Komercnoslēpums, tā izpaušanas ierobežojumi un nosacījumi

Ko nozīmē komercnoslēpums?

Zvērināta advokāte Līga Fjodorova skaidro, ka tiesību aktos ir sastopami dažādi komercnoslēpuma skaidrojumi. Visplašākā komercnoslēpuma definīcija dota likumā "Par grāmatvedību", kurā teikts, ka grāmatvedībā par komercnoslēpumu nav uzskatāma informācija un dati, kas iekļaujami uzņēmuma pārskatos, bet visa pārējā uzņēmuma grāmatvedībā esošā informācija uzskatāma par komercnoslēpumu un ir pieejama vienīgi revīzijām, nodokļu administrācijai nodokļu aprēķināšanas pareizības pārbaudei, kā arī citām institūcijām tiesību aktos paredzētajos gadījumos.

Komercnoslēpums var būt ne tikai grāmatvedības dati. Komerclikums noteic specifiskākas prasības, kādām pazīmēm jāatbilst informācijai vai ziņām, lai komersants tai varētu piešķirt komercnoslēpuma statusu.

Komercnoslēpuma nozīmi skaidro Komerclikuma 19.panta 1.daļa: "Komercnoslēpuma statusu komersants var piešķirt tādām saimnieciska, tehniska vai zinātniska rakstura lietām un rakstveidā vai citādā veidā fiksētām vai nefiksētām ziņām, kuras atbilst visām šādām pazīmēm:

• tās ietilpst komersanta uzņēmumā vai ir tieši ar to saistītas;
• tās nav vispārpieejamas trešajām personām;
• tām ir vai var būt mantiska vai nemantiska vērtība;
• to nonākšana citu personu rīcībā var radīt zaudējumus komersantam;
• attiecībā uz tām komersants ir veicis konkrētai situācijai atbilstošus saprātīgus komercnoslēpuma saglabāšanas pasākumus."

"Komercnoslēpuma statusu var piešķirt saimnieciska, tehniska, zinātniska rakstura lietām un rakstveidā fiksētām, nefiksētām ziņām."

Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta direktore Dagnija Palčevska skaidro, ka līdz ar to pēc būtības pastāv divi noteicošie kritēriji komercnoslēpuma esamībai:

• komersants ir piešķīris komercnoslēpuma statusu objektam,
• kas atbilst minētajā tiesību normā noteiktajiem komercnoslēpuma noteikumiem.¹

D.Palčevska norāda, ka kopumā nav vienprātības, kā izpaužas komersanta darbība, piešķirot komercnoslēpuma statusu. Saskaņā ar Līguma par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām (TRIPS līgums) 39.panta 2.punkta "c" apakšpunktu komersanta rīcība, piešķirot komercnoslēpuma statusu, var arī izpausties kā "saprātīgi slepenības uzturēšanas pasākumi", piemēram, brīdinājuma uzraksti vai piekļuves paroles noteikta satura informācijai.²

Līdzīgu principu atzinis arī Augstākās tiesas Senāts³, proti, komercnoslēpuma statusa piešķiršana var izpausties dažādos veidos, tomēr jebkurā gadījumā komersantam pašam ir pienākums nodrošināt komercnoslēpuma saglabāšanas pasākumus.

Vienlaikus atbilstoši Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 3.punktam un 7.panta trešajai daļai komercnoslēpumu saturošas ziņas ir ierobežotas pieejamības informācija, tomēr par komercnoslēpuma esamību paziņo pats komersants, uzsver D.Palčevska.

Darba devēju un darba ņēmēju tiesības un pienākumi

Zvērināta advokāte L.Fjodorova norāda: maldīgs ir uzskats, ka jebkāda informācija, kas nonākusi darbinieka vai citas personas rīcībā, ir uzskatāma par komercnoslēpumu un tādējādi automātiski ir aizsargājama. Lai nodrošinātu informācijas nevēlamu nonākšanu citu personu rīcībā, svarīgi līgumos ar citiem komersantiem, darbinieku amata aprakstos vai darba līgumos norādīt, kāda informācija ir uzskatāma par komercnoslēpumu.

Par sliktu nenāktu arī konfidencialitātes atruna, kas pat tad, ja izceltos strīds par to, vai informācija klasificējama kā komercnoslēpums, ļautu šo informāciju aizsargāt, pamatojoties uz atbildīgās puses uzņemtajām saistībām neizpaust konfidenciālu informāciju. Tas ļautu konstatēt prettiesisku rīcību (konfidencialitātes saistību pārkāpumu) arī gadījumā, ja par komercnoslēpumu neuzskatāma informācija tomēr būtu nonākusi trešo personu rīcībā.

