NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Aija Dulevska
speciāli LV portālam
20. decembrī, 2021
Lasīšanai: 9 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Kultūra
2
7
2
7

Mākslas ceļš ir brīvība

Diskusijā par mākslas brīvību Latvijas Mākslas akadēmijas rektors, profesors Kristaps Zariņš savā vērtējumā bija skarbs: “Latvijas sabiedrība nezina, kas patlaban notiek mākslas pasaulē, un par to liecina kaut vai fakts, ka esam vienīgā Eiropas Savienības valsts, kurā nav laikmetīgās mākslas muzeja. Tas arī noved pie neizpratnes par mākslas funkciju – tās mērķis nav kāds sabiedrības izvirzīts uzdevums.” Attēlam ir ilustratīva nozīme (izstāde “Mēs dzīvosim. Mūsdienu māksla Zuzānu kolekcijā” mākslas centrā Zuzeum).

FOTO: Edijs Pālens, LETA

Kā ik gadu Starptautiskajā cilvēktiesību dienā Tiesībsarga birojs rīkoja konferenci par aktuāliem cilvēktiesību jautājumiem. Šogad tā bija sabiedrībā gana aktuālā diskusija “Māksla – brīvība vai tiesības šokēt?”. Diskusijas laikā kopā ar mākslas, jurisprudences, psiholoģijas un socioloģijas ekspertiem tika meklētas atbildes uz jautājumiem: vai mākslas vieta ir tikai mākslas galerijā; vai mākslinieka brīvībai ir iespējams novilkt robežas; kā sabiedrība reaģē uz mākslas dažādajām izpausmes formām; cik lielas ir sabiedrības tiesības iejaukties mākslinieciskajā procesā?

īsumā
  • Arī mākslas brīvību atbilstoši Satversmes 116. pantam var ierobežot, taču ir svarīgi, vai šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai tas ir samērīgs.
  • Tiesa mākslu nedefinē un nevērtē, jo tas pats par sevi jau nozīmētu ierobežojumus.
  • Demokrātiskā sabiedrībā mākslai jābūt tiesībām šokēt. Sabiedrībai jāprot novilkt robeža starp māksliniecisku izpausmi un huligānismu.
  • Esam vienīgā Eiropas Savienības valsts, kurā nav laikmetīgās mākslas muzeja. Tas arī noved pie neizpratnes par mākslas funkciju.
  • Tiesībsargs: “Kultūras tiesības kā cilvēku pamatttiesības ir atstātas novārtā.”

Tiesībsargs Juris Jansons konferences ievadā sacīja: “Māksla ir arī viens no cilvēka izpausmes veidiem, ko aizsargā vārda brīvība. Vienlaikus jāatzīst, ka māksla nereti balansē uz šīs brīvības robežas un var kļūt izaicinoša, aizskart kādas sabiedrības daļas jūtas. Šogad plašu rezonansi izraisīja Kristiana Brektes publiskais mākslas darbs, kas sabiedrībā raisīja neviennozīmīgu vērtējumu. Taču šis nebūt nav pirmais gadījums Latvijas pieredzē, kad mākslinieciskās izpausmes augļi izraisa skaļu rezonansi un liek diskutēt par mākslinieka un sabiedrības spēju un vēlmi saklausīt un saprast vienam otru. Lai arī šodien runājam par mākslu, es aicinu caur mākslas un radošās brīvības prizmu palūkoties arī uz sabiedrības izpratni par brīvību plašākā nozīmē. Apzinoties, ka esam brīvi, mums vienlaikus jāpieņem, ka brīvība nav iedomājama bez pienākumiem un ierobežojumiem. Likums, kas sargā mūsu tiesības, uzliek mums arī pienākumus. Tas ir indivīdu savstarpējo tiesību un pienākumu balanss, gatavība uztvert atšķirīgo un uzņemties atbildību par savas rīcības sekām un ietekmi uz sabiedrību.”

Satversmes tiesas tiesnesis, asoc. prof. Dr. iur. Artūrs Kučs savos ievadvārdos runāja par to, ka mākslinieka brīvība ir vērtība, kas svarīga jebkurai demokrātiskai sabiedrībai, taču to var arī ierobežot, piemēram, valstij piešķirot subsīdijas māksliniekiem.

Mākslas brīvība tiesu praksē

Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vecākā juriste Eva Vīksna uzskaitīja vairākus gadījumus Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē, kad ir izskatīti jautājumi par mākslinieka tiesību ierobežošanu. Piemēram, 1995. gadā tika izskatīta lieta par Austrijā veidotu filmu, kurā kristieši saskatīja savu reliģisko jūtu aizskārumu. ECT lēma, ka taisnība ir kristiešu pārstāvju pusē, jo leģitīmais mērķis bija pasargāt kristīgo ticību no zaimošanas. Viņa gan uzsvēra, ka šādu gadījumu, kad ECT izskatītu jautājumus, kas saistīti ar mākslinieku tiesībām, nav daudz, īpaši pēdējo gadu laikā.

Ar mākslinieciskās izpausmes brīvību nācies saskarties arī Visamerikas Cilvēktiesību tiesai saistībā ar Martina Skorsēzes filmu “Kristus pēdējā kārdināšana”, kad tās izrādīšana tika aizliegta Čīlē. Tiesa lēma, ka jāaizsargā tāda mākslinieciskā izpausme, kas nav tradicionāla, un atzina, ka šajā gadījumā noticis pārkāpums. ANO Cilvēktiesību komiteja savukārt izskatīja jautājumu par mākslas darbu, kurā kādas valsts simbolus mīda bullis, un atzina, ka glezna var izraisīt jūtas, taču sabiedrība nedrīkst iejaukties mākslas brīvībā.

Zvērinātu advokātu biroja “Sorainen” partnere Ieva Andersone runāja par Satversmes 100. pantu, kas nosaka vārda brīvību, un 113. pantu, kas garantē tiesības radīt mākslu. Viņa uzsvēra, ka tiesa mākslu nedefinē un nevērtē, jo tas pats par sevi jau nozīmētu ierobežojumus. Savukārt Latvijas Autortiesību likums nosaka, ka māksla var būt jebkādā izpausmes veidā. Turklāt mākslas darbs ir neatkarīgs no tā autora, sacīja advokāte.

Vienlaikus vārda un mākslas brīvība nav absolūta, un atbilstoši Satversmes 116. pantam to var ierobežot, taču ir svarīgi, vai šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai tas ir samērīgs. Mākslas darba mērķis var būt šokēšana, sabiedrības aicināšana uz diskusiju. Tāpēc vērtējumā par ierobežošanu jābūt īpaši piesardzīgiem.

I. Andersone Latvijas tiesu praksē akcentēja lietu, kad 2007. gadā rakstnieka Riharda Bargā romānā “Tenkas” minētā dzejniece vērsās tiesā, kura apmierināja dzejnieces prasību. Augstākās tiesas Senāts paskaidroja plašāk – tā nav tikai publicistika, bet mākslas darbs, un tiesai lieta jāvērtē, ņemot vērā žanru. Jebkurš jaunrades darbs ir fikcija, tāpēc prasība netika apmierināta. “Demokrātiskā sabiedrībā mākslinieki var justies droši, jo mākslai jābūt tiesībām šokēt,” I. Andersone apkopoja sacīto.

Aktuāla diskusija laika griežos

Mg. iur., ārlietu ministra padomnieks Mārtiņš Drēģeris pieminēja divus notikumus pirmskara Latvijā, kad sabiedrība Pāvilu Rozīti un Ludolfu Libertu vēlējās saukt pie atbildības par erotiskiem mākslas darbiem. Lielāko sodu saņēma L. Liberts – viņam tika piespriests trīs dienu mājas arests. Taču P. Rozīša lieta pārvērtās par farsu. Mūsdienās skaļākie notikumi saistās ar Kristiana Brektes gleznojumu pie Valmieras pilsētas domes, kurā bija teikts: “Ja tu to lasi, pēc vienas stundas tu mirsi”, Katrīnas Neiburgas “Leļļu operas” reklāmas plakātu ar kailo Pinokio, Ginta Gabrāna instalāciju “Nazis, ar ko sagriezt sev dirsu”. M. Drēģeris uzsvēra, ka sabiedrībai jāprot novilkt robeža starp māksliniecisku izpausmi un huligānismu, pievienojoties iepriekšējām runātājām un uzsverot mākslas brīvības vērtību.

Latvijas Mākslas akadēmijas rektors, profesors Kristaps Zariņš runāja par mākslinieka būtību – jebkurā mākslas izpausmē parādīt sabiedrībai neredzamās izpausmes. Tomēr vienlaikus “mākslinieks ir tik brīvs, ka var darīt jebko, cik brīvs ir Jānis Kristītājs, kas dzīvo tuksnesī” – ar šo līdzību profesors akcentēja to, ka patiesībā mākslinieks ir ļoti ierobežots, jo, lai tiktu līdz savu darbu izstādīšanām galerijās vai muzejos, tam jāiziet caur neskaitāmiem “sietiem”. Zariņš uzskata, ka Latvijas sabiedrība nezina, kas patlaban notiek mākslas pasaulē, un par to liecina kaut vai fakts, ka esam vienīgā Eiropas Savienības valsts, kurā nav laikmetīgās mākslas muzeja. Tas arī noved pie neizpratnes par mākslas funkciju – tās mērķis nav kāds sabiedrības izvirzīts uzdevums.

Latvijas Mākslas terapijas asociācijas valdes priekšsēdētāja, Rīgas Stradiņa universitātes Veselības, psiholoģijas un pedagoģijas katedras docētāja, Mg. sc. sal. Elīna Akmane pievērsās tam, kā māksla veido personību, kāda ir mākslas darba un skatītāja mijiedarbība. “Nepieņemot kaut ko mākslā, cilvēks nepieņem to sevī,” uzskata E. Akmane. Saistībā ar šo viņa pieminēja K. Brektes murāli, par kuru bija satraukti vecāki: “Viņiem jājautā –, kas man nav pieņemams sabiedrībā? Vecākiem jādomā – varbūt viņu bērnu drošība tiek apdraudēta plašākā mērogā. Bērnu trauksme ir vecāku trauksmes atspoguļojums.” Viņa uzsvēra, ka māksla var pieskarties sāpīgiem punktiem, jo tā cilvēks var nonākt kontaktā ar savām jūtām un justies nekomfortabli.

Konferences noslēgumā J. Jansons secināja – kultūras tiesības kā cilvēku pamattiesības ir atstātas novārtā, tāpēc tuvākajā laikā nepieciešams popularizēt kultūras pamattiesības.

Labs saturs
7
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU