Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Lai tiesvedības procesā nerastos lieki sarežģījumi, fiziskajai personai ir pienākums būt sasniedzamai tās deklarētajā dzīvesvietas adresē, deklarācijā norādītajā papildu adresē vai šīs personas norādītajā adresē saziņai ar tiesu.
LV portāla infografika
Civilprocesa likumā no 1.janvāra stājušies spēkā grozījumi, kas
Starp svarīgākajām ar likuma grozījumiem ieviestajām izmaiņām ir minama fiziskas personas deklarētās dzīvesvietas principa ieviešana jurisdikcijas noteikšanā - vispārēji prasību ceļ pēc atbildētāja dzīvesvietas; arī prasītājam jāceļ prasība pēc savas deklarētās dzīvesvietas; tiesas dokumenti tiek nosūtīti un izsniegti atbilstoši deklarētajai dzīvesvietai. Likuma grozījumi ieviesuši izmaiņas arī pierādījumu iesniegšanas regulējumā un advokātu palīdzības samaksas atlīdzināšanas nosacījumos.
Ieviests fiziskās personas deklarētās dzīvesvietas princips
Fiziskās personas deklarētās dzīvesvietas princips darbojas divos virzienos – gan attiecībā uz jurisdikcijas noteikšanu, gan dokumentu izsniegšanu, skaidro Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta direktore Dagnija Palčevska.
"Šie grozījumi, domājams, izlīdzinās tiesu slodzi, jo šobrīd tiesvedība koncentrējas tieši Rīgas tiesās. Kaut arī daudzas personas dzīvesvietu joprojām deklarējušas lauku apvidos vai attālākās pilsētās, ekonomiskā aktivitāte norisinās galvaspilsētā, līgumiskās attiecības un darījumu partneri, kā arī faktiskā dzīvesvieta daudziem ir Rīga. Civilprocesā ieviestais deklarētās dzīvesvietas pamatprincips nodrošina, ka prasība ir ceļama pēc atbildētāja deklarētās dzīvesvietas."
To nosaka grozījumi CPL 26., 27. un 28.pantā, aizstājot vārdu "dzīvesvieta" ar vārdiem "deklarētā dzīvesvieta".
"Tas nozīmē, ka tad, ja cilvēks, piemēram, īrē dzīvokli Rīgā, kur šobrīd pastāvīgi dzīvo, bet savu dzīvesvietu deklarējis Saldū, tiesvedība pēc atbildētāja dzīvesvietas notiks nevis Rīgā, bet Saldū," skaidro D.Palčevska.
Arī prasītājam, kam līdz šim bija iespēja izvēlēties, kur celt prasību, turpmāk tā jāceļ atbilstoši savai deklarētajai dzīvesvietai (izņēmums ir vienīgi tie gadījumi, kad personai Latvijā nav deklarētas dzīvesvietas).
Tiesas dokumentu saņemšana – septītajā dienā pēc to nosūtīšanas
Otrs aspekts skar tiesas dokumentu (tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu) nosūtīšanas un izsniegšanas adresi. "Līdz šim bija tā, ka prasītājs devās uz tiesu, norādīja ziņas par atbildētāju, tostarp par viņa dzīvesvietu. Tad tiesa dokumentus pirmām kārtām sūtīja uz prasītāja norādīto atbildētāja dzīvesvietu, bet nereti izrādījās, ka tie netika saņemti. Pēc mēneša tiesas izsūtītie dokumenti nonāca atpakaļ tiesā, kura tos sūtīja vēlreiz vai arī līdztekus nu jau uz atbildētāja deklarēto dzīvesvietu. Likums to pieļāva, taču tika patērēts daudz laika un resursu, lai atbildētājs kaut kādā veidā šos dokumentus saņemtu," grozījumu nepieciešamību skaidro Civiltiesību departamenta direktore.
CPL 56.panta piektā daļa tagad ir izteikta šādā redakcijā: "Tiesas dokumentus fiziskajai personai piegādā pēc tās deklarētās dzīvesvietas adreses, bet gadījumos, kad deklarācijā norādīta papildu adrese, - pēc papildu adreses, ja vien fiziskā persona tiesai nav norādījusi savu adresi, pēc kuras veicama saziņa ar tiesu.
Fiziskajai personai ir pienākums būt sasniedzamai tās deklarētajā dzīvesvietas adresē, deklarācijā norādītajā papildu adresē vai šīs personas norādītajā adresē saziņai ar tiesu. Ja atbildētājam nav deklarētās dzīvesvietas adreses un viņš nav norādījis savu adresi, pēc kuras veicama saziņa ar tiesu, tiesas dokumentus nosūta uz lietas dalībnieka saskaņā ar šā likuma 54.1 panta pirmo daļu norādīto adresi. Tiesas dokumentus var piegādāt arī uz personas darbavietu."
"Civilprocesā ieviestais deklarētās dzīvesvietas pamatprincips nodrošina, ka prasība ir ceļama pēc atbildētāja deklarētās dzīvesvietas."
