Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Kur un kādā veidā Latvijā pašreiz tiek uzglabātas, apglabātas, utilizētas un citādi apsaimniekotas videi kaitīgās preces/atkritumi?
Informācija par videi kaitīgo preču atkritumu apsaimniekotājiem un apsaimniekošanu ir pieejama Latvijas Vides aizsardzības fonda administrācijas un Vides ministrijas interneta mājaslapā (www.lvafa.gov.lv un www.vidm.gov.lv), kā arī apsaimniekotāju mājaslapās.
Atkritumu apglabāšana Latvijā tiek organizēta atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānam 2006.–2012. gadam un reģionālajiem atkritumu apsaimniekošanas plāniem. Atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānam Latvijā ir 11 atkritumu apsaimniekošanas reģioni.
Videi kaitīgās preces iedalās vairākās grupās, piemēram, elektriskās un elektroniskās iekārtas, gāzizlādes spuldzes, baterijas, akumulatori, atstrādātās eļļas un eļļas filtri, riepas. Katras grupas atkritumu apsaimniekošana ir atšķirīga. Ar informāciju par dažādu veidu videi kaitīgo preču atkritumu apsaimniekošanu un vietām, kur tos iespējams nodot, var iepazīties Vides ministrijas mājaslapas sadaļā par atkritumu apsaimniekošanu: www.vidm.gov.lv/lat/darbibas_veidi/apsaimniekosana/atkritumu_veidi.
Kāpēc tik daudz atkritumu ir piepilsētu mežos? Vai atkritumu apsaimniekotāju sistēma darbojas pilnvērtīgi visā Latvijā?
Atkritumu šķirošana Latvijā notiek, tomēr ne visā teritorijā. Īpaši tas attiecas uz Rīgas aglomerāciju, kur šķirošana notiek visvājāk un visi iedzīvotāji nav nodrošināti ar šāda veida pakalpojumu, jo nav uzstādīti atbilstoši atkritumu konteineri. Jāņem vērā, ka par komunālo pakalpojumu, to skaitā arī par atkritumu savākšanas, nodrošināšanu iedzīvotājiem saskaņā ar likumu "Par pašvaldībām” ir atbildīgas vietējās pašvaldības. Atkritumu šķirošanu paredz Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 2006.–2012. gadam un reģionālie atkritumu apsaimniekošanas plāni.
"Atkritumu atrašanās mežos nereti ir saistīta ar nepietiekamo atkritumu konteineru daudzumu vai ar to, ka konteineri nav pieejami."
Atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likumam vietējai pašvaldībai jāorganizē dalīta atkritumu vākšana savā administratīvajā teritorijā. Katra pašvaldība, organizējot atkritumu apsaimniekošanu savā administratīvajā teritorijā, izsludina konkursu par attiecīgā pakalpojuma sniedzēju. Iepērkot šo pakalpojumu, pašvaldība ir prasību izvirzītāja, kas nosaka, kā atkritumu apsaimniekošanas pakalpojums jānodrošina attiecīgam komersantam, kas sniegs atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus attiecīgās pašvaldības teritorijā.
Attiecībā uz savu administratīvo teritoriju pašvaldībām ir jāizdod saistošie noteikumi, kas reglamentē sadzīves atkritumu apsaimniekošanu savā administratīvajā teritorijā, savas administratīvās teritorijas dalījumu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonās, prasības atkritumu savākšanai, pārvadāšanai, pārkraušanai un uzglabāšanai, tajā skaitā arī dalītai atkritumu vākšanai. Diemžēl visas pašvaldības to vēl joprojām nav izdarījušas.
Atkritumu atrašanās mežos nereti ir saistīta ar nepietiekamo atkritumu konteineru daudzumu vai to nepieejamību, kā arī ar iedzīvotāju, vasarnieku un atpūtnieku attieksmi pret viņu pienākumiem atkritumu apsaimniekošanā, nenoslēdzot līgumus par konteineru uzstādīšanu un atkritumu savākšanu ar apsaimniekotājiem.
Atkritumu atrašanās tiem nepiemērotās un neatbilstošās vietās ir saistāma arī ar iedzīvotāju zināšanām, kultūru un informētību par atkritumu apsaimniekošanas jautājumiem un iedzīvotāju vietu, lomu un pienākumiem šajā jomā.
Saskaņā ar Atkritumu apsaimniekošanas likumu (13. pants) sadzīves atkritumu radītājam vai valdītājam:
1) jāpiedalās pašvaldības organizētajā sadzīves atkritumu apsaimniekošanā, ievērojot pašvaldības izdotos saistošos noteikumus un noslēdzot līgumu par sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu ar komersantu, kuram noslēgts līgums ar pašvaldību;
2) jāsedz sadzīves atkritumu, to skaitā sadzīvē radušos bīstamo atkritumu, apsaimniekošanas izmaksas, ietverot dalītās vākšanas un šķirošanas izmaksas.
Savukārt DRN likums veicina videi kaitīgu preču apsaimniekošanu, nolietoto transportlīdzekļu apsaimniekošanu un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu, tajā skaitā šādu atkritumu pārstrādi un reģenerāciju atbilstoši Eiropas Savienības un Latvijas normatīvo aktu prasībām, un līdz ar to samazinās apkārtējās vides piesārņojums, apglabājamo atkritumu apjoms un resursu patēriņš, kas ir ļoti svarīgi no tautsaimniecības viedokļa.
Vai tas ir objektīvi, ka arī Latvijas visstraujākās attīstības gados DRN ieņēmumi palika nemainīgi?
Kā jau teikts, Dabas resursu nodoklis atšķirībā no citiem nodokļiem nav tikai fiskālais instruments, bet tam ir arī noteikti konkrēti mērķi, ko valsts vēlas panākt, nosakot šo nodokli konkrētiem objektiem (likuma 2. pants).
DNR likmes noteiktas un nodoklis tiek piemērots saskaņā ar vairākiem starptautiski atzītiem un Latvijas normatīvajos aktos noteiktiem vides aizsardzības principiem. Vides politika Latvijā tiek veidota, ievērojot ilgtspējīgas attīstības principu, principu “piesārņotājs maksā”, piesardzības principu un izvērtēšanas principu. Ar ilgtspējīgas attīstības principu tiek saprasta valsts un sabiedrības izveidota sociāla un ekonomiska nosacījumu sistēma, kas paredz dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, nodrošina dzīves kvalitātes uzlabošanu un pašreizējo vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai, un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu neierobežotam laika periodam. Dabas resursu nodokļa ieņēmumi tiek izmantoti šo mērķu sasniegšanai.
Līdz ar to likuma normas veicina nodokļa maksātājus uzlabot savu darbību, lai samazinātu resursu patēriņu un samazinātu vides piesārņojumu. Rezultātā nodokļa maksātājs samazina arī savus izdevumus, kas saistīti ar piesārņojuma un atkritumu apjoma un to ietekmes uz vidi samazināšanu un seku novēršanu, kā arī samazina savus dabas resursu nodokļa maksājumus.
"Sabiedrības ieguvums, īstenojot DRN likumā noteiktās prasības, nav tikai fiskālie ieņēmumi, vienlaikus tiek veicināta vides piesārņojuma samazināšana un vides kvalitātes uzlabošana."
Visstraujākās ekonomikas attīstības gados uzņēmumi strauji attīstījās, bet vienlaikus arī pārdomāti ieviesa jaunas, vidi saudzējošas tehnoloģijas, kā rezultātā tika panākts efektīvāks resursu patēriņš un samazināts vidē nonākošā piesārņojuma un atkritumu apjoms. Tādējādi arī visstraujākās attīstības gados DRN ieņēmumi palika nemainīgi.
Kopējais sabiedrības ieguvums, īstenojot DRN likumā noteiktās prasības, nav tikai fiskālie ieņēmumi, bet vienlaikus tiek veicināta vides piesārņojuma samazināšana un vides kvalitātes uzlabošana, izmantojot videi “draudzīgākus” reģeneratīvos un vietējos energoresursus (koksni, salmus, kūdru), un palielināta energoresursu izmantošanas efektivitāte. Samazinot gaisa piesārņojumu un uzlabojot vides kvalitāti, tiek samazināta iedzīvotāju saslimstība ar elpošanas ceļu slimībām, līdz ar to palielinot arī cilvēku darbaspēju. Lietojot vietējos energoresursus un attīstot otrreizēju izejvielu izmantošanu, ir iespēja radīt jaunas darba vietas, līdz ar to arī uzlabot iedzīvotāju dzīves līmeni. Attīstot otrreizēju izejvielu izmantošanu, tiek samazināts dabas resursu patēriņš un straujš atkritumu apjoma pieaugums. Savukārt DRN par ūdens resursu ieguvi veicina pārdomātu ūdens resursu patēriņu.
Jāpiebilst, ka Vides ministrija iepriekšējos gados jau vairākkārt rosinājusi pārskatīt un paaugstināt dabas resursu nodokļa likmes vairākām nodokļa objektu grupām. Tomēr katru reizi šiem mēģinājumiem bija liela pretestība un Ministru kabinetā vai Saeimā šādus grozījumus neatbalstīja.
Kādu nodokļa summu gadā maksā “Latvijas gāze” par Inčukalna gāzes krātuves izmantošanu? Un vai “Latvijas gāzei” ir arī šī nodokļa atlaide?
A/S "Latvijas gāze” saskaņā ar Dabas resursu nodokļa likuma 14. pantu nodokli aprēķina un maksā par kārtējā taksācijas periodā ģeoloģiskajās struktūrās faktisko iesūknēto dabasgāzes apjomu – 0,01 latu par 100 kubikmetru dabasgāzes iesūknēšanu. Dabas resursu nodokļa likums neparedz nodokļa atlaides par zemes dzīļu derīgo īpašību izmantošanu, iesūknējot ģeoloģiskajās struktūrās dabasgāzi.
Kas un kādu DRN summu gadā maksā par Baldones “Radonu”?
Atbilstoši Dabas resursu nodokļa likuma 3. panta pirmajai daļai nodokli par radioaktīvajām vielām maksā persona, kura savā darbībā lieto radioaktīvās vielas, pēc kuru izmantošanas rodas radioaktīvie atkritumi, kurus nepieciešams uzglabāt vai apglabāt Latvijas Republikas teritorijā. Līdz ar to nodokli par radioaktīvo atkritumu glabātavā "Radons” uzglabātajiem vai apglabātajiem radioaktīvajiem atkritumiem maksā persona, kura savā darbībā lieto radioaktīvās vielas, kuru atkritumi pēc to lietošanas tiek uzglabāti vai apglabāti šajā Latvijā vienīgajā radioaktīvo atkritumu glabātavā.
Kas visvairāk kavē iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā?
Iepakojuma likuma 18. pants un Ministru kabineta 2003. gada 22. jūlija noteikumi Nr. 414 “Noteikumi par depozīta sistēmas piemērošanu atkārtoti lietojamam iepakojumam” paredz jūsu minētās sistēmas piemērošanu atkārtoti lietojamam iepakojumam, tajā skaitā stikla pudelēm, un nosaka šīs sistēmas piemērošanas nosacījumus. Šie noteikumi paredz, ka sistēma ir brīvprātīga. Diemžēl tā kā dzērienu ražotāji un tirgotāji nav varējuši savstarpēji vienoties par pakalpojuma maksu, sistēma nedarbojas. Tajā pašā laikā stikla pudeļu pieņemšana notiek taras punktos, bet nekoordinēti, un patērētājs nesaņem atpakaļ par nodoto pudeli visur vienādu maksu. Tāpēc Vides ministrija pēc situācijas izvērtēšanas nolēmusi mainīt pieeju šīs sistēmas piemērošanā un noteikt to kā obligāti piemērojamu:
Vides ministrija uzskatīja, ka obligāta depozīta sistēmas ieviešana ir nosakāma vienlaikus vienreiz un atkārtoti lietojamam alus un bezalkoholisko dzērienu iepakojumam un par ieviešanas termiņu plānoja noteikt 2010. gada 1. janvāri.
Tomēr, tā kā tika iesniegti atšķirīgi viedokļi “par” un “pret” vienlaicīgu depozīta sistēmas ieviešanu stikla pudelēm un PET pudelēm no dzērienu ražotājiem un iepakotājiem, tirgotājiem un atkritumu un iepakojuma apsaimniekotājiem, tad Vides ministrija papildus izvērtēja iesniegtos argumentus par depozīta sistēmas ieviešanu divos posmos, kā arī pašreizējo ekonomisko situāciju valstī.
Jāņem vērā, ka depozīta sistēmas ieviešanas izmaksas, ja depozīta sistēma vienlaikus tiek ieviesta vienreiz un atkārtoti lietojamam alus un bezalkoholisko dzērienu iepakojumam, ir apmēram 10–12 miljonus latu. Tāpēc pašreizējā ekonomiskajā situācijā uzlikt papildus šādu finansiālo slogu dzērienu ražotājiem, ievedējiem un tirgotājiem nebūtu pamatoti, jo rezultātā šīs izmaksas būs jāsedz patērētājiem. Jāņem vērā arī tas, ka sistēmas ieviešanai ir nepieciešami daudzi tehniski un organizatoriski pasākumi, lai tā varētu sākt darboties, tādēļ, kā norādīts Eiropas Kopienu tiesas spriedumā, tādas sistēmas ieviešanai jāparedz pietiekams ieviešanas periods. Izvērtējot citu valstu pieredzi, tam būtu jābūt vismaz gadam. Līdz ar to arī izvēlētais sistēmas ieviešanas termiņš – 2011. gads – uzskatāms par racionālu.
Pašreiz turpinās darbs pie nepieciešamo normatīvo aktu projektu sagatavošanas, lai varētu ieviest depozīta sistēmu. Projektu darba versijas jau apspriestas vairākās sanāksmēs ar dažādām interešu grupām un tuvākajā laikā tas tiks izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē.
Ar likumprojektu "Grozījumi Iepakojuma likumā" var iepazīties Vides ministrijas mājaslapā (www.vidm.gov.lv/lat/likumdosana/normativo_aktu_projekti/)
