SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
Ilona Kronberga
krimināltiesību eksperte, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorante
19. jūlijā, 2016
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Skaidrojums
TĒMA: Noziedzība
2
2

Piespiedu darbs: vēsture, attīstība un perspektīvas (I)

Līdz 2006. gadam, kad Valsts probācijas dienests pārņēma piespiedu darbu izpildi no pašvaldībām, pastāvēja dažāda prakse, tiesību normu interpretācija un piemērošana.

LV portāla infografika; Avots: Tieslietu ministrija

Piespiedu darbs kā kriminālsods pirmo reizi Krimināllikuma tiesību normās tika iekļauts 1998. gadā. Vienlaikus ar jaunā Krimināllikuma stāšanos spēkā tika veikti grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā (LSIK), papildinot to ar jaunu septīto sadaļu "Ar brīvības atņemšanu nesaistītu kriminālsodu izpilde"1. Tādējādi šajā normatīvajā aktā tika ieviests sodu veidu dalījums pēc to izpildes metodes – sodi ar izolāciju no sabiedrības (brīvības atņemšanas sods, arests un arī nāves sods) un sodi bez izolācijas no sabiedrības (naudas sods, mantas konfiskācija, izraidīšana no Latvijas un tiesību ierobežošana).

īsumā
  • Piespiedu darbs kā kriminālsods pirmo reizi Krimināllikuma tiesību normās tika iekļauts 1998. gadā.
  • Latvijas Sodu izpildes kodeksā tika noteikts, ka jaunā kriminālsoda "piespiedu darbs" soda izpildes institūcija ir pašvaldības.
  • Pašvaldības piespiedu darba uzraudzības dienestus organizēja, vadoties no savām iespējām, uzticot šo funkciju dažāda veida iestādēm, piemēram, sociālajiem dienestiem vai pašvaldības policijai.
  • Piespiedu darbu izpildes bāzes ieviešanai pietrūka mērķtiecīgas metodoloģijas un vadības, netika piešķirti valsts budžeta līdzekļi sistēmas organizācijai pašvaldībās.
  • Minēto iemeslu dēļ 2005. gadā tika pieņemti kārtējie grozījumi LSIK, kas precizēja piespiedu darbu izpildes nosacījumus, vienlaikus nosakot, ka Valsts probācijas dienests (VPD) ir atbildīgā institūcija par piespiedu darbu izpildi.

Latvijas Sodu izpildes kodeksā tika paredzēta piespiedu darba izpildes kārtība un noteikts, ka jaunā kriminālsoda "piespiedu darbs" soda izpildes institūcija (134. pants) ir pilsētas dome, pagasta padome vai vairāku pagastu padomju kopīgi izveidots Piespiedu darba uzraudzības dienests, kā arī noteikti piespiedu darba izpildes nosacījumi un kārtība. (Prakse gan pierādīja, ka šī sistēma nav efektīva, un šogad jūnijā apritēja 10 gadu, kopš piespiedu darbu izpilde ir Valsts probācijas dienesta (VPD) pārraudzībā.)

Latvijas iepriekšējā pieredze – tikai spaidu darbi

Atsaucot atmiņā Krimināllikuma tapšanas gaitu, Latvijas Universitātes profesors Uldis Krastiņš rakstīja – sākotnēji ir bijusi doma, ka jaunajā likumā jāparedz plašas alternatīvas brīvības atņemšanas sodam; taču arī atzīst, ka to visā pilnībā realizēt neizdevās. Viņš norāda, ka citu soda veidu, kas nebūtu saistīti ar brīvības atņemšanu, meklēšana īpaši nesekmējās; vien tika paredzēts naudas sods un piespiedu darbs kā pamatsods, tiesību ierobežošana un vēlāk policijas kontrole (arī naudas sods) kā papildsodi.

Eiropas valstīs laikposmā ap 2000. gadu piespiedu darbs kā sankcija krimināltiesību normās jau pastāvēja. Tomēr atšķirība bija šīs sankcijas statusā un piemērošanas procedūrās2. Piemēram, Vācijas Krimināllikumā3 noteikts, ka piespiedu darbs (angļu val. – community service) piemērojams notiesātajai personai kā nosacījums, lai atlīdzinātu nodarīto kaitējumu cietušajai personai, bet Zviedrijas Sodu likumā4, kur liela loma tiek atvēlēta tieši dažādām sankciju kombinācijām, piespiedu darbs var būt kā nosacījums pie nosacītas notiesāšanas vai probācijas uzraudzības, vai citā sankciju konstrukcijā, ja vien pats notiesātais šādam nosacījumam piekrīt.

Piespiedu darba piemērošanas procedūras izstrāde bija sarežģīts uzdevums arī tāpēc, ka Latvijā vēsturiski pastāvējušajos tiesiskajos regulējumos, proti,

1833. gada Sodu likumā, cariskās Krievijas 1903. gada Sodu likumā, Latvijā spēkā bijušajā Krievijas Federācijas 1926. gada Kriminālkodeksā, 1933. gada Sodu likumā, 1961. gada LPSR Kriminālkodeksā un Latvijas Kriminālkodeksā šādas sankcijas nebija. 1933. gada Sodu likumā bija paredzēti spaidu darbi uz mūžu vai uz laiku no četriem līdz piecpadsmit gadiem, taču šie spaidu darbi bija brīvības atņemšanas soda veids, piemērojams par smagu noziegumu izdarīšanu5. Līdz ar to Krimināllikuma (KL) autoriem bija ne vien jāizstrādā jaunā soda (bez izolācijas no sabiedrības) regulējums materiālajās tiesību normās, bet arī jāizstrādā un jāiekļauj kriminālsodu izpildes tiesību normās šā soda izpildes procedūra, kas būtu reāli spējīga darboties praksē. Uzdevums nebija no vienkāršajiem.

Jaunais Krimināllikums: soda mērķis – prevencija

Latvijas Kriminālkodeksā nebija skaidrots soda jēdziens kā tāds, tādēļ tas tika formulēts jaunajā Krimināllikumā (KL), nosakot, ka soda mērķis ir vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Tādējādi soda mērķī tika ietverta ģenerālā (vispārējā) un speciālā prevencija.

"Eiropas valstīs laikposmā ap 2000. gadu piespiedu darbs kā sankcija jau pastāvēja."

U. Krastiņš, raksturojot šādu izmaiņu nepieciešamību, ir norādījis, ka iepriekšējā likumā liels uzsvars tika likts uz notiesātā pāraudzināšanu soda izciešanas laikā, bet tas vairumā gadījumu izrādījās neīstenojams uzdevums6. Tādējādi tika mainīts soda mērķis, tam piešķirot iekļaujošu raksturu. Tieši šī izmaiņa deva pamatu tādu soda veidu tālākai attīstībai Latvijā, kas nav saistīti ar izolāciju no sabiedrības. Turklāt šādas izmaiņas nākotnē radīja iespēju attīstīties arī dažādiem brīvības atņemšanas soda izpildes veidiem (piemēram, brīvības atņemšanas soda saturam un formai), izvirzot par galveno mērķi personas resocializāciju, kas sevī ietver sociālās uzvedības korekciju un rehabilitāciju7. Tieši šīs izmaiņas pavēra ceļu modernai un efektīvai pieejai kriminālsodu sistēmā, tostarp nosacītai notiesāšanai ar brīvības atņemšanu, nosacītai pirmstermiņa atbrīvošanai no soda izpildes brīvības atņemšanas iestādē, līdz pat likumpārkāpēju elektroniskai uzraudzībai8.

Krimināllikumam stājoties spēkā 1999. gadā un vēlāk, nebija veikti aprēķini par to, cik finanšu resursu nepieciešams pašvaldībām jaunās funkcijas veikšanai un piespiedu darbu uzraudzības dienestu izveidei9. Līdztekus šai problēmai piespiedu darbu izpildes bāzes ieviešanai pietrūka mērķtiecīgas metodoloģijas un vadības, netika piešķirti valsts budžeta līdzekļi sistēmas organizācijai pašvaldībās. Apzinoties esošo situāciju, tiesas bija atturīgas jaunā kriminālsoda piemērošanā.

Pirmā statistika un pirmās problēmas

Neskatoties uz to, 1999. gadā parādījās pirmā statistika – piespiedu darbs tika piemērots 183 personām. Šajā brīdī atklājās vēl viena, iepriekš neapzināta problēma. Latvijas Sodu izpildes kodekss (LSIK) šajā laikā paredzēja: ja notiesātais soda izciešanas laikā bez attaisnojuma neievēro soda izciešanas nosacījumus un kārtību, viņu brīdina, bet brīdinājuma ignorēšanas gadījumā piespiedu darbs aizstājams ar arestu. Taču tāds soda veids kā arests vēl nebija ieviests, tādējādi likumā paredzētā sankcija praksē nemaz nebija īstenojama. Situāciju izdevās mainīt tikai pēc grozījumu veikšanas LSIK 2002. gada 27. novembrī, kas noteica, ka līdz 2003. gada 31. martam apstākļus, kādos tiek turēta persona, kurai tiesa neizciesto sodu – piespiedu darbu vai naudas sodu – aizstāj ar arestu, pielīdzina to notiesāto turēšanas apstākļiem, kuri sodu izcieš daļēji slēgtā cietumā soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē. Vēlāk šī nosacījuma termiņš tika pagarināts līdz 2007. gada 1. martam100] un vēl, līdz 2013. gada 1. aprīlī KL tika veikti grozījumi, ar kuriem arestu izslēdza no sodu saraksta un aizstāja ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, attiecīgi mainot arī LSIK tiesību normas.

"Pašvaldības piespiedu darba uzraudzības dienestus organizēja, vadoties no savām iespējām."

Piespiedu darba piemērošanas prakse veidojās lēnām, taču tendences kopumā bija pozitīvas: 2003. gadā jau bija 1359 ar piespiedu darbiem notiesāto personu, 2004. – 1545, 2005. – 1750, 2006. – 1952. Tomēr, pateicoties atsevišķiem projektiem11, ieviestā prakse pašvaldībās aizvien bija ļoti atšķirīga. Pastāvošā situācija nebija vērtējama kā stabila sistēma. Pārskatāmas un plānveidīgas sistēmas un finansējuma trūkums noveda pie tā, ka dominējošs bija cilvēka faktors, proti – tajās pašvaldībās, kur bija atsevišķi entuziasti, darbs norisinājās, bet tur, kur nebija – izpilde netika organizēta vispār. Pašvaldības piespiedu darba uzraudzības dienestus organizēja, vadoties no savām iespējām, uzticot šo funkciju dažāda veida iestādēm, piemēram, sociālajiem dienestiem vai pašvaldības policijai. Minētais noveda pie dažādas prakses, viedokļiem, tiesību normu interpretācijas un piemērošanas. Šādā situācijā nebija iespējams garantēt vienlīdzīgu kriminālsoda izpildi piespiedu darbu formā visām notiesātajām personām.