Līdz ar šī principa ieviešanu tiek iedzīvināta jauna prakse - tiesas dokumentu izsniegšana personai tās deklarētajā dzīvesvietā. Ja personai Latvijā ir deklarēta dzīvesvieta vai arī tā ir norādījusi papildu adresi deklarētajā dzīvesvietā, tad tiek uzskatīts, ka dokumenti ir saņemti septītajā dienā pēc to nosūtīšanas.
CPL 56.1panta otrajā daļā noteikts: pieņēmumu, ka dokumenti ir saņemti septītajā dienā pēc to nosūtīšanas, persona var atspēkot, norādot uz objektīviem apstākļiem, kas neatkarīgi no viņas gribas bijuši par šķērsli dokumentu saņemšanai norādītajā adresē. Bet paziņošanas princips ir nemainīgs – ja dokumenti ir nosūtīti uz deklarēto dzīvesvietu, ko persona ir izvēlējusies saziņai ar valsti, dokumentus uzskata par izsniegtiem.
Deklarētās dzīvesvietas principa trūkums līdz šim bijis viens no būtiskiem šķēršļiem maza apmēra prasību izskatīšanai rakstveidā, kas būtu ātrāk un vienkāršāk.
Sašaurināta paziņojumu izsludināšana oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis"
"Tiesa saņēma paziņojumus, ka personas tās sūtītos dokumentus pašu norādītajā dzīvesvietā nebija saņēmušas, un tad sākās garais paziņojumu publicēšanas ceļš "Latvijas Vēstnesī". Tādējādi netika sasniegts civillietu iztiesāšanas ātruma efekts, ko bija paredzēts panākt ar grozījumiem Civilprocesa likumā, kas stājās spēkā 2011.gada 30.septembrī un noteica, ka maza apmēra prasības tiesās ir izskatāmas rakstveidā.
Tas atdūrās pret dzīvesvietas problēmu un izsludināšanas procedūru. Līdz ar šo jauno regulējumu kopš 1.janvāra izsludināšana "Latvijas Vēstnesī" ir atcelta (izņemot gadījumus, kad personai Latvijā nav deklarētas dzīvesvietas), un sasniedzamība ar valsts iestādēm (tai skaitā – tiesu) kļūst par pašas personas atbildības jautājumu," stāsta D.Palčevska.
Līdz šim dokumentu izsniegšanas kārtībā bija pārāk liela uzticēšanās lietas dalībnieku norādītajai atbildētāja adresei un arī pretimnākšana atbildētāja faktiskajai sasniedzamībai gan no tiesu, gan normatīvā regulējuma puses, un labās iestrādnes tika izmantotas arī ļaunprātīgi.
"Jāatzīst, ka jaunos principus tiesību teorētiķi un tiesneši nevērtē viennozīmīgi: izskan argumenti, ka civilprocess balstās uz pušu savstarpējām attiecībām un pastāv strīds. Tādēļ dzīvesvieta ir uzlūkojama kā civiltiesisks jēdziens faktiskās situācijas kontekstā, lietas dalībniekiem ir jāpierāda un jāizstrīdas gan par jurisdikciju pēc dzīvesvietas, gan arī dokumentu izsniegšanā jāievēro civiltiesiskās dzīvesvietas jēdziens, nevis deklarācijas fakts. Tomēr vienlīdz ir skaidrs, ka šī pieeja sevi nav attaisnojusi, jo pieļauj pārāk daudz iespēju to izmantot ļaunprātīgi. Tādēļ tagad tiesas procesā tiks ietaupīts laiks uz dokumentu izsniegšanu un rezultātā ātrāk varēs nonākt līdz lietas izskatīšanai."
Jaunais deklarētās dzīvesvietas risinājums skar šādas civilprocesuālās jomas:
Izmaiņas pierādījumu iesniegšanas regulējumā
CPL grozījumos ir ieviestas izmaiņas arī pierādījumu iesniegšanas kārtībā.
Līdz pērnā gada beigām tiesa varēja pieņemt arī kavētus pierādījumus gan pirmajā tiesas instancē, gan arī apelācijas instancē, turpretī tagad likumā (93.pants) noteikts: "Pierādījumus iesniedz tiesā ne vēlāk kā 14 dienas pirms tiesas sēdes, ja tiesnesis nav noteicis citu termiņu pierādījumu iesniegšanai."
D.Palčevska skaidro: šī norma bijusi nepieciešama, lai panāktu, ka pierādījumi tiesā nonāktu laikus. "Iepriekš bija noteikts septiņu dienu termiņš, turklāt sūtījumu varēja nodot pastā septītajā dienā pirms tiesas sēdes, un reāli pierādījumus tiesa saņēma vienu vai divas dienas pirms sēdes. Pēc likuma procesuālā darbība bija izpildīta, taču izmantošanai tiesas sēdē pierādījumi bija pienākuši par vēlu, jo arī otrai pusei ir nepieciešams ar tiem iepazīties.
"Tiek uzskatīts, ka dokumenti ir saņemti septītajā dienā pēc to nosūtīšanas."