D.Palčevska skaidro, ka Darba likuma 11.panta piektajā daļā un 83.pantā ir paredzēta komercnoslēpuma aizsardzība darba tiesiskajās attiecībās:

• Darbiniekam, kā arī darbinieku pārstāvjiem un ekspertiem, kuri sniedz palīdzību darbinieku pārstāvjiem, ir pienākums neizpaust viņa rīcībā nonākušo informāciju, kas ir darba devēja komercnoslēpums.
• Darbiniekam ir pienākums rūpēties par to, lai komercnoslēpumu saturošā informācija, kas attiecas uz viņa darba veikšanu, nebūtu tieši vai netieši pieejama trešajām personām.
• Vienlaikus darba devējam ir pienākums rakstveidā norādīt, kāda informācija uzskatāma par komercnoslēpumu. Darba devējam jau darba līgumā vai darba kārtības noteikumos būtu jānorāda, kura ir neizpaužamā informācija, lai darbinieks konkrēti zinātu, kura informācija ir sargājama.

"Komersantam pašam ir pienākums nodrošināt komercnoslēpuma saglabāšanas pasākumus."

Piemēram, neizpaužamas ziņas ir jebkuras ar kādu darījumu saistītas ziņas, kuras ir tikai šaura personu loka rīcībā. Turklāt nav svarīgi, vai darbinieks ieguvis ziņas, kas ir darba devēja komercnoslēpums, darba tiesisko attiecību ietvaros vai privātā ceļā, kā arī nav svarīgi, vai šīs ziņas ir izpaustas ar darbinieka nodomu konkurences nolūkā, lai apzināti radītu zaudējumus darba devējam, vai arī aiz nolaidības.⁴

• Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments⁵ ir atzinis, ka prettiesiska rīcība nav tikai komercnoslēpuma izpaušana – tā var attiekties arī uz citas konfidenciālas informācijas izpaušanu, ko aizliedz amata apraksts, darba kārtības noteikumi un citi darbiniekam saistoši dokumenti, kā rezultātā viņš zaudē darba devēja uzticību.

Arī zvērināta advokāte L.Fjodorova norāda, ka saskaņā ar Darba likumu darba devējam ir pienākums rakstveidā norādīt, kura informācija uzskatāma par komercnoslēpumu un attiecībā uz kuru pastāv darbinieka neizpaušanas pienākums. Par tādu informāciju parasti uzskata klientu sarakstus, sadarbības partnerus, preču izvadāšanas maršrutus, cenu un atlaižu sistēmas un citu informāciju.

Savukārt D.Palčevska informē, ka Darba likuma 83.pantā paredzētais darbinieka pienākums neizpaust darba devēja komercnoslēpumu saturošu informāciju attiecas tikai uz laiku, kamēr darbinieks ir darba tiesiskajās attiecībās ar darba devēju. Vienlaikus, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, darbiniekam ir pienākums pašam nodot darba devējam mantu, t.sk. materiālus, kas satur darba devēja komercnoslēpumu, kas bija piešķirta darbiniekam darba izpildei.⁶

Tomēr darbinieks, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, var izmantot darbā gūtās zināšanas un pieredzi pat gadījumā, ja tās balstītas uz darbību ar iepriekšējā darba devēja komercnoslēpumu, ja vien darba devējs nenoslēdz Darba likuma 84.pantā minēto līgumu par konkurences ierobežojumu.

D.Palčevska uzsver: ja komersanta darbinieks vienlaikus ir komercaģents (pilnvarots citas personas vārdā un labā pastāvīgi slēdz darījumus ar trešajām personām vai arī sagatavo to noslēgšanu), tad uz viņu attiecas Komerclikuma 60.pantā komercaģentam noteiktais pienākums: "Komercaģentam arī pēc komercaģenta līguma izbeigšanās aizliegts izmantot vai izpaust trešajām personām komercnoslēpumus, kas viņam uzticēti vai kļuvuši zināmi sakarā ar viņa darbību principāla labā."

Kā aizsargāt komercnoslēpumu?

D.Palčevska norāda, ka komercnoslēpuma aizsardzībai ir noteikts normatīvais regulējums, tomēr primāri tas ir paša komersanta pienākums.

• Pirmkārt, komersantam ir jānosaka komercnoslēpuma saturs (ziņas, ko tur slepenībā);
• Otrkārt, jāveic saprātīgi pasākumi, lai šīs ziņas paliktu slepenībā, piemēram,

1. Pasākumi vispirms var būt tehniskā līmenī – piekļuves paroles, datorsistēmas drošība pret hakeriem, slēgtu telpu nodrošināšana, apsardze, video novērošana, piekļuves nodrošināšana tikai tiem darbiniekiem, kam šī informācija ir nepieciešama u.tml.;
2. Atbilstoši Darba likuma 11.panta piektajai daļai un 83.pantam pēc iespējas konkrēti atrunāt darba līgumā, koplīgumā, darba kārtības noteikumus, kas ir komercnoslēpumus saturoša informācija;
3. Izpaužot informāciju trešajām personām, t.sk. esošajiem un potenciālajiem darījuma partneriem un valsts iestādēm, brīdināt, ka konkrētā informācija satur komercnoslēpumu (Informācijas atklātības likuma 7.panta trešā daļa);
4. Nepieciešamības gadījumā slēgt konkurences ierobežošanas līgumus atbilstoši Darba likuma 84.pantam;
5. Slēgt konfidencialitātes līgumus ar potenciālajiem darījuma partneriem pirms komercnoslēpumu saturošu ziņu izpaušanas, īpaši pārrunās par iespējamo uzņēmuma pāreju, reorganizāciju u.tml., jo pastāv arī iespēja, ka potenciālais darījuma partneris uzsāk pārrunas par iespējamo darījumu tikai ar mērķi, lai uzzinātu komercnoslēpumu.

"Komersantam ir tiesības prasīt komercnoslēpuma aizsardzību, zaudējumu atlīdzību."

L.Fjodorova norāda, ka uzņēmumam būtu jāveic preventīvi pasākumi, lai nodrošinātu komercnoslēpuma neizpaušanu, nosakot informācijas glabāšanas kārtību, pieeju tai, kā arī darbiniekam rakstveidā jāizskaidro, kāda informācija ir uzskatāma par uzņēmuma komercnoslēpumu. Jo īpaši par šiem pasākumiem ir jādomā uzņēmumiem, kura darbībā rada vai izmanto intelektuālo īpašumu.

Gadījumos ja informācija ir nonākusi trešo personu rokās, jāvērtē tas, vai ievērotas likumā noteiktās prasības, lai šo informāciju uzskatītu par komercnoslēpumu, kā arī tas, vai ievērotas Darba likumā noteiktās prasības, lai šo personu varētu saukt pie atbildības par komercnoslēpuma izpaušanu.

Sods par komercnoslēpuma izpaušanu

Komerclikuma 19.panta trešajā daļā ir norādīts, ka "komersantam ir tiesības prasīt komercnoslēpuma aizsardzību, kā arī to zaudējumu atlīdzību, kuri radušies komercnoslēpuma prettiesīgas izpaušanas vai izmantošanas rezultātā".

D.Palčevska skaidro, ka atbilstoši Civillikuma 1779.pantam sods par komercnoslēpuma prettiesisku izpaušanu vainīgajai personai pamatā ir civiltiesiskā atbildība jeb zaudējumu atlīdzības pienākums, kur tiesa Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā izvērtē zaudējumu esamību un apmēru. Darbinieka atbildību vispārīgi reglamentē Darba likuma 23.nodaļa, kurā ietverti noteikumi par darbinieku civiltiesisko atbildību (zaudējumu atlīdzību), piezīmēm un rājieniem (disciplinārā atbildība).

Komersantam ir laicīgi jāreaģē uz jau notikuša komercnoslēpuma izpaušanu, ceļot prasību vispārējās jurisdikcijas tiesā par zaudējumu atlīdzību un komercnoslēpuma aizsardzību. Nepieciešamības gadījumā ir jāvēršas tiesību aizsardzības iestādēs, jo saskaņā ar Krimināllikuma 200.pantu par ziņu, kuras ir komercnoslēpums, neatļautu iegūšanu savai vai citas personas lietošanai vai izpaušanai, par šādu ziņu neatļautu izpaušanu citai personai tādā pašā nolūkā ir paredzēta kriminālatbildība. Turklāt minētie sodi var pastāvēt savstarpējā mijiedarbībā, piemēram, par vienu un to pašu pārkāpumu darbinieks var tikt atbrīvots no darba un saukts pie kriminālatbildības vai administratīvās atbildības.

Taču L.Fjodorova atzīst, ka grūtības praksē sagādā pierādīt, kura persona tieši informāciju ir izpaudusi. Tāpat lielākā daļā gadījumu ir neiespējami pierādīt komercnoslēpuma neizpaušanas pienākuma vai konfidencialitātes saistību pārkāpuma rezultātā nodarīto zaudējumu apmēru. Tieši šo iemeslu dēļ strīdi par komercnoslēpuma neizpaušanas pienākuma pārkāpumu tiesu praksē ir maz.

¹ Strupišs A. Komerclikuma komentāri. A daļa. Komercdarbības vispārīgie noteikumi (1.-73.pants). [B.v.]: A.Strupiša juridiskais birojs SIA, 2003, 107.lpp.

² Pieejams: www.lrpv.lv/dl/pdf/TRIPS_lig.pdf

³ Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 17.maija spriedums lietā Nr. SKA-168/2010. Pieejams: http://at.gov.lv/lv/info/archive/department3/2010/

⁴ Slaidiņa V., Skultāne I. Darba tiesības. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2011, 87.-88.lpp.

⁵ Augstākās tiesas Senāta Civiltiesību departamenta 2003.gada 19.novembra spriedums lietā Nr. SKC-546.

⁶ Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 17.maija spriedums lietā Nr. SKA-168/2010. Pieejams: http://at.gov.lv/lv/info/archive/department3/2010/