Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Šobrīd var secināt, ka, no vienas puses, iespējams, tiešām nesamērīgi tiek ierobežotas personu tiesības rīkoties ar savu mantu, bet no otras – pāriem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas slēgt laulību, tik un tā nāksies savas attiecības juridiski noformēt, lai nodrošinātu sev pieņemamu mantisko jautājumu risinājumu.
LV portāla kolāža
Ja personu kopdzīves laikā iegādātais nekustamais īpašums Zemesgrāmatā reģistrēts uz viena partnera vārda, otrs nevar saņemt savu pienākošos daļu.
Nelaulāti partneri var nekustamo mantu zemesgrāmatā reģistrēt kā abu kopīpašumu, nosakot domājamo daļu apmēru atbilstoši katra ieguldījumam.
Persona, kura nav laulātais, no sava mirušā dzīvesbiedra pēc likuma nemanto. Pastāv iespēja starp abiem noslēgt mantojuma līgumu vai mantu novēlēt ar testamentu.
Nelaulāts partneris nevar apstrīdēt testamentu vai mantojuma līgumu, ar kuru tiesības uz nākamo mantojumu piešķirtas citai personai.
Īrnieka nelaulātā dzīvesbiedra iemitināšana īrētajā dzīvoklī ir atkarīga no izīrētāja.
Šā raksta mērķis ir īsumā noskaidrot, kādas laulātajiem garantētas tiesības ir liegtas nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošām personām un kādas ir šo cilvēku iespējas nodrošināt savu mantisko un citu tiesību īstenošanas iespēju, pastāvot šābrīža tiesiskajam regulējumam, kā arī norādīt uz iespējamā jaunā regulējuma diskutablajiem aspektiem.
Viena no nereģistrēto partnerattiecību sāpīgākajām problēmām ir mantiskie jautājumi, kuri vienlīdz lielā mērā varētu nodarbināt gan dažādu dzimumu, gan arī viendzimuma pārus, kuru eksistence arī Latvijā nav noliedzama.
Latvijā noslēgto laulību ļoti augstie šķiršanas rādītāji ir vispārzināms fakts, un nav pamata uzskatīt, ka nereģistrētās attiecības būtu stabilākas un noturīgākas. Šādā situācijā kā neliels mierinājums vienam vai otram laulātajam var kalpot iespēja sākt jaunu dzīvi, no iepriekšējā posma paņemot līdzi daļu mantas. Proti, saskaņā ar Civillikuma 89.panta otro daļu viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās.
Atbilstoši Civillikuma normām apstāklis, ka manta publiskajos reģistros ir reģistrēta uz viena laulātā vārda, nebūt nenozīmē, ka tā uzskatāma par viņa atsevišķo mantu un laulības šķiršanas gadījumā nav dalāma. Protams, strīda gadījumā tiesas kompetencē ir izlemt, vai manta ir uzskatāma par laulāto kopīgo mantu un, ja tā, kādās daļās tā dalāma.
Šie jautājumi mēdz būt gana sarežģīti, taču nereģistrētā kopdzīvē dzīvojušajiem minēto iespēju nav vispār. Proti, ja šīs personas kopdzīves laikā iegādājušās nekustamo īpašumu un tas zemesgrāmatā reģistrēts uz viena partnera vārda, otram nav nekādu iespēju saņemt savu kā dzīvesbiedram pienākošos daļu. Vienīgo iespēju atgūt otra partnera īpašumā ieguldīto šādā gadījumā sniedz Civillikuma normas, kas noteic īpašnieka pienākumu atlīdzināt tās mantai taisītos izdevumus. Taču, vēršoties tiesā ar šāda veida prasību, prasītājam savi izdevumi jāpierāda, kas ne vienmēr ir vienkārši – nav grūti iedomāties situāciju, kurā, piemēram, naudas līdzekļus mantas iegādei dod abi dzīvesbiedri, taču saskaņā ar līgumu pircējs un maksātājs ir tikai viens no viņiem, turklāt samaksa veikta skaidrā naudā. No otras puses, jāņem vērā, ka arī laulātajam, pretendējot uz daļu kopīgās mantas, nepietiek tikai ar laulības faktu – Augstākā tiesa savā 2012.gada tiesu prakses apkopojumā "Tiesu prakse laulāto kopīgas mantas dalīšanā" norāda, ka nepieciešams noskaidrot, kādā veidā ir izpaudusies otra laulātā dalība nekustamā īpašuma iegādē un kādus pierādījumus laulātais ir iesniedzis tiesā savu prasījumu pamatošanai. Ņemot vērā minēto, ir konstatējams, ka šajā ziņā laulāto priekšrocības, salīdzinot ar nereģistrētās attiecībās dzīvojošajiem, faktiski nemaz nav tik ievērojamas.