Tagad termiņš ir noteikts 14 dienas, un pierādījumi ir jāiesniedz tieši tiesā, ja vien tiesnesis nebūs noteicis citu termiņu. Šādi tiek risināta problēma, ka tiesvedībā iesaistītās personas stratēģisku apsvērumu dēļ cenšas paturēt rezervē pierādījumus un dažkārt tos izmanto pat tikai apelācijas instancē. Tādējādi pirmās instances tiesas process nereti bija pat veltīgs, jo netika izvērtēta situācija kopumā, kas ietekmēja arī spriedumu."
Jaunā kārtība nodrošinās iespēju tiesai vērsties pret apzinātu faktu novilcināšanu, nosakot par pienākumu visus dokumentus "likt galdā" un tos izmantot. Ja lietas dalībnieks bez attaisnojoša iemesla neiesniedz viņa rīcībā esošos pierādījumus jau pirmās instances tiesā, tad tiesai būs tiesības noteikt sodu līdz 500 latiem par nesavlaicīgu pierādījumu iesniegšanu.
Turklāt apelācijas instances tiesai ir pienākums nepieņemt tādus pierādījumus, kurus bija iespējams iesniegt pirmās instances tiesā.
Advokātu palīdzības samaksas atlīdzināšanas nosacījumi
Likuma grozījumos ieviestas izmaiņas arī attiecībā uz advokātu palīdzības samaksas nosacījumiem. Advokāta pakalpojums ir sniegt savam klientam juridisko palīdzību; savukārt, jo kvalificētāk un labāk sagatavojušies dalībnieki ierodas uz tiesas sēdi, jo tiesai ir vieglāk noturēt procesu un ātrāk nonākt pie rezultāta. Ar izmaiņām advokātu palīdzības atlīdzināšanas nosacījumos iespējams paaugstināt spriedumu kvalitāti, kā arī advokātu pieejamību tiesas procesos.
Īpaši nozīmīgas šīs izmaiņas ir mantiskām prasībām līdz 6000 latu un nemantiskām prasībām. "Līdz šim, ar spriedumu piespriežot atlīdzināt advokāta palīdzībai iztērētos līdzekļus, mazu apmēru prasībās tos bija diezgan grūti atgūt, jo atlīdzinājuma slieksnis bija pieci procenti no piespriestās summas," stāsta D.Palčevska. "Tagad gan mantiskajās, gan nemantiskajās prasībās ieviests jauns regulējums, kas varētu personas motivēt izvēlēties advokātus savu lietu kārtošanai. Ja ir pozitīvs spriedums, tad uzvarējusī puse iegūst arī lielāku to izdevumu atlīdzinājumu, kas iztērēti advokātam."
"Ja personas rīcībā ir pierādījumi, tās pienākums ir visus dokumentus „likt galdā” un izmantot."
Atzīstot nemantiskas prasības lietu par sarežģītu, tiesa var nolemt atlīdzināt vairāk nekā iepriekš, kad bija noteikts – atlīdzība nedrīkst būt lielāka par advokātu atlīdzības taksi. Pirmās instances tiesās var atlīdzināt tikai 50% no paredzētā maksimālā apmēra. Svarīgs jaunums ir tas, ka tiesa jebkurā lietā var noteikt mazāku atlīdzināmo summu, vadoties pēc taisnīguma, samērīguma kritērijiem, lietas sarežģītības, objektīviem apstākļiem, tiesas sēžu skaita un tiesas instances.
Kā atlīdzināmi ar lietas vešanu saistītie izdevumi noteikts CPL 44.pantā.
Aizmugurisks spriedums – tiesas iespēja un pienākums
Noteiktās situācijās svarīgi var būt arī citi grozījumi Civilprocesa likumā. "Arī iepriekš civilprocesā pastāvēja aizmuguriska sprieduma institūts, bet prasītājam bija jālūdz tiesu šādu spriedumu pieņemt, ja atbildētājs nebija reaģējis, sazinājies ar tiesu, kaut arī bija skaidrs, ka pēc iesniegtajiem pierādījumiem lietu ir iespējams izlemt.
Diemžēl šis instruments, kas bija atkarīgs no prasītāja lūguma, praksē faktiski netika izmantots.
Tagad tiesai ir piešķirts pienākums pieņemt aizmugurisku spriedumu, ja ir bijis atbildētājs, kurš nav reaģējis uz tiesas aicinājumu ierasties uz tiesas sēdi un nav arī sniedzis paskaidrojumus, un, ja redzams, ka no lietā esošajiem pierādījumiem prasību ir iespējams izlemt," norāda D.Palčevska.
CPL 208.1pantā "Aizmugurisks spriedums" ir teikts:
"(1) Aizmugurisks spriedums ir spriedums, ko pirmās instances tiesa taisa lietā, kurā atbildētājs nav sniedzis paskaidrojumus par prasību un nav ieradies pēc tiesas aicinājuma, nepaziņojot neierašanās iemeslu.
(2) Aizmugurisku spriedumu tiesa taisa, pamatojoties uz prasītāja paskaidrojumiem un lietā esošajiem materiāliem, ja tiesa tos atzīst par pietiekamiem strīda izšķiršanai."
