Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Infekcijas slimību izplatības riska gadījumos valdība ir tiesīga izsludināt ārkārtas situāciju – īpašu tiesisko režīmu, kas var paredzēt arī personu tiesību un brīvības ierobežojumus. Tādus paredz arī Epidemioloģiskās drošības likums. Taču, īstenojot šādus pasākumus, institūciju rīcībai ir jābūt leģitīmai un samērīgai.
FOTO: Freepik
Bīstamā koronavīrusa izplatība mudinājusi valstis veikt epidemioloģiskos drošības pasākumus, arī izolēt saslimušos un potenciālos vīrusa izplatītājus. LV portāls skaidro, kādus drošības pasākumus un kādos gadījumos paredz Latvijas tiesību akti.
Lietuvas Ārkārtējo situāciju komisija pirmdien ieteica valdībai izsludināt valsts līmeņa ārkārtējo situāciju saistībā ar jaunā koronavīrusa (“Covid-19”) draudiem, kas 26. februāra pēcpusdienā arī tika izdarīts. "Lietuvā valdības lēmums par ārkārtējo situāciju pieņemts, lai ļautu brīvāk piesaistīt papildu resursus jaunā koronavīrusa ierobežošanai, atbilstoši valstī noteiktajai kārtībai," komentējot kaimiņvalsts lēmumu, norādīja Latvijas Veselības ministrijas pārstāve Anna Strapcāne.
Arī Latvijā epidemioloģisku risku gadījumā likums “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” ļauj izsludināt ārkārtējo situāciju – īpašu tiesisku režīmu, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvību, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus. Ārkārtējās situācijas izsludināšanas gadījumā var tikt ierobežota arī personu pārvietošanās brīvība, kādu jau īsteno vairākas pasaules valstis, veicot karantīnas pasākumus.
“Ārkārtējo situāciju var izsludināt tāda valsts apdraudējuma gadījumā, kas saistīts ar katastrofu, tās draudiem vai kritiskās infrastruktūras apdraudējumu, ja būtiski apdraudēta valsts, sabiedrības, vides un saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība,” nosaka minētais likums. Kamēr Latvijā nav konstatēti ar “Covid-19” saslimušie un slimības izplatība nerada apdraudējumu, kuru nav iespējams atrisināt spēkā esošo normatīvo aktu ietvaros, nav pamata lemt par ārkārtējās situācijas izsludināšanu, skaidro Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) pārstāve Edīte Tettere. Tomēr, ņemot vērā pašreizējās infekcijas izplatības tendences, Pasaules Veselības organizācija trešdien aicinājusi valstu vadītājus veltīt lielākas pūles “Covid-19” izplatīšanās apturēšanai.
Ārkārtējās situācijas izsludināšanu var pieprasīt Krīzes vadības padome (koordinējoša institūcija, kurā pārstāvēti Ministru kabineta locekļi), kā arī par nozari atbildīgā ministrija vai pašvaldības dome, vēršoties pie valdības. Atkarībā no apstākļiem ārkārtējo situāciju visā valstī vai kādā tās daļā izsludina Ministru kabinets. Ministru kabineta lēmumu nekavējoties izskata Saeima, kura to akceptē vai noraida. Īpašā tiesiskā režīma izsludināšana dod Ministru kabinetam likumīgas tiesības efektīvi rīkoties situācijās, kuru tiesiskos un tehniskos aspektus iepriekš nav bijis iespējams paredzēt.
Teritorijā, kurā darbojas ārkārtējās situācijas tiesiskais režīms, valdībai ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvību, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus.
Izsludinot ārkārtējo situāciju, Ministru kabinetam ir tiesības noteikt:
Ārkārtējās situācijas un izņēmuma stāvokļa laikā pieņemtajiem lēmumiem jābūt ar leģitīmu mērķi un samērīgiem. Ārkārtējās situācijas laikā pieņemtos iestāžu un amatpersonu lēmumus, kas izdoti kā administratīvie akti un aizskar privātpersonu tiesības, izskata Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Par ārkārtējās situācijas laikā izdarītajiem pārkāpumiem amatpersonas un citas personas būs saucamas pie kriminālās, administratīvās vai disciplinārās atbildības. Ārkārtējā situācija nevar būt pamats valsts varas un pārvaldes institūciju pilnvaru, cilvēka tiesību un brīvību ierobežošanai teritorijās, kurās attiecīgais tiesiskais režīms nav izsludināts.
Valsts institūcijām nav tiesību noraidīt personu prasījumus pret valsti par nodarīto kaitējumu, ja tādi radušies saistībā ar ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa nodrošināšanu. Noraidījums nevar tikt pamatots ar īpašā tiesiskā režīma apstākļiem.
Visu iedzīvotājiem svarīgo informāciju iekļauj Ministru kabineta lēmumā par ārkārtējo situāciju, ko bez maksas izziņo sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi. Tie arī sniedz citu informāciju par ārkārtējo situāciju un ieteikumus, kā iedzīvotājiem būtu jārīkojas.
Lēmumā par ārkārtējo situāciju norāda:
Ja ārkārtējās situācijas apstākļi mainās, valdība ar Saeimas akceptu var mainīt īpašā režīma nosacījumus vai darbības teritoriju. Ja Saeima to noraida, valdības lēmums zaudē spēku un saskaņā ar to ieviestie pasākumi nekavējoties tiek atcelti.
Ministru kabinets ārkārtējo situāciju izsludina uz noteiktu laiku, bet ne ilgāku par trim mēnešiem. Ministru kabinetam ir tiesības vienu reizi pagarināt izsludināto ārkārtējo situāciju uz laiku, kas nav ilgāks par trim mēnešiem. Tātad ārkārtējā situācija nevar būt ilgāka par pusgadu.
Visi lēmumi un rīkojumi, kas pieņemti ārkārtējās situācijas nodrošināšanai, zaudē spēku vienlaikus ar tās atcelšanu vai šim īpašajam režīmam noteiktā termiņa beigām.
Arī neizsludinot ārkārtējo situāciju, institūcijām infekcijas slimību izplatības riska gadījumos ir tiesības noteikt personu ierobežojošus pasākumus. Epidemioloģiskās drošības likuma 16. pants paredz obligātu pretepidēmijas pasākumu veikšanu, ja tiek saņemta informācija par “situāciju, ka pastāv pamatotas aizdomas par nopietnu sabiedrības veselības apdraudējumu (strauja un grūti kontrolējama reģistrējamās infekcijas izplatīšanās)”.
Saskaņā ar šī likuma 21. pantu personu, kura inficējusies ar infekcijas slimību vai par kuras inficēšanos ir radušās pamatotas aizdomas, var izolēt ārstniecības iestādē. Taču tikai tad, ja:
Slimnieku var izolēt uz laiku, līdz izdalās infekcijas slimības izraisītāji, izņemot gadījumus, kad ārstniecības persona nosaka citādi. Izolēšana ārstniecības iestādē ir jāpārtrauc, ja persona ievēro noteikto režīmu un pilda ārstniecības personas norādījumus, kā arī tad, ja vairs nepastāv citi šajā pantā minētie apstākļi.
Personu, kura inficējusies ar kādu no Ministru kabineta sarakstā minētajām slimībām vai par kuras inficēšanos ir radušās pamatotas aizdomas, drīkst izolēt arī medicīniskās un laboratoriskās pārbaudes veikšanai uz laiku, kas nepieciešams šo pārbaužu veikšanai. Izolēšana šajos gadījumos jāizbeidz, tiklīdz tiek saņemti laboratoriskās pārbaudes rezultāti, kas apliecina, ka izolētā persona nav infekcioza.
Aizdomu par inficēšanos ar Covid-19 gadījumā pieaugušie tiktu nogādāti Latvijas Infektoloģijas centrā, bet bērni - Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur pārbaude tiktu veikta sešu stundu laikā, informē SPKC.
Ja ir konstatējami iepriekš minētie nosacījumi (infekcijas slimība ir iekļauta Ministru kabineta apstiprinātā infekcijas slimību sarakstā, un izolēšana ir nepieciešama, lai novērstu cilvēku inficēšanos ar infekcijas slimību, un citi pretepidēmijas pasākumi nevar apturēt šīs slimības izplatīšanos), bet infekciozā persona izvairās no izolēšanas, tā izolējama piespiedu kārtā.
Lēmumu par personas piespiedu izolēšanu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā pieņem Veselības inspekcijas vadītājs vai viņa vietnieki pēc ārstniecības personas pieprasījuma. Ja persona atsakās šim lēmumam pakļauties, to piespiedu kārtā medicīnas iestādē nogādā policijas darbinieks ārstniecības personas vai Veselības inspekcijas inspektora klātbūtnē. Ja nepieciešams, policija izolēšanas vietā nodrošina apsardzi, noteikts Epidemioloģiskās drošības likuma 22. pantā.
Jāatzīmē, ka minētā likuma 18. pants personām, kurām ir infekcijas slimības pazīmes vai kurām ir radušās aizdomas par inficēšanos, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir tiesības uz:
