Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Uz trūkumiem psihoneiroloģisko pacientu ārstniecībā Latvijā Tiesībsarga birojs norādīja jau 2012. gadā, veicot plašu pētījumu "Pacientu cilvēktiesības, atrodoties psihoneiroloģiskajā slimnīcā", kurā secināts – Latvijā attiecībā uz personām, kuras tiek ievietotas ārstniecības iestādē pret savu gribu, tiek pielietoti piespiedu līdzekļi un ierobežotas to tiesības uz privāto dzīvi. Pētījumā secināts – likuma nepilnības palielina spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās risku psihoneiroloģiskajās institūcijās.
Ņemot vērā Tiesībsarga biroja konstatētās problēmas, 2014. gadā tika veikti grozījumi Ārstniecības likumā, to papildinot ar 69.1 pantu, nosakot, ka psihiatriskajās ārstniecības iestādēs gadījumos, kad pastāv tieši draudi, ka pacients var nodarīt miesas bojājumus sev vai citām personām, vai pacients izrāda vardarbību pret citām personām un ar mutisku pārliecināšanu apdraudējumu nav izdevies pārtraukt, ir tiesības izmantot pacientu ierobežojošus līdzekļus Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
Ministru kabineta noteikumi Nr. 453 "Noteikumi par kārtību, kādā ierobežojami pacienti, un priekšmetiem, kurus aizliegts turēt psihiatriskajā ārstniecības iestādē" Latvijā tika pieņemti salīdzinoši nesen – 2016. gada 12. jūlijā.
Līdz tam brīdim vienotas kārtības, kā aizsargāt psihiatriskos pacientus, ievērojot viņu cilvēktiesības, nebija. Minētos jautājumus regulēja katra ārstniecības iestāde individuāli, pieņemot iekšējo normatīvo aktu.
Ir vairāki pacientu ierobežošanas veidi
Atbilstoši minētajiem tiesību aktiem psihiatriskajās ārstniecības iestādēs stingri noteiktos gadījumos ir pieļaujami šādi pacientu ierobežojoši līdzekļi:
1. Fiziska ierobežošana, izmantojot fizisku spēku pacienta kustību ierobežošanai.
Izmantojot fizisku spēku pacienta kustību ierobežošanai, ievēro, lai izmantotais spēks būtu samērīgs. Fizisku ierobežošanu var piemērot arī kombinācijā ar citiem ierobežošanas veidiem.
2. Mehāniska ierobežošana, pielietojot ierobežojošas saites vai siksnas.
Pacienta mehāniska ierobežošana nozīmē, ka pacientam tiek liegta iespēja brīvi kustēties vai piekļūt savam ķermenim. Mehāniskai ierobežošanai var izmantot ierobežojošus līdzekļus rokām, kājām, krūšu daļai, viduklim. Uzliekot saites vai siksnas, ārstniecības personai ir jāpārliecinās, ka tās cieši pieguļ un pacients nevar no tām atbrīvoties, vienlaikus nodrošinot, ka saišu cilpas ļauj kustināt rokas un kājas un nerada asinsrites traucējumus. Pacienta veselības stāvokli pārbauda ne retāk kā pēc 15 minūtēm. Pacients nepārtraukti ierobežotā stāvoklī drīkst atrasties ne ilgāk kā divas stundas vienā ierobežošanas reizē. Atkārtota mehāniska ierobežošana pieļaujama ne agrāk kā pēc 10–15 minūtēm.
3. Medikamentu ievadīšana pret pacienta gribu.
4. Ievietošana novērošanas palātā.
Novērošanas palāta ir atsevišķa pacientam droša un atbilstoši aprīkota telpa, kurā agresīvs pacients tiek izolēts no citām personām. Šo telpu pacients nevar pamest, kamēr ārsts nav pieņēmis lēmumu par šī ierobežojošā līdzekļa lietošanas pārtraukšanu. Pilngadīga persona, kas ievietota novērošanas palātā, tiek pārbaudīta ne retāka kā pēc 15 minūtēm. Pacients novērošanas palātā var atrasties ne ilgāk kā četras stundas. Atkārtota ievietošana novērošanas palātā ir pieļaujama ne agrāk kā pēc 24 stundām.
Aizliegts aizskart pacienta cieņu un sodīt
Ārstniecības likuma 69.1 panta astotā daļa paredz, ka lēmumu par ierobežojošu līdzekļu piemērošanu pieņem ārsts (ārstējošais ārsts vai dežūrārsts) un īsteno ārstniecības persona.
Ierobežojošo līdzekļu piemērošanai ir jābūt proporcionālai tiešajam apdraudējumam, ko pacients rada, taču tā ir nekavējoties jāpārtrauc, ja pacienta radītais apdraudējums vairs nepastāv.
