Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ilustrācija: Katty2016/Shutterstock.com
Kopš Krimas nelikumīgās aneksijas 2014. gadā Latvijā ir ļoti daudz paveikts valsts aizsardzības spēju palielināšanā. Tomēr ir vērts iedziļināties vēl vienā pieejā, ko jau Aukstā kara beigās piedāvāja starptautiskās politikas pētnieks Barijs Buzans (Barry Buzan), kurš rakstīja, ka “drošību uzskata par valsts un sabiedrības spēju saglabāt savu neatkarīgo identitāti un funkcionālo integritāti”. Šādu nemilitāras drošības aspektu uzsvēršana ir aktuāla arī mūsdienu Latvijai.
Gan reģionālu, gan lokālu aktivitāšu īstenošana drošības politikas jomā ļauj Latvijas valstij droši plānot savu nākotni. Pēdējos četrus gadus daudz runāts un rakstīts gan par konvencionāliem draudiem, gan par hibrīdapdraudējumiem un to, kā rīkoties, ja Latvijā ierodas “zaļie cilvēciņi” vai “vīri džinsos”, kuri izliekas par mūsējiem. Arī informācijas kara tematika ir kļuvusi gandrīz par ikdienišķu mediju tēmu. Visi minētie jēdzieni ir svarīgi un atbilstoši Latvijas un plašāka reģiona drošības pētniecībai. Tomēr ir vērts iedziļināties vēl vienā pieejā, ko jau Aukstā kara beigās piedāvāja starptautiskās politikas pētnieks Barijs Buzans, kurš rakstīja, ka “drošību uzskata par valsts un sabiedrības spēju saglabāt savu neatkarīgo identitāti un funkcionālo integritāti”.1
Drošības jēdziena teorētiskās robežas ir paplašinātas gan vertikāli (globālā, reģionālā, valsts un indivīda drošība), gan horizontāli (draudu iedalījums sektoros – militārie, politiskie, ekonomiskie, sociālie jeb sabiedriskie2 draudi). Horizontālajā paplašināšanā lieli nopelni ir tā sauktās Kopenhāgenas skolas autoriem un īpaši B. Buzanam, kurš rakstīja, ka “drošība politiskajā jomā ir attiecināma uz valsts organizatorisko stabilitāti, pārvaldes sistēmu un ideoloģiju, kas šo sistēmu leģitimē”.3 Savukārt sabiedrisko drošību B. Buzans attiecināja uz “tradicionālu valodas, kultūras, reliģisko, nacionālās identitātes un paražu modeļu ilgtspējas garantēšanu”.4
Pētnieks norādīja, ka politiskie draudi ir vērsti pret valsts organizācijas stabilitāti. To mērķi var būt dažādi, no spiediena uz valdību, lai tā piekoptu noteiktu politiku, līdz valdības gāšanai un valsts iekārtas graušanai, lai to novājinātu pirms militāra uzbrukuma. B. Buzans rakstīja, ka parasti politiskie draudi ir vērsti pret valsts ideju, sevišķi pret tās nacionālo identitāti un organizējošo ideoloģiju, kā arī pret institūcijām, kas šo ideju realizē.5
Kā praksē izpaužas minētie draudi? B. Buzans norāda, ka draudi nacionālajai identitātei var tikt īstenoti, uzbrukuma mērķa valstī pastiprinot atsevišķu grupu īpašo etnisko un kultūras identitāti. Mērķi var būt dažādi, tie var būt gan mēģinājumi pastiprināt valdības grūtības nedraudzīgajā kaimiņvalstī, gan “kaimiņvalsts mēģinājumi sagatavot augsni aneksijai, meklējot veidus, kā apvienot visus savas nācijas komponentus, kā tas notika trīsdesmitajos gados Hitlera kampaņu laikā”.6 Līdzīgu pamatojumu – apvienot Krievijas vēsturiskās zemes un “krievu pasauli” – izmantoja arī Vladimirs Putins, savā 2014. gada 18. marta runā skaidrojot Ukrainas teritorijas sagrābšanu.7
B. Buzana idejas ir izturējušas laika pārbaudi, tās joprojām ir izmantojamas mūsdienu Latvijas aktuālo notikumu un procesu analīzē. Politisko draudu kontekstā ir jāņem vērā, ka to novēršana notiek civilajā, nevis militārajā sfērā.
Latvijā nav B. Buzana pieminētās valdošās ideoloģijas, bet ir valsts politisko sistēmu leģitimējoši un balstoši vērtību un tiesiskie principi, kuri iekļauti Satversmē, tās preambulā un iedzīvināti dažādās rīcībpolitikās. Pamatprincipu saraksts ir garš, es izceltu demokrātiju, tiesiskumu un nacionālas valsts ideju. Šoreiz pievērsīšos nacionālas valsts principam, par kuru spriežot nevar izvairīties no nacionālās identitātes tēmas, kuras nozīmīgumu politisko draudu kontekstā izceļ arī B. Buzans.
Kā norāda pētnieces Brigita Zepa un Evija Kļave: “Nacionālā identitāte ir viena no indivīda identitātēm, tā ir indivīda piederības sajūta nacionālajai, valstiskajai kopienai.”8 Lai arī parasti etniskā identitāte tiek nošķirta no nacionālās, tomēr, kā raksta minētās zinātnieces: “Parasti etniskā identitāte veido nacionālās identitātes kodolu, Latvijā nacionālās identitātes kodols ir latviskā identitāte.”9
Latvijas Republikas oficiālā nostāja identitātes un sabiedrības saliedēšanas jautājumos ir redzama dokumentā “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes (2012–2018)”. Tas vēstī, ka “Latvijas valsts un tautas interesēs ir gan padziļināt sabiedrību vienojošo latvisko identitāti, spēcinot to mūsdienu globalizācijas apstākļos, gan arī paplašināt to, lai tajā varētu iekļauties arī mazākumtautības un imigranti”.10 Tātad latviskās identitātes stiprināšana nenozīmē automātiski atgrūst, bet gan aicināt pievienoties, mācoties un, kas vēl svarīgāk, lietojot latviešu valodu un darbojoties latviskajā kultūras telpā. Cita – Satversmei un tās preambulai atbilstoša – ceļa uz sabiedrības saliedēšanu nav. Ne klusa (neoficiāla, bet de facto pastāvoša), ne skaļa (nostiprināta politiskajā un institucionālajā līmenī) divkopienu valsts attīstīšana Latvijai nav pieņemams scenārijs.
Vērtējot vienas valsts iespējas ietekmēt identitātes veidošanās procesus citā, ir svarīgi ņemt vērā, ka identitāte nav iekalta akmenī uz visiem laikiem, tā drīzāk ir skatāma kā process, kurā diskursīvais darbs notiek nepārtraukti.11 Mums vienlaikus piemīt vairākas identitātes (piemēram, rīdzinieks, latvietis, eiropietis utt.), tās veido hierarhiju. Jaunu piederību veidošanās var radīt identitāšu konkurenci. Te ir svarīgi, lai šādi procesi notiktu bez nesankcionētas un mērķtiecīgas citas valsts iejaukšanās.
Nacionālās identitātes saturu labāk var izprast, sadalot to atsevišķās dimensijās12:
Psiholoģiskajā dimensijā Krievijas varas kontrolēti un atbalstīti mediji strādā aktīvi, izplatot vēstījumu par Latviju kā failed state (neveiksmīga valsts). Sevišķi aktīvi šajā ziņā ir interneta mediji. Latvijas valdību var un vajag kritizēt, bet Krievijas asās varas vēstījumi bieži vien ir mērķēti pret Latvijas valstiskuma ideju. Neliksim vienmēr vienādības zīmi starp “valsti” un “valdību”, citādi lejam ūdeni uz Krievijas propagandas dzirnavām.
Spilgts piemērs valodas dimensijā bija Krievijas TV kanālu atbalsts 2012. gadā valodas referenduma rīkošanai un balsošanai par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs toreiz pārkāpa labas diplomātijas praksi un atbalstīja referendumu neilgi pirms tā rīkošanas, norādot, ka Latvijā krieviem neļauj audzināt bērnus krieviski un domāt (!) krieviski…13
Profesore Vita Zelče ir norādījusi, ka “vēsture ir atmiņas instruments, ar kura starpniecību iespējams iespaidot sociālo realitāti, individuālās un/vai kolektīvās identitātes, morālās vērtības un dzīves kārtību”.14 V. Putina politika vēstures dimensijā ir raksturojama kā atgriešanās pie PSRS tradīcijām, papildinot tās ar dažiem jauninājumiem. Selektīvā pieeja Krievijas vēstures lappusēm iet pāri robežām un neizbēgami konfliktē ar vēsturnieku nostāju Krievijas kaimiņvalstīs. Krievijas atbalstītu tautiešu politikas aktīvistu rīkotie pasākumi, kinofilmas, dokumentālās filmas un mediji ir līdzekļi sagrozītas 20. gadsimta vēstures izplatīšanai ārvalstīs. No vienas puses, vārda brīvība ļauj izplatīt visdažādākos uzskatus, no otras – radikāli atšķirīgs skatījums dažādās etniskajās grupās uz vieniem un tiem pašiem vēstures notikumiem kavē sabiedrības saliedētību Latvijā.
Nacionālās identitātes politiskā dimensija ietver indivīdu pilsoniskās saites ar valsti un sabiedrību. Viens no veidiem, kā šādas saites var tikt stiprinātas vai vājinātas, ir politisko partiju darbība. Ja valstī ir partijas, kuras ir saistītas ar citu valstu varu, tad tas var atstāt iespaidu uz sabiedriski politiskajiem procesiem to mītnes zemē. Maskavas selektīvā pieeja, izrādot sevišķu uzmanību un atbalstu noteiktām partijām, ir daļa no ietekmes politikas. Papildus minētajam oficiālās Krievijas ietekme izpaužas arī kā mediju un NVO izmantošana sabiedriski politisko procesu ietekmēšanā Latvijā.
Varam secināt, ka lielākā vai mazākā mērā oficiālā Krievija pēdējās desmitgadēs ir centusies ietekmēt Latvijas sabiedrību gandrīz katrā no nacionālās identitātes dimensijām. Lai arī Krievijas propagandistu spēkos nav izdzēst latvisko identitāti, tomēr atbilstoši B. Buzana rakstītajam ārējs spēks vismaz var apgrūtināt tās nostiprināšanu valsts mērogā. Vairāku gadu pētījumi liecina par to, ka Krievijas tautiešu politikas veidotāji un īstenotāji ir centušies kavēt Latvijā dzīvojošo krievu, ukraiņu un baltkrievu integrāciju Latvijā, akcentējot tās viņu etniskās un kultūras identitātes dimensijas, kas konkurē ar latvisko un eiropeisko.15
Militārās drošības svarīgums Latvijā ir pamatoti pieaudