā, ka šīs teritorijas nav atļauts apmeklēt.
Tālāk, vērtējot no aizsardzības režīma, seko dabas liegumi un ĪADT dabas lieguma zonas. Tā kā šo teritoriju izveidošanas mērķis primāri ir īpaši aizsargājamo sugu, īpaši aizsargājamo biotopu un dabas pieminekļu aizsardzība, līdz ar to tajās ir noteikti pietiekami stingri saimnieciskās un cita veida darbības ierobežojumi, piemēram, ir aizliegts:
Papildus tam ir noteikti ierobežojumi zemes vienību sadalīšanai – zemes vienības platība pēc sadalīšanas nevar būt mazāka par 10 ha, izņemot gadījumus, kad atdalīšana nepieciešama infrastruktūras, ēku un būvju uzturēšanai. Tāpat noteiktas vairākas darbības, kuras atļauts veikt vienīgi pēc rakstiskas DAP atļaujas saņemšanas, piemēram, organizēt dabā publiskus pasākumus un nometnes, ierīkot publiski pieejamus dabas tūrisma un izziņas infrastruktūras objektus – takas un maršrutus, skatu torņus, atpūtas vietas, stāvlaukumus.
Dabas parkos un ĪADT dabas parka zonās ir vieglāks aizsardzības režīms nekā dabas liegumos un ĪADT dabas lieguma zonās, kur daļa aizliegto darbību ir līdzīgas, bet citas var veikt, saņemot rakstisku atļauju.
Kultūrvēsturiskā zona ir izveidota vienīgi Gaujas nacionālajā parkā, kura aizsardzības un izmantošanas nosacījumi ir noteikti Gaujas nacionālā parka likumā un MK noteikumos Nr. 317 “Gaujas nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”.
ĪADT var noteikt arī sezonas liegumus. Saimnieciskās darbības ierobežojumi sezonas liegumos ir atkarīgi no tā, kādai sugai šis liegums ir izveidots, un tie, kā jau to raksturo nosaukums, ir sezonāli un noteikti visai nelielā teritorijā. Lielākoties sezonas liegumi ir noteikti putnu sugu aizsardzībai, piemēram, putnu ligzdošanas, perēšanas, spalvu mešanas aizsardzībai sezonas lieguma teritorijā no 1. marta līdz 31. jūlijam ir aizliegta uzturēšanās, kā arī saimnieciskā un cita veida darbība.
“Jāņem vērā, ka ikvienā aizsargājamā teritorijā vai tās funkcionālajā zonā nosacījumi var atšķirties, var būt noteikti atšķirīgi izņēmumi,” skaidro M. Rēna. “Līdz ar to gan zemes īpašniekiem pirms katras plānotās darbības, gan arī teritorijas apmeklētājiem pirms ĪADT apmeklēšanas ir jāiepazīstas ar katras aizsargājamās teritorijas noteikumiem, lai nav jāpiedzīvo nepatīkami mirkļi, saņemot naudas sodu par kāda noteikuma pārkāpumu.”
Visbiežāk konstatētie pārkāpumi ir saistīti ar stingrā režīma rezervāta zonu apmeklēšanu bez speciālas atļaujas, kā arī publisko pasākumu rīkošana bez DAP saskaņojuma.
Meža likuma 5. pants noteic, ka fiziskajām personām ir tiesības uzturēties un brīvi pārvietoties valsts un pašvaldības mežā, transportlīdzekļus drīkst lietot, pārvietojoties tikai pa meža ceļiem un valsts un pašvaldības mežā ikvienam ir tiesības vākt savvaļas ogas, augļus, riekstus un sēnes. Vienīgi, ja kāda iemesla dēļ ir noteikts ierobežojums (ugunsbīstamība, kaitēkļi), tad norādītajā teritorijā uzturēties nedrīkst.
Fizisko personu uzturēšanos un brīvu pārvietošanos citā (privātajā) mežā var ierobežot to īpašnieks vai tiesiskais valdītājs. Savukārt pašvaldība pēc Valsts meža dienesta vai vides aizsardzības institūcijas ierosinājuma meža ugunsdrošības interesēs, kā arī īpaši aizsargājamo teritoriju, meža augu un dzīvnieku aizsardzības interesēs var ierobežot fizisko personu tiesības uzturēties un brīvi pārvietoties mežā.
Ja personas tiesības uzturēties un brīvi pārvietoties mežā ir ierobežotas, meža īpašnieka vai tiesiskā valdītāja pienākums ir norobežot attiecīgo teritoriju ar pārskatāmiem brīdinājuma uzrakstiem vai šo teritoriju iežogot, bet personu pienākums ir šādus ierobežojumus ievērot. Ierobežojums uzturēties un brīvi pārvietoties mežā ir spēkā tikai tad, ja ir izpildītas iepriekšminētās prasības, norāda M. Rēna.
Lai gan privātīpašniekam ir iespēja izlikt informējošās zīmes par aizliegumu ieiet attiecīgajā teritorijā, ja viņa īpašumu šķērso oficiāli izveidots tūrisma maršruts, kas paredzēts konkrētas teritorijas dabas aizsardzības plānā, tad tūristi droši to drīkst šķērsot un apmeklēt. Protestēt pret kādu taku un teritoriju iekļaušanu publisko apmeklējumu maršrutā ir iespējams dabas aizsardzības plānu izstrādes laikā un sabiedriskajās apspriešanās, par ko visi privātīpašnieki attiecīgajās teritorijās tiek informēti oficiālā vēstulē.
