Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
128 eiro par 131 medicīnas dokumentu kopijas izgatavošanu – ar šādu ģimenes ārsta izrakstītu rēķinu nesen sociālajos portālos dalījās kāda iedzīvotāja. Vai ģimenes ārsts ir tiesīgs prasīt samaksu par pacienta medicīnisko dokumentu kopiju izgatavošanu, cik lielu samaksu par šādu pakalpojumu drīkst pieprasīt, un kādos gadījumos kopija jāizsniedz bez maksas? LV portāls skaidro, ko paredz pacienta tiesības un personas datu aizsardzības noteikumi.
Pacienta tiesības iepazīties ar saviem medicīniskajiem dokumentiem un šo tiesību īstenošanas nosacījumi ir noteikti Pacientu tiesību likumā. Tā 9. panta pirmā daļa cita starpā paredz, ka pacientam “ir tiesības pieprasīt un saņemt izrakstus, norakstus un kopijas atbilstoši ārstniecības iestādē apstiprinātajam cenrādim”, kam seko svarīga piebilde – “izņemot Fizisko personu datu aizsardzības likumā noteikto”.
Tas nozīmē, ka uz šo normu ir attiecināmi izņēmuma gadījumi, kas noteikti personas datu aizsardzības regulējumā.
Lai gan raksta tapšanas brīdī Fizisko personu datu aizsardzības likums vairs nav aktuāls (tas zaudēja spēku 2018. gada 5. jūlijā), kamēr netiek veikti atbilstoši grozījumi, attiecībā uz samaksu par medicīnisko dokumentu atvasinājumu izsniegšanu ir jāņem vērā vispārējais spēkā esošais personas datu aizsardzības tiesiskais ietvars, norāda Datu valsts inspekcija. Proti, kopš 2018. gada 25. maija Latvijā tiek tieši piemērota Vispārīgā datu aizsardzības regula.
Tādējādi Pacientu tiesību likuma 9. panta pirmās daļas kontekstā ir jāņem vērā arīdzan Vispārīgās datu aizsardzības regulā noteiktās datu subjekta jeb personas, kuras dati tiek apstrādāti, tiesības. Šajā gadījumā runa ir par datu subjekta jeb pacienta tiesībām piekļūt saviem datiem, kas atrodas ārstniecības iestādes vai ģimenes ārsta rīcībā (piekļuves tiesības).
Vispārīgās datu aizsardzības regulas 15. panta 3. punkts noteic, ka “pārzinis [piemēram, ārstniecības iestāde vai ģimenes ārsts – E. B.] nodrošina apstrādē esošo personas datu kopiju. Par visām papildu kopijām, ko pieprasa datu subjekts, pārzinis var iekasēt saprātīgu samaksu, kas balstīta uz administratīvajām izmaksām. Ja datu subjekts pieprasījumu iesniedz elektroniskā formā un ja vien datu subjekts nepieprasa citādi, informāciju sniedz plaši izmantotā elektroniskā formātā.”
“Tas ietver arī datu subjektu tiesības piekļūt saviem veselības datiem, piemēram, datiem par slimības vēsturi, kas ietver tādu informāciju kā diagnozes, analīžu rezultāti, ārstējošā terapeita vērtējums un ārstēšanas vai medicīniskās iejaukšanās pasākumi,” skaidrots regulas 63. apsvērumā.
No minētā izriet, ka pacientam ir tiesības ne tikai iepazīties ar savu medicīnisko dokumentāciju, bet arī iegūt uz viņu attiecināmo datu kopiju. “Regulā netiek runāts par dokumentu kopijām, bet par datu kopiju. Tas nozīmē, ka pārzinis pats izvēlas veidu, kā datus sniegt – tie var būt skenēti dokumenti, izdruka no pacientu uzskaites programmas utt. Jāsaprot, ka nevis dokuments ir dati, bet gan dokuments satur datus. Parasti pārziņiem vieglāk ir dokumentus vienkārši nokopēt,” skaidro sertificēts datu aizsardzības speciālists Ivo Krievs.
Neatkarīgi no tā, kādā formātā, atbilstoši regulas 15. panta 3. punktā noteiktajam pacientam ir tiesības pirmo apstrādē esošo datu kopiju saņemt bez maksas. “Tikai papildu kopijas varētu tikt izsniegtas atbilstoši ārstniecības iestādē apstiprinātajam cenrādim,” uzsver Datu valsts inspekcija.
Domas gan dalās, vai ģimenes ārsta prakses izsniegtu pacienta medicīniskās dokumentācijas kopiju var uzskatīt par pirmreizēju datu kopiju. VSIA “Latvijas Vēstnesis” jurists un personas datu aizsardzības speciālists Jānis Frīdmanis vērš uzmanību uz ģimenes ārsta prakses darba specifiku: “Saņemot veselības aprūpes pakalpojumus, pacientam tiek izsniegti norīkojumi uz analīzēm, izmeklējumiem, savukārt, kad tie ir veikti, rezultāti tiek izsniegti pacientam “uz rokas” – vai nu papīra veidā, vai nosūtīti elektroniski, vai iedoti digitālā formātā. Tas nozīmē, ka pacienta rīcībā jau ir bijuši nepieciešamie dokumenti, taču tie ir vai nu nozaudēti, vai izsniegti ģimenes ārstam, pašam nesaglabājot kopijas.” Tāpēc, viņaprāt, ģimenes ārsts situācijā, kad tiek lūgts izsniegt pacienta “slimības vēstures” kopiju, ir tiesīgs piemērot attiecīgu samaksu, jo tā nav uzskatāma par pirmreizēju.
Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes doktorante, kas specializējas pacientu tiesību jautājumos, Agnese Gusarova (viena no autorēm Pacientu tiesību likuma komentāriem, kuri nule izdoti grāmatu apgādā “Latvijas Vēstnesis”)1 šādai interpretācijai nepiekrīt un uzsver, ka regula nepārprotami paredz pacienta kā datu subjekta tiesības vienu reizi saņemt datu kopijas bez maksas.
“Personai ir tiesības saņemt visus ģimenes ārsta rīcībā esošos datus par pacientu un viņa ārstniecību. Nosūtījums uz analīzēm vai izmeklējumu neatspoguļo visus datus,” viņa uzsver.
Juriste aicina iedomāties situāciju, kad pacientam vairākas nedēļas tiek izrakstītas antibiotikas, lai ārstētu angīnu, līdz kļūst tik slikti, ka pēc Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izsaukuma pacients nonāk slimnīcā, kur tiek konstatēts plaušu karsonis. “Šajā gadījumā pacienta rīcībā nav nekādu nosūtījumu vai izmeklējumu rezultātu. Ģimenes ārsta pieraksti par līdzšinējo ārstniecību atrodas pacienta kartītē. Šī informācija var būt svarīga, ne tikai lai turpinātu ārstniecību, bet arī lai pierādītu, ka tikusi veikta nepareiza ārstniecība,” norāda pacientu tiesību speciāliste.
Vienlaikus A. Gusarova uzsver – ja pacients jau iepriekš ir izmantojis tiesības saņemt bezmaksas pirmreizējo kopiju, ģimenes ārsta kā pārziņa pienākums ir to uzskatāmi pierādīt. Tas, viņasprāt, izriet arīdzan no regulas 12.panta, kurā teikts: visa saziņa un visas darbības, ko īsteno saskaņā ar 15.–22. pantu un 34. pantu, ir bez maksas. Savukārt, ja datu subjekta pieprasījumi ir acīmredzami nepamatoti vai pārmērīgi, jo īpaši to regulāras atkārtošanās dēļ, pārzinis var vai nu pieprasīt saprātīgu maksu, ņemot vērā administratīvās izmaksas, vai atteikties izpildīt pieprasījumu. Taču “pārzinim ir pienākums uzskatāmi parādīt, ka pieprasījums ir acīmredzami nepamatots vai pārmērīgs” (12. panta 5. punkta (b) apakšpunkts).
Šeit būtiski uzsvērt, ka Vispārīgā datu aizsardzības regula ierobežo pieprasītās samaksas apmēru par atkārtotu kopiju izgatavošanu. “Maksas noteikšana par atkārtotu kopiju izsniegšanu ir pamatojama ar administratīvo izmaksu segšanu, bet tā nedrīkst būt peļņas avots pārzinim, šajā gadījumā ārstniecības iestādei,” skaidro Datu valsts inspekcija.
Vienlaikus, nezinot konkrētās lietas apstākļus, ir grūti komentēt, vai pakalpojuma cena – 0,98 eiro par vienu kopiju – ir pamatota administratīvajās izmaksās. Datu valsts inspekcijas speciālisti vērš uzmanību uz to, ka citu iestāžu maksas cenrāžos un uzņēmumos, kas nodarbojas ar kopiju gatavošanu, cena lielākoties svārstās 0,10–0,20 eiro robežās par vienu lapu, kas ir gandrīz 5–10 reizes lētāk nekā minētajā piemērā. Arī A. Gusarova uzsver, ka daudzu ārstniecības iestāžu cenrāži ir pieejami internetā, kur var pārbaudīt, ka noteiktā pakalpojuma maksa ir vidēji 0,15 eiro par lapu.
Viņasprāt, 0,98 eiro ir pārmērīga summa, taču, ja tā ir pamatota, pārzinim ir jāspēj arī to uzskatāmi pierādīt pēc datu subjekta mutiska vai rakstiska pieprasījuma. Ja atbilde netiek sniegta vai tā neapmierina, personai ir tiesības vērsties ar sūdzību (pievienojot attiecīgus pierādījumus) Datu valsts inspekcijā, kura uzrauga Vispārīgās datu aizsardzības regulas ievērošanu.
A. Gusarova norāda – cilvēki nereti kļūdaini pieņem, ka ārstniecības iestādei vai ģimenes ārsta praksei būtu jāsniedz pacienta dati, kas atrodami E-veselībā vai citās elektroniskajās datubāzēs. “Datu pieprasījumu izpildes pienākums izpildāms tikai saistībā ar pacienta datiem, attiecībā uz kuriem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējs ir uzskatāms par šo personas datu pārzini, nodrošinot veselības aprūpes sniegšanu,” viņa skaidro. Piemēram, minētās E-veselības pārzinis ir Nacionālais veselības dienests, bet ģimenes ārsts tajā tikai aplūko un ievada datus.
Tikmēr Datu valsts inspekcija lietderības apsvērumu vārdā pirms kopiju pieprasīšanas aicina pacientu ar ārstējošo ārstu pārrunāt jautājumu, kāda tieši informācija pacientam būtu nepieciešama. Arī personas datu aizsardzības speciālists I. Krievs vērš uzmanību uz pacienta komunikāciju ar ģimenes ārstu. Viņš uzskata – ja abām pusēm būtu vēlme labticīgi izmantot savas tiesības un pienākumus, tad šāda problēma vispār nerastos. “Svarīgi ir arī vērtēt, kā noformēts datu kopijas izsniegšanas pieprasījums. Piemēram, vai ir atsauce uz regulu. Tāpat svarīgs ir mērķis, kādam kopijas pieprasītas. Regulas mērķis ir nodrošināt datu subjekta tiesības saprast, kādi dati ir, un pārbaudīt to precizitāti un likumību, nevis iesniegt trešajām personām,” secina I. Krievs.
“Gan Pacientu tiesību likumā, gan Ministru kabineta noteikumos Nr. 265 “Medicīnisko dokumentu lietvedības kārtība” būtiska uzmanība ir pievērsta mediķa pienākumam izskaidrot ierakstus un tajā ietverto informāciju pacientam saprotamā veidā. Iespējams, visu apstrādē esošo datu kopiju saņemšana konkrētajā brīdī nav pacientam nepieciešama,” norāda Datu valsts inspekcija.
Tikmēr A. Gusarova uzsver – no Pacientu tiesību likuma viedokļa personas datu pieprasījuma gadījumā veselības aprūpes pakalpojuma sniedzējs nevar atteikties izpildīt pieprasījumu, lai arī tā ieskatā pieprasījums var šķist acīmredzami nepamatots vai pārmērīgs, jo tas var būtiski ietekmēt pacienta veselības aprūpi.
Viņasprāt, informācijas pieejamība ir priekšnosacījums tam, lai pacients varētu īstenot kontroli pār veselības aprūpes procesu, arī lēmumiem par veselības aprūpi. Tā tiek sekmēta pacienta iesaiste veselības aprūpē, kas ir uz pacientu orientētas veselības aprūpes neatņemama sastāvdaļa. Tiesa, par visām papildu kopijām veselības iestādei ir tiesības pieprasīt samērīgu samaksu.
1 Pacientu tiesību likuma komentāri. Autoru kolektīvs. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 148. lpp.