Atzīstams arī, ka nelaulātajiem partneriem ir iespējams lielā mērā nodrošināties pret šādu problēmu un konfliktu rašanos, par kopīgiem līdzekļiem iegādātu nekustamo mantu zemesgrāmatā reģistrējot kā abu kopīpašumu un nosakot domājamo daļu apmēru atbilstoši katra partnera ieguldījumam.
Nelaulātajiem jāmeklē apkārtceļi
Nereģistrēto partnerattiecību problemātiskas kontekstā nevar apiet arī citu, vēl skumjāku kopdzīves izbeigšanās iemeslu – viena dzīvesbiedra nāvi. Jā, persona, kura nav laulātais, no sava mirušā dzīvesbiedra pēc likuma nemanto. Vienlaikus pastāv iespēja starp partneriem noslēgt mantojuma līgumu vai mantu novēlēt ar testamentu. Taču partnerattiecību regulējuma nepieciešamības aizstāvji pamatoti bilst, ka testamentu var apstrīdēt, bet, ja mantojuma līgumā nav ievēroti noteikumi par neatņemamo daļu, tad pēc mantojuma atstājēja nāves neatņemamās daļas tiesīgie var pieprasīt viņu neatņemamo daļu izdot.
Savukārt nelaulātam partnerim likums neatļauj apstrīdēt testamentu vai mantojuma līgumu, ar kuru tiesības uz nākamo mantojumu piešķirtas citai personai. Tādējādi atzīstams, ka mantojuma tiesībās laulātajiem ir vērā ņemamas priekšrocības salīdzinājumā ar nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošām personām.
Minētās problēmas ļauj runāt par Satversmes 105.pantā noteikto tiesību uz īpašumu, iespējams, nesamērīgu ierobežojumu. Proti, no minētajām tiesībām neapšaubāmi izriet arī tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu, ievērojot šai Satversmes pantā noteikto ierobežojumu - aizliegumu izmantot īpašumu pretēji sabiedrības interesēm. Saskaņā ar šo normu tiesības uz īpašumu var arī ierobežot, taču jebkuram personas tiesību ierobežojumam jātiek atsvērtam ar lielāku sabiedrības labumu. Un ir visnotaļ diskutabli, vai šāds labums ir konstatējams personai noteiktajos ierobežojumos rīcībai ar tās īpašumu – par tādu varētu runāt, piemēram, tikai aizsargājot mantojuma atstājēja nepilngadīgo bērnu tiesības un tiesiskās intereses.
Protams, gadījumos, kad dzīvesbiedru starpā valda pilnīga uzticēšanās, ir iespējama mantas atsavināšana partnerim vēl dzīves laikā, piemēram, mantu tam uzdāvinot. Taču, pirmkārt, visbiežāk tomēr nav iespējams droši prognozēt attiecību turpmāko likteni, otrkārt, saņemot dāvanu no personas, kura nav uzskatāma par radinieku normatīvo aktu izpratnē, apdāvinātājam var nākties maksāt prāvu nodokli, bet, treškārt, arī šādā gadījumā pēc dāvinātāja nāves neatņemamās daļas tiesīgie var prasīt izdot viņu neatņemamo daļu. No tā gan var izvairīties, mantu pārdodot, taču, ja darījuma summa ir simboliska, neatņemamās daļas tiesīgie var censties darījumu apstrīdēt, uzskatot, ka patiesībā manta ir uzdāvināta. Un, pat ja šāda mēģinājuma nav vai attiecīgā prasība noraidīta, paliek jautājums – vai, slēdzot minēto darījumu, tiesības atbilstoši Civillikuma 1.panta prasībām ir tiešām izlietotas labā ticībā?
Problemātiska ir arī nelaulāta partnera iemitināšana īrētā dzīvoklī. Proti, likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 9.panta pirmajā daļā noteikts: "Īrniekam ir tiesības iemitināt viņa īrētajā dzīvojamā telpā savu laulāto, vecākus (adoptētājus), darbnespējīgos brāļus un māsas un pilngadīgos bērnus, kuriem nav savas ģimenes, ja tam piekrituši visi attiecīgajā dzīvojamā telpā dzīvojošie īrnieka pilngadīgie ģimenes locekļi un ja iepriekš par to rakstveidā informēts izīrētājs."
Saskaņā ar šā panta otro daļu īrnieks bez pārējo mājoklī dzīvojošo pilngadīgo ģimenes locekļu piekrišanas, rakstveidā informējot izīrētāju, dzīvoklī drīkst iemitināt savu nepilngadīgo bērnu. Savukārt minētā panta trešajā daļā noteikts, ka citu personu iemitināšanai nepieciešama izīrētāja piekrišana. Tādējādi apakšīre ir legāls problēmas risinājums. Taču apakšīres līguma slēgšana ir tiesiska vienīgi tad, ja tai piekrišanu devis izīrētājs. Tas nozīmē, ka īrnieka nelaulātā dzīvesbiedra iemitināšana īrētajā dzīvoklī ir pilnībā atkarīga no izīrētāja.
Likumdevējus gaida smags uzdevums
Acīmredzot viens no nereģistrēto partnerattiecību būtiskākajiem trūkumiem ir Civillikuma 166.pantā noteiktais ierobežojums – proti, personas, kas savā starpā neatrodas laulībā, nevar adoptēt vienu un to pašu bērnu. Protams, dzīvesbiedri var laulību noslēgt, tādējādi novēršot minēto šķērsli, taču viendzimuma partneriem šādas iespējas nav, jo saskaņā ar Civillikuma 35.panta otro daļu laulība starp viena dzimuma personām ir aizliegta.
Civillikuma grozījumu iesniedzēja Saeimas deputāta Veiko Spolīša iesniegtajā projektā bija paredzēts partnerību lielā mērā pielīdzināt laulībai, tiesa, nosakot dažus ierobežojumus, kuri gan neattiecas uz adopciju. Tādējādi, ja Civillikuma grozījumi tiktu pieņemti un izsludināti šādā redakcijā, likumā noteiktajā kārtībā noslēgta partnerība ļautu arī viendzimuma pārim kopīgi adoptēt bērnu.
Ņemot vērā minēto, ir konstatējams, ka partnerības regulējumā ieinteresētajai sabiedrības daļai rūp ne tikai mantiskie, bet arī ar kopīgu bērnu audzināšanu saistītie jautājumi. Tāpat vērā ņemams, ka laulātām personām ir noteiktas zināmas priekšrocības procesuālajos likumos. Ja ar likuma grozījumiem plānots robežu starp laulātiem un nelaulātiem pāriem padarīt ja ne neredzamu, tad visnotaļ izplūdušu, var rasties jautājums – vai šāda regulējuma pieņemšana nenozīmētu atzīt laulības institūtu par arhaisku un nebūtisku? Un – vai nevietā un saturiski novecojusi būtu salīdzinoši nesen pieņemtā Satversmes 110.panta normas redakcija, saskaņā ar kuru valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti?
Šobrīd var secināt, ka, no vienas puses, iespējams, tiešām nesamērīgi tiek ierobežotas personu tiesības rīkoties ar savu mantu, bet, no otras – pāriem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas slēgt laulību, tik un tā nāksies savas attiecības juridiski noformēt, lai nodrošinātu sev pieņemamu mantisko jautājumu risinājumu. Neapšaubāmi iespējamo grozījumu rezultātā visvairāk iegūtu tieši viendzimuma pāri, taču vienlaikus faktiski tiktu atļautas viendzimuma laulības, tikai piešķirot tām atšķirīgu nosaukumu. Un, tā kā jebkuras ar likumu regulētas attiecības bauda valsts aizsardzību, būtu arī pamats runāt par jauno Civillikuma normu pretrunā esamību jau minētā Satversmes 110.panta jēgai un mērķim. Acīmredzot agrāk vai vēlāk Latvijas likumdevēji atkal tiks konfrontēti ar šiem jautājumiem un problēmām, taču, ņemot vērā to sarežģītību un sensitivitāti, ceļš līdz regulējuma pieņemšanai, visticamāk, nebūs nedz viegls, nedz ātrs.
