Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Vides politikas speciālisti uzsver, ka dabas resursu nodoklis atšķirībā no citiem nodokļiem nav tikai fiskālais instruments, bet tam ir arī noteikti konkrēti mērķi, ko valsts vēlas panākt, nosakot šo nodokli konkrētiem objektiem.
FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV
Vides ministrija piešķir atbrīvojumu dabas resursu nodokļa maksājumiem. Cik liels naudas izteiksmē ir atbrīvojuma apjoms, proti, nodoklī nesamaksātā summa, vienā gadā, piemēram, 2008. gadā?
Ko darīt ar veco ledusskapi? Kur likt nederīgo matu fēnu? Ko iesākt ar citām nederīgām elektriskām vai elektroniskām iekārtām vai izlietotām baterijām, uz kurām ir norāde, ka tās nedrīkst izmest sadzīves atkritumu konteinerā? Un kur tad vēl vecās riepas vai jau izmantotās motoreļļas! Un vēl jau jāņem vērā visu nopirkto preču iepakojums. Lietas, bez kurām nav iedomājama mūsu ikdiena, bet kuras pēc to nolietošanas rada arvien jaunus atkritumus. Par to jau vairākus gadu desmitus tiek domāts visā pasaulē un šajā sakarā tiek ievērots un īstenots princips “Piesārņotājs maksā”, ko īsteno arī Latvijā un kas saskaņā ar likumu “Par vides aizsardzību” nozīmē, ka fiziskās un juridiskās personas sedz izdevumus, kas saistīti ar to darbības rezultātā radītā piesārņojuma izvērtēšanu, samazināšanu vai novēršanu. Minētais princips ir cieši saistīts arī ar citu – ražotāja atbildības – principu, kas nosaka, ka preču ražotājs, izplatītājs un arī pārdevējs ir atbildīgi par to, kas notiek ar noteiktām precēm, kad tās patērētājam kļūst nevajadzīgas un pārtop atkritumos.
Ražotāja atbildības princips arvien biežāk tiek iestrādāts dažādos Eiropas Kopienas un arī Latvijas normatīvajos aktos, vienlaikus nosakot, ka valstis īsteno arī principu “Piesārņotājs maksā” un piemēro dažādus ekonomiskos instrumentus, lai veicinātu atkritumu daudzuma samazināšanos atkritumu izgāztuvēs un poligonos, kā arī otrreizējo izejvielu izmantošanu jaunu preču ražošanā.
Latvijā šāds ekonomiskais instruments ir dabas resursu nodoklis.
Saskaņā ar Dabas resursu nodokļa likuma 7., 8. un 9. pantu nodokli par transportlīdzekļiem, iepakojumu vai vienreiz lietojamiem galda traukiem un piederumiem un videi kaitīgām precēm (norādītas likuma 6. pielikumā) nodokļa maksātājs nemaksā, ja tas nodrošina vides aizsardzības normatīvajos aktos noteikto attiecīgo atkritumu reģenerācijas normu izpildi, kā arī izpilda vienu no šādiem nosacījumiem:
1) ir izveidojis un piemēro attiecīgu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu un ir noslēdzis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda administrāciju (LVAFA) līgumu par šīs sistēmas piemērošanu;
2) ir noslēdzis ar attiecīgu atkritumu apsaimniekotāju līgumu par piedalīšanos attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas sistēmā, ja apsaimniekotājs ir noslēdzis ar LVAFA līgumu par attiecīgu atkritumu apsaimniekošanas sistēmas piemērošanu.
"Ja nodokļa maksātājam būs piemērots atbrīvojums no nodokļa samaksas, bet līgumsaistības netiks pildītas, VID no nodokļa maksātāja vai apsaimniekotāja piedzīs nesamaksāto nodokli desmitkāršā apmērā."
Ļoti svarīga ir arī likumā noteiktā atbildība par likuma prasību neievērošanu. Likuma 31. panta trešā daļa paredz pušu atbildību, ja nodokļa maksātājs ir atbrīvots no nodokļa samaksas par transportlīdzekļiem, iepakojumu vai vienreiz lietojamiem galda traukiem un piederumiem vai videi kaitīgām precēm, bet nodokļa maksātājs vai apsaimniekotājs attiecīgo apsaimniekošanas sistēmu nepiemēro vai piemēro nepilnā apmērā un līdz ar to nepilda līgumā ar LVAFA ietvertās saistības. Ja nodokļa maksātājam būs piemērots atbrīvojums no nodokļa samaksas, bet līgumsaistības netiks pildītas, Valsts ieņēmumu dienests, pamatojoties uz Vides ministrijas lēmumu, no nodokļa maksātāja vai apsaimniekotāja piedzīs nesamaksāto nodokli desmitkāršā apmērā par apjomu, kāds nav reģenerēts konkrētā pārskata periodā.
Jāakcentē arī aspekts, ka dabas resursu nodoklis atšķirībā no citiem nodokļiem nav tikai fiskālais instruments, bet tam ir arī noteikti konkrēti mērķi, ko valsts vēlas panākt, nosakot šo nodokli konkrētiem objektiem (likuma
2. pants):
Dabas resursu nodoklis nav jāmaksā, ja ir izveidota atkritumu apsaimniekošanas sistēma. Bet atkritumi taču arī kaut kur jānovieto. Kurā posmā par vides aizskārumu šis nodoklis tomēr tiek iekasēts?
Ja nodokļa maksātājs nodrošina, ka nolietotie transportlīdzekļi, izlietotais iepakojums vai vienreiz lietojamie galda trauki un piederumi un nolietotas videi kaitīgas preces tiek savākti atsevišķi un pārstrādāti, tad viņam nav jāmaksā nodoklis.
Šajā gadījumā nodokļa maksātājs no saviem līdzekļiem sedz minēto atkritumu apsaimniekošanas izmaksas, ieskaitot šo atkritumu dalītās vākšanas, šķirošanas un pārstrādes vai reģenerācijas izmaksas.
Tādējādi tiek veicināts un nodrošināts, ka pārstrādājamie atkritumi tiek savākti atsevišķi, sašķiroti un pārstrādāti un rezultātā samazinās atkritumu poligonos apglabājamo atkritumu apjoms. Ieguvēja, īstenojot šādas sistēmas, ir visa sabiedrība, jo rezultātā tiek samazināts atkritumu daudzums, kas nonāk atkritumu izgāztuvēs un poligonos un racionāli un pārdomāti izmantoti resursi.
Savukārt par tiem atkritumiem, kas nonāk un tiek apglabāti atkritumu poligonos, dabas resursu nodokli maksā persona, kas apglabā atkritumus – atkritumu poligona apsaimniekotājs.
Kā tiek izlietoti pašvaldību vides aizsardzības speciālie budžeti? Kā iedzīvotāji var pārliecināties, kur tiek iztērēta DRN nauda? Kur var uzzināt, kādu DRN summu ik gadu saņem konkrētas pašvaldības?
Atbilstoši Dabas resursu nodokļa likuma 29. pantam pašvaldības vides aizsardzības speciālos budžeta līdzekļus, ko saskaņā ar likuma 28. pantu veido daļa no samaksātā dabas resursu nodokļa, drīkst izmantot tikai tādu pasākumu un projektu finansēšanai, kuri saistīti ar vides aizsardzību, piemēram, ar izglītību un audzināšanu vides aizsardzības jomā, vides monitoringu, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un aizsardzību, gaisa aizsardzību un klimata pārmaiņām, vides un dabas resursu izpēti, novērtēšanu, atjaunošanu, ūdeņu aizsardzību, augšņu un grunts aizsardzību un sanāciju, vides aizsardzības iestāžu veiktspējas stiprināšanu, atkritumu apsaimniekošanu, radioaktīvo atkritumu pārvaldību. Pašvaldība vides aizsardzības speciālā budžeta līdzekļus var izmantot arī kā kompensāciju atkritumu poligona ietekmes zonā dzīvojošajiem iedzīvotājiem. Pašvaldība var veidot pašvaldības vides aizsardzības fondu, izmantojot vides aizsardzības speciālā budžeta līdzekļus. Taču arī šajā gadījumā fondu līdzekļi izmantojami iepriekš minētajiem mērķiem.
"Ja nodokļa maksātājs nodrošina, ka nolietotie transportlīdzekļi, izlietotais iepakojums vai vienreiz lietojamie galda trauki un piederumi un nolietotas videi kaitīgas preces tiek savākti atsevišķi un pārstrādāti, tad viņam nav jāmaksā nodoklis."
Tā kā likumā noteikts, ka šie līdzekļi izmantojami pasākumu un projektu finansēšanai, šie līdzekļi nav izmantojami uzturēšanas izdevumu segšanai. DRN likumā iezīmētas galvenās vides aizsardzības pasākumu un projektu vadlīnijas, kas jāievēro, pieņemot lēmumu par šo budžeta līdzekļu izmantošanu.
Dabas resursu nodokļa administrēšanas atbilstību normatīvo aktu prasībām, tajā skaitā pašvaldību vides aizsardzības speciālo budžetu līdzekļu izmantošanas atbilstību, kontrolē Valsts kontrole.
Iedzīvotāji par to, kur tiek iztērēta pašvaldību vides aizsardzības speciālo budžetu līdzekļi, var pārliecināties, pieprasot šādu informāciju no savas pašvaldības.
DRN maksājumu summu, ko ik gadu saņem konkrētas pašvaldības, var uzzināt Valsts ieņēmumu dienestā, jo nodokļa iemaksu kontroli, uzskaiti, piedziņu un sadali veic VID (likuma 30. pants).
Dabas resursu nodokļa ieņēmumi ik gadu ir apmēram 10 miljoni latu. Kādu papildu summu ir prognozēts iegūt, paaugstinot likmes saskaņā ar jaunajiem šī likuma grozījumiem?
Saskaņā ar Saeimā 2009. gada 12. jūnijā pieņemto likumprojektu “Grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā” prognozētais indikatīvais nodokļa ieņēmumu pieauguma apjoms, paaugstinot nodokļa likmes par dabas resursu (zemes dzīļu resursu) ieguvi un izmantošanu, par sadzīves atkritumu un būvniecības un būvju nojaukšanas atkritumu apglabāšanu un par oglekļa dioksīda (CO2) emisiju no stacionārām tehnoloģiskām iekārtām:
valsts pamatbudžetā:
2010. gadā – 524,37 tūkstoši latu;
2011. gadā – 848,53 tūkstoši latu;
2012. gadā – 2 040,27 tūkstoši latu.
pašvaldību vides aizsardzības speciālajos budžetos:
2010. gadā – 786,65 tūkstoši latu;
2011. gadā – 1 272,80 tūkstoši latu;
2012. gadā – 3 060,41 tūkstoši latu.
Nodokļa ieņēmumu pieaugums aprēķināts kā starpība starp gadā aprēķināto nodokļa summu, piemērojot plānotās nodokļa likmes pa gadiem iepriekš minētajām nodokļa objektu grupām, un aprēķināto nodokļa summu, piemērojot spēkā esošo vai likumā plānoto nodokļa likmi pa gadiem par iepriekš minētajām nodokļa objektu grupām.
Valsts pamatbudžeta nodokļu (dabas resursu nodoklis) ieņēmumi palielinās valsts pamatbudžeta ieņēmumus.
Pašvaldību vides aizsardzības speciālo budžetu nodokļu (dabas resursu nodoklis) ieņēmumi palielinās pašvaldību budžetu ieņēmumus.
Kā Vides ministrija uzskata – vai izvairīšanās no DRN maksāšanas Latvijā ir tikpat raksturīga kā bēgšana no citiem nodokļiem?
Vides ministrijas rīcībā nav informācijas par “bēgšanu” no citiem nodokļiem Latvijā, lai varētu salīdzināt. Jāpiebilst, ka nodokļu maksāšanas tendencēm ir savas kopīgas iezīmes un ir arī atšķirīgas iezīmes. Tomēr jebkurā gadījumā DRN sistēma būtiski atšķiras no citu nodokļu sistēmām, tādēļ maksāšanas tendences vai izvairīšanās no maksāšanas ir grūti savstarpēji salīdzināmas. Tomēr nevar noliegt, ka ir jomas, kurās ir mēģinājumi samazināt maksājamā DRN apjomu, uzrādot neprecīzus vai samazinātus apjomus, tādēļ ir svarīga efektīva kontrole no valsts puses, kas var pārliecināties par datu precizitāti.
Turpmāk vēl.