MK noteikumi paredz vairākus priekšnoteikumus, kādi, piemērojot ierobežojošus līdzekļus, ir jāievēro:
Nepilngadīga bērna ierobežošana
Jāatzīmē, ka Ārstniecības likuma 69.1 panta septītajā daļā ir noteikts, ka šādus ierobežojošus līdzekļus piespiedu kārtā pacientam drīkst piemērot tikai tādā gadījumā, ja pacients psihiatriskajā ārstniecības iestādē ir stacionēts bez viņa piekrišanas vai ārstniecība šāda tipa iestādē ir noteikta kā medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis. No juridiskā viedokļa nepilngadīgu personu ierobežošanas regulējums ir dažādi interpretējams, atzina Veselības ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders. Piemēram, atbilstoši Pacientu tiesību likumā noteiktajam nepilngadīga bērna līdz 14 gadu vecumam ārstēšana var notikt tikai tādā gadījumā, ja viņa likumiskais pārstāvis (vecāks vai aizbildnis) par to ir informēts un devis savu piekrišanu. Pacienta piespiedu ārstēšana no 14 gadu vecuma ir pieļaujama, ja saņemta viņa piekrišana, izņemot gadījumus, kad vilcināšanās apdraud pacienta dzīvību un nav iespējams saņemt paša pacienta vai personas, kas pārstāv pacientu, piekrišanu. Savukārt, ja ārstniecība tiek noteikta kā medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, atbilstoši Krimināllikumā noteiktajam tādu drīkst piemērot personai, kura ir sasniegusi 14 gadu vecumu.
Jebkurā gadījumā MK noteikumos uzsvērts, ka nepilngadīgam pacientam mehānisku ierobežošanu piemēro tikai kā galējās nepieciešamības līdzekli. Turklāt ārstniecības iestādes pienākums ir nekavējoties par to informēt bērna likumisko pārstāvi – vecāku vai aizbildni.
Ja mehāniska ierobežošana vai ievietošana novērošanas palātā tiek piemērota nepilngadīgai personai, tās veselības stāvoklis ir jāpārbauda biežāk nekā pieaugušam pacientam – ik pēc 10 minūtēm. Nepilngadīgs pacients drīkst atrasties nepārtraukti ierobežotā stāvoklī ne ilgāk kā vienu stundu vienā ierobežošanas reizē. Pacienta atkārtota ierobežošana pieļaujama ne agrāk kā pēc 15–30 minūtēm.
Aizliegti priekšmeti
Lai novērstu risku, ka tiek apdraudēta citu pacientu un personu drošība, MK noteikumos ir iekļauts saraksts, kurā uzskaitīti priekšmeti, kurus visiem – gan nepilngadīgiem, gan pilngadīgiem – pacientiem ir aizliegts turēt psihiatriskajā ārstniecības iestādē un saņemt ar sūtījumiem (pienesumiem).
Tie ir:
Nekādu telefonu palātās
Aizliegto priekšmetu sarakstā iekļautas arī atsevišķas elektroniskās ierīces, piemēram, fotoaparāti, videokameras, sildīšanas ierīces, ventilatori, diktofoni, lai nepieļautu, ka pacienti fotografē vai ieraksta to, ko dara citi pacienti vai personāls, izraisot konflikta situācijas, kā arī aizskarot citu cilvēku cieņu un privātumu. Šis aizliegums attiecināms arī uz gudrajām viedierīcēm, ar kurām ir iespējamas minētās darbības.
Psihiatriskās ārstniecības iestādes iekšējās kārtības noteikumos nosaka gadījumus, kad ārstniecības personāls drīkst izsniegt sērkociņus smēķējošiem pacientiem (neattiecas uz nepilngadīgiem pacientiem, jo bērniem līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai ir aizliegts smēķēt).
Ņemot vērā to, ka pacientiem, kuri ārstējas, var tikt novērotas dažādas psihiskas noslieces vai uzvedības īpatnības, ārstniecības iestādes vadītājs var noteikt aizliegumu turēt un saņemt ar sūtījumu arī citus noteikumos neminētus priekšmetus, piemēram, auklas, diegus, vadus, pārtikas raugu u. c. lietas.
Pacientu var pārmeklēt
Atbilstoši Ārstniecības likuma 69.1 panta piektajai daļai gadījumā, ja ārstniecības personai ir pamatotas šaubas, ka pie pacienta vai viņa mantās atrodas priekšmeti, kuri ārstniecības iestādē ir aizliegti, ārstam ir tiesības pieņemt lēmumu par pacienta un viņa mantu pārmeklēšanu. Pieņemto lēmumu un tā pamatojumu ārsts atspoguļo pacienta medicīniskajā dokumentācijā. Ārstniecības iestāde nodrošina, ka pacienta pārmeklēšanu veic tā paša dzimuma ārstniecības persona.
Kur vērsties pārkāpumu gadījumā
Vēršam uzmanību, ka pacientam vai pacienta likumiskajam pārstāvim ir tiesības ārsta lēmumu pielietot pacientu ierobežojošus līdzekļus viena mēneša laikā apstrīdēt ārstniecības iestādes vadītājam, kurš iesniegumu izskata un lēmumu pieņem septiņu dienu laikā. Ārstniecības iestādes vadītāja lēmumu pacientam ir tiesības viena mēneša laikā apstrīdēt Veselības inspekcijā, kura iesniegumu izskata un lēmumu pieņem 20 dienu laikā. Veselības inspekcijas lēmumu pacientam ir tiesības viena mēneša laikā pārsūdzēt rajona (pilsētas) tiesā. Rajona (pilsētas) tiesas spriedums nav pārsūdzams.
