Pabeidzis Rīgas Amatniecības vidusskolu (tagad – Rīgas Mākslas un mediju tehnikums) un ieguvis stila mēbeļu galdnieka specialitāti, Burtnieku novadā augušais puisis izlēma pastrādāt ārzemēs. “Tur jau zāle zaļāka un nauda vieglāk nāk,” laiku pirms 15 gadiem ar smaidu atminas Tālis Grinbergs. “Pēc skolas beigšanas sāku strādāt Rīgā – grūti, sarežģīti, nauda nāk lēnām, nopelnīt neko nevar, viss dārgs, īre augsta. Ar draugu nolēmām braukt uz Lielbritāniju, nopelnīt naudu dzīvoklim Rīgā un tā tikt uz augšu. Protams, pārceļoties viss jau negāja tik gludi – sarunātais darbs gāja secen, tāpēc Anglija bija vienīgā vieta, kur biju bezdarbnieks. Vienmēr paralēli mācībām esmu arī strādājis – gan vidusskolas laikā, gan pēc tam.”
Taču pēc mēneša bezdarbnieka statusā puiši tikuši pie darba fabrikā un vēl pēc trīs mēnešiem pie labi apmaksātas vietas galdniecības uzņēmumā, kurš piederējis kādam anglim. “Saņēmām labu atalgojumu, varēju iemācīties valodu. Vissvarīgākais, ko iemantojām tur, bija darba kultūra un attieksme pret darbu. Ja Latvijā mēs strādātu ar tādu attieksmi – ka ir jāstrādā, nevis jāimitē darbs –, tad arī šeit varētu nopelnīt. Lielākoties aizbraucēji Lielbritānijā strādā milzīgu slodzi – pa 12 stundām dienā, iet uz darbu sestdienās. Ja tik daudz stundu strādātu arī Latvijā, varētu nopelnīt to pašu,” vērtē Tālis.
Pieredze lielā būvkompānijā
Lielbritānijā Tālis nostrādājis nedaudz vairāk par gadu. Vienas nedēļas laikā pieņēmis lēmumu, ka grib atgriezties mājās. “Kamēr tērē nopelnīto naudu – mašīnai, atpūtai, izklaidēm –, ir skaisti. Bet ar kādu mērķi tur aizbraucām? Lai iekrātu! Kad sāc naudu krāt, dzīve vairs nav interesanta. Tad ir tikai darbs un mājas, bet ģimene un draugi – nekā jau nav. Iekšēji bija sajūta, ka gribu mājās.”
Tālis nedēļu pabijis Latvijā, draugs viņu uzrunājis darbam kādā galdniecībā Valmierā. Tālis saredzējis attīstības iespējas ne tikai Rīgā, bet arī Valmierā, tāpēc piekritis šim darba piedāvājumam.
Taču pēc gada viņš saņēmis citu darba piedāvājumu – strādāt par galdnieku lielā būvfirmā “Ekers”. “Pēc gada jau biju šī uzņēmuma galdniecības vadītājs,” stāsta Tālis. “Desmit gadu laikā ieguvu lielisku pieredzi, kas ļāva izveidot savu uzņēmumu. To laikam sauc par karjeras kāpnēm – “Ekerā” biju sasniedzis maksimumu, kādā brīdi jutu, ka stāvu uz vietas un vairāk neattīstos, bet gribējās sasniegt vairāk un vairāk.”
Tālis devies uz Valmieras biznesa inkubatoru, kurā gūtās atziņas iedrošināja sākt savu biznesu. “Inkubators deva pārliecību par saviem spēkiem, ka, jā, es to varēšu. Mācījos mārketingu, kopējā vide bija stimulējoša, jo kopā sanāk cilvēki, kas grib kaut ko darīt. Tas arī ir svarīgi.”
Izmanto ES fondu atbalsta instrumentus
Pirms pusotra gada, izmantojot Eiropas Savienības (ES) fondu atbalsta instrumentus un “Latvijas finanšu institūcijas “Altum”” aizdevumu, Tālis nodibināja savu uzņēmumu. Tas specializējas mūsdienīga dizaina kvalitatīvu koka logu un koka durvju ražošanā un tirdzniecībā, kā arī dizaina mēbeļu izgatavošanā.
“Lai atspertos, labs sākums ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) atbalsts telpu nomai 50% apmērā – mazam uzņēmumam tas ir ļoti svarīgi,” uzsver jaunais uzņēmējs. Sākotnēji ražošanas vajadzībām īrēti 400 kvadrātmetri, īre mēnesī maksāja 700 eiro – pusi sedza LIAA. Vēl uzņēmums pieteicies grantiem (maksimālā summa – 10 000 eiro), nopirktas sešas jaunas iekārtas – atkal atgūti 50% ieguldītie finanšu līdzekļi. Līdzīga apjoma grants saņemts arī materiālu līdzfinansēšanai.
Tālis stāsta, ka mērķtiecīgi ieguvis arī Lauku atbalsta dienesta administrētās programmas “Leader” 70% līdzfinansējuma atbalstu pirmo iekārtu iegādei. “Šajā biznesā izejas punkts ir ļoti dārgs. Lai sāktu galdniecības biznesu, vajag vismaz 80 000 eiro. Turklāt visu laiku ir jāattīstās tālāk,” spriež Tālis. Divos LAD projektos kopumā saņemti 63 000 eiro.
Savukārt Valsts darba inspekcijā iegūts ES fondu atbalsts darba vides riska novērtējumam, bet speciāls biedrības “Zaļās mājas” projekts palīdzējis iziet apmācības kursu, pēc kura “WoodHeart” ieguvis FSC jeb koksnes ķēdes izsekojamības sertifikātu. Tālis ar nevalstiskās organizācijas programmas palīdzību gatavojas iegūt arī speciālu CE sertifikātu logiem un durvīm. “Viens sertifikāts maksā 3000 eiro. Ienesis tas pagaidām nav neko, tāpēc atgūtie 70% finanšu līdzekļu ir ļoti noderīgi,” norāda uzņēmējs.
Stresa situācijas, bet nepārtraukta attīstība
Kāds ir savs bizness, salīdzinot ar algotu darbu? “Strādāju stipri vairāk, saņemu krietni mazāk,” saka Tālis. “Jārisina problēmas, ik pa laikam ir stresa situācijas, bet redzu nākotni, patīk attīstība.”
“WoodHeart” attīstās strauji – pusotra gada laikā no sešiem strādniekiem darbinieku kolektīvs paplašinājies līdz 19 cilvēkiem. Pateicoties daudzajiem pasūtījumiem, īrētās telpas Valmiermuižā ir kļuvušas par šauru un ir pieņemts lēmums turpināt attīstību un pārcelties uz trīs reizes plašāku teritoriju – Kocēnu novada “Mildām”. Jaunās telpas piederēs pašam īpašniekam.
Lielākoties aizbraucēji Lielbritānijā strādā milzīgu slodzi – pa 12 stundām dienā, iet uz darbu sestdienās. Ja tik daudz stundu strādātu arī Latvijā, varētu nopelnīt to pašu.
“Uzņēmuma galvenais mērķis ir trīs gadu laikā būt stabiliem eksportā,” nākotnes plānus iezīmē Tālis. Pirmajā darbības gadā ārzemju pasūtījumi bijuši, bet neregulāri – uzņēmums atdūries pret sertifikācijas prasībām u. tml. Taču atraduši sadarbības partnerus, kuri Zviedrijā būvē mājas, un “WoodHeart” ražo tām mēbeles.
“Galvenais bija pārliecināt banku, ka būsim ilgtermiņa spēlētāji. Pasakot, ka ir klients, kuram jāizgatavo trīs durvis, tas ir darbs nedēļai. Galdniecības biznesā pasūtījumi ir cikliski. Tā nav maize, kuru var ražot katru dienu. Visu laiku ir jāmeklē klienti, jādomā, ko darīsim nākamajā mēnesī. Tas ir nebeidzams stāsts,” stāsta Tālis, kurš pats arī nodarbojas ar mārketinga lietām.
Ar kontaktiem palīdzēja sieva
Patlaban “WoodHeart” mēģina iespiesties Skandināvijas tirgū. Šī gada mērķis ir ārzemju tirgū apgrozīt 30% no kopējā apjoma. Lielāko daļu apgrozījuma veido dizaina mēbeles. Laba eksporta prece ir kāpnes.
Tālis milzīgu paldies saka sievai, kura, strādājot uzņēmumā, kas tirgo instrumentus, saviem klientiem jautājusi: “Kur pasūtāt galdniecības izstrādājumus?” Uzņēmējs stāsta, ka koka māju ražotāju Latvijā ir ļoti daudz un daudzi no tiem strādā eksportam. Bet, ja būvē mājas, tās kāds arī aprīko ar mēbelēm. Sieva māju ražotājiem devusi “WoodHeart” kontaktus, un tagad tie ir vieni no lielākajiem galdniecības uzņēmuma klientiem. “Apstākļu sakritība. Kopīgi ieguldīts darbs,” saka Tālis.
Kā izdodas konkurēt
Daudzi ir brīnījušies, kāpēc “WoodHeart” ražo tik daudz dažādas produkcijas, – tā ir tirgus meklēšana, stāsta uzņēmējs. “Lai sāktu biznesu, ir jāsaprot, ko klientam vajag. Ja vajag durvis, tās uztaisīsim. Ja teikšu, ka ražojam tikai mēbeles, šo klientu nebūs un būs grūti attīstīties. Tagad cenšamies koncentrēties uz lielajiem projektiem – durvis ēku kompleksiem, vēsturiskās durvis senām ēkām,” skaidro Tālis. 90% no visiem “WoodHeart” klientiem ir juridiskie klienti.
Kā izdodas konkurēt? “Vajag pareizo attieksmi pret darbu, nebaidīties no problēmu risināšanas,” atbild uzņēmējs. “Noteikti svarīga ir produkcijas kvalitāte, tāpēc cenšamies pieņemt darbā labus meistarus un pirkt jaunas un modernas iekārtas. Daudzi galdniecības uzņēmumi strādā jau no 90. gadu sākuma un izmanto vecās iekārtas.”
Svarīga produktivitāte
Uzņēmējs uzskata, ka galvenais, kas Latvijā “klibo”, salīdzinot, piemēram ar Lielbritāniju, ir darba kultūra un strādnieku produktivitāte. “Liekas, ka, atnākot uz darbu, strādniekam jau pienākas stundu likme. Jāsaprot, ka darba samaksa ir atkarīga no padarītā – cik ātri un kvalitatīvi ir padarīts darbs.”
Tālis rēķinās ar katra sava darbinieka tempu – ja strādā lēnāk, piemeklē darbu ar augstāku pievienoto vērtību. Cita lieta, viņaprāt, ir sēdēšana, tukša runāšana un viedtālruņa spaidīšana, bet “katrs grib x eiro stundā un tas ir jānopelna”.