Piespiedu darbu uzraudzību pārņem Valsts probācijas dienests

Minēto iemeslu dēļ 2005. gada 28. aprīlī tika pieņemti kārtējie grozījumi LSIK, kas precizēja piespiedu darbu izpildes nosacījumus, vienlaikus nosakot, ka Valsts probācijas dienests (VPD) ir atbildīgā institūcija par piespiedu darbu izpildi. Grozījumi noteica pārejas posmu, kādā VPD pārņem no atsevišķu pašvaldību izveidotajiem piespiedu darba uzraudzības dienestiem soda izpildes uzraudzību. Tā paša gada 14. jūnijā tika izdota pirmie MK noteikumi, kas regulēja piespiedu darba izpildes koordinācijas kārtību. Piespiedu darba izpildes mehānismiem laika gaitā attīstoties, VPD tiesisko regulējumu atbilstīgi pilnveidoja, bet pašlaik spēkā ir Ministru kabineta noteikumi Nr. 119 "Kārtība, kādā Valsts probācijas dienests organizē kriminālsoda – piespiedu darbs – izpildi".

Kopš brīža, kad VPD pārņēma piespiedu darbu izpildi, ir pagājuši 10 gadi12. Šobrīd piespiedu darbs ir visbiežāk piemērojamais kriminālsods Latvijā: 2010. gadā piespiedu darbs tika piemērots 2738 personām, 2013. gadā – 3536, 2014. gadā – 4266, bet 2015. gadā – 4750 personām13.


 

1Autores piezīme: Latvijas Sodu izpildes kodeksā tika ieviesta speciāla sadaļa, kādas agrāk nebija. Tajā tika atsevišķi regulēti tie kriminālsodi, kas nav saistīti ar personu izolāciju no sabiedrības, proti, naudas sods, mantas konfiskācija, izraidīšana no Latvijas Republikas un tiesību ierobežošana. Tādējādi, tika faktiski nostiprināta sistēma, ka bez brīvības atņemšanas soda un aresta, pastāv tādi kriminālsodi, kas nav saistīti ar izolāciju no sabiedrības.

2Lukinskis S. Kriminālsoda – piespiedu darbs – izpildes organizēšanas prakses analīze un ieteikumu izstrāde tās uzlabošanai. Rīga, 2016. 56.–65. lpp.

3German Criminal Code. Criminal Code in the version promulgated on 13 November 1998, Federal Law Gazette [Bundesgesetzblatt] I p. 3322, last amended by Article 3 of the Law of 2 October 2009, Federal Law Gazette I p. 3214. Section 56b.

4The Swedish Penal Code was adopted in 1962 and entered into force on 1 January 1965. Chapter 27, Section 2 a.

5Vairāk skatīt: Lukinskis S. Kriminālsoda – piespiedu darbs – izpildes organizēšanas prakses analīze un ieteikumu izstrāde tās uzlabošanai. Rīga, 2016. 17. lpp.

6Krastiņš U. Krimināllikumam 10 gadi: tapšana, attīstība un perspektīva. Latvijas Universitātes Žurnāls "Juridiskā zinātne", Nr. 1., 2010. gads, 12. lpp.

7Par Ieslodzīto resocializācijas pamatnostādnēm 2015.–2020. gadam. 2015. gada 24. septembra Ministru kabineta rīkojums Nr. 580.

8Informācija par elektronisko uzraudzību

9Vairāk par piespiedu darba ieviešanas vēsturi šeit: Kriminālsoda – piespiedu darbs – realizēšana Latvijas teritorijā. Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS, 2004.

10Latvijas Sodu izpildes kodeksa Pārejas noteikums Nr. 2.

11Vairāk par piespiedu darba ieviešanas vēsturi šeit: Kriminālsoda – piespiedu darbs – realizēšana Latvijas teritorijā. Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS, 2004.

12Šeit var uzzināt par reģionālajiem pasākumiem, kas notika 2016. gada 2. un 9. jūnijā, un bija veltīti piespiedu darbu desmitgadei

13Ķipēna K. Kriminālsodu politikas tendences Latvijā 20. – 21. gadsimtu mijā. 2016. Prezentācija semināros "Valsts probācijas dienesta īstenojamā funkcija kriminālsoda – piespiedu darbs – 10 gadu šķērsgriezumā – izaicinājumi un iespējas". Nepubliskots materiāls.

Labs saturs
2
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU