Pokemon sāga sākās pirms vairāk nekā 20 gadiem ar firmas Nintendo spēļu ierīci Japānā, kas izplatījās uz Rietumiem un "pārnesās" arī uz kāršu komplektiem, kurus varēja kolekcionēt un ar tiem mainīties. Pokemon ir pasaku tēli – mazi briesmonīši pūķu, rupuču, putnu un citu zvēru izskatā, kurus dažādu Pokemon spēļu ietvaros var ķert, "trenēt" un rīkot pokemonu cīņas. To esot līdz pat 250 dažādu variantu. Interesanti, ka vārds pokemon atbilst veidam, kā japāņi izrunā anglisko apzīmējumu pocket monsters – kabatas briesmonīši.
Pokemoni – "Atmodas bērnu" spēle
Latvijā pokemoni ir pazīstami "Atmodas bērnu" paaudzei, kas dzimuši astoņdesmito gadu beigās un skolā (kur pagalmā varēja mainīties pokemonu kārtīm) sāka iet deviņdesmito gadu vidū, kad pa pasauli vēlās pirmais Japānā radītu spēļu trakums. Daudzi arī no vecākiem ieguva Nintendo spēļu rīkus vai to pirātiskos pakaļdarinājumus, kur pokemoni dzīvoja un barojās ierīču ekrānos kā melnbalti un dažos modeļos pat krāsaini multeņu tēli. Atmiņas par bērnības pokemoniem ir viens iemesls, kādēļ Latvijā starp ielās un parkos redzamajiem pokemonu dīdītajiem ir cilvēki vecumā ap 30.
Pokemon industrija 20 gadu gaitā ražoja vairākas pilnmetrāžas multiplikācijas filmas, televīzijas seriālus, grāmatas, komiksus, rotaļlietas u.c. Lēš, ka līdz 2016. gada maijam, pirms sākās mobilās "papildinātās realitātes" spēles Pokemon Go, viss pokemonu bizness – spēles, kārtis, filmas, TV seriāli u.c. – bija apgrozījis 46,2 miljardus ASV dolāru. Jaunākie dati liecina, ka vismaz ASV Pokemon Go lejuplādējuši teju 11% visu Android operētājsistēmas telefonu lietotāju, kas ir desmitiem miljonu cilvēku.
Izmanto nopietnu, perspektīvu tehnoloģiju
Tas, kas tagad notiek pasaules pilsētu ielās, ir pokemonu mānijas pārnešana uz tehnoloģiju, kurai patiesībā ir daudz nopietnu izmantošanas iespēju. Tā ir t.s. papildinātā realitāte (augmented reality/AR), kuru "normālām" vajadzībām attīsta arī Latvijas uzņēmums Overly. AR cilvēka skatienu uz apkārtējo vidi caur elektronisku ierīci (viedtelefona vai planšetes kameru, vai īpašām brillēm) papildina ar tekstiem vai attēliem, kas ņemti no tīmekļa datubāzes un to parādīšanos izraisa dažādi sensori. Piemēram, tūrists ir pirmo reizi Rīgā un ar attiecīgu AR programmatūru vērš sava telefona kameru pret lielu, nepazīstamu baznīcu. Telefona GPS (ģeotelpiskās pozicionēšanas sistēma) signalizē, ka tūrists stāv Doma laukumā ar skatu pret Doma baznīcu. Proti, telefona kameras attēlā tiek iestarpināts attiecīgs uzraksts un apraksts. Šādas papildu vizuālas informācijas parādīšanos var izraisīt arī vidē izlikti priekšmeti, kaut vai svītru kodiem līdzīgi t.s. "vobleri", kurus Overly izstrādātā sistēma izmanto, lai sniegu informāciju AR ierīces par Phillips sadzīves tehniku Latvijas veikalos.
Vēl svarīgāks AR pielietojums ir aizstāt pamācības un instrukcijas industriāliem apkopes darbiem. Ja pieredzējis tehniskais darbinieks, piemēram, tikai trešo reizi darba dzīvē remontē īpaši dārgu un sarežģītu industriālo sūkni kādā ražotnē, viņam nav jānes līdzi bieza pamācība, jo, vēršot skatu uz remontējamo objektu, AR vidē parādās krāsainas bultiņas un norādes rakstiski vai ar balsi, ka vispirms jānoskrūvē, šis, tad tas un tā joprojām.
Ķēmi Kārļa Streipa virtuvē
Bet ne par to ir stāsts. Pateicoties Pokemon Go, jebkuram viedtelefona lietotājam, kas lejuplādējis bezmaksas pamataplikāciju, jebkurā laikā un vietā rādīsies pokemoni. Pat Rīga TV24 žurnālists Kārlis Streips, kas izīrējis daļu sava lielā centra dzīvokļa apakšīrniekam, sociālos medijos raksta, ka gados jaunākais cilvēks sācis savos apartamentos dzenāt šos ķēmus.
Tas nebūtu tas trakākais, ka virtuvē spārnus plivina lidojošs rupucis, kuru Kārlis neredz, bet apakšīrnieks ķersta, jo pokemonu medībās aizrāvušies cilvēki var kļūt bīstami sev un citiem, neievērojot, kas notiek ceļu satiksmē, uzskrienot citiem gājējiem, saduroties ar stabiem u.tml. Rīgas pašvaldības policija pat ir publicējusi īpašu lapu ar brīdinājumiem un norādījumiem, kā spēlēt Pokemon Go, neapdraudot sevi un citus un neizraisot skandālus. Cita starpā policija aizrāda, ka nedrīkst ieiet privātīpašumos un brīdina, ka spēle ir izmantota, lai ievilinātu spēlētājus tumšos kaktos pie ļaundariem (vismaz spēlētāja viedtelefons kā laupījums garantēts). Policija un varas iestādes (arī Latvijā) brīdina uzmanīties, spēlējot spēli publiskās vietās, un aicina to nedarīt nepiedienīgā veidā (kapos, lūgšanu namos un dažādās piemiņas vietās) vai bez atļaujas privātīpašumos.
Ārzemes jau ir bijuši vairāki gadījumi, kur pokemonu ķērāji kļuvuši par ceļu satiksmes negadījuma upuriem, nokrituši no augstumiem, iekūlušies konfliktos, jo spēli spēlējuši nepiedienīgā veidā – piemēram, ASV holokausta muzejā, Aušvicas koncentrācijas nometnes pieminekļa teritorijā, kā arī dažās baznīcās un kapos. Arī Latvijā diez vai kāds būtu sajūsmā, ja pie prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa dancinātu Pikachu (viens no prestižākajiem pokemoniem). Savukārt pie Viļa Lāča grandiozās atdusas vietas iedzīvotājiem jau sen rādās velni…
"Datorspēle", kas tomēr liek pavingrot
No otras puses, staigājot pa Rīgas ielām, pēdējos pāris gadus redzēt savos telefonos iegrimušus cilvēkus (ar kuriem arī var nejauši sadurties) nav nekas jauns. Taču pārsvarā var domāt, ka šie saņēmuši īsziņu vai apskata savu e-pastu, dara kaut ko, kas vismaz šķiet neatliekams, riskējot saskrieties ar "STOP" zīmes stabu. Pokemon Go savukārt ir vairojis to cilvēku skaitu, kas savos telefonos skatās pavisam frivolu iemeslu dēļ.
Bet arī tam ir sava pozitīvā puse, interneta mediji ziņo, ka dažādu vingrošanas uzraudzības ierīču un lietotņu jaunākie dati liecina par pēkšņu rosības lēcienu. Aproces un programmatūra telefonos, kas mēra nēsātāju kustību, piefiksējuši aktivitātes pieaugumu, kas izskaidrojams ar cilvēku dzenāšanos pakaļ pokemoniem. Ar to, iespējams, sāks brukt priekšstats, ka visi video un datorspēļu spēlētāji ir bāli, nekustīgi vārguļi, kuriem muskuļi attīstīti tikai rokā, ar kuru bīda peli, vai pirkstos, ar kuriem spaida spēļu konsoles vadības pulti.
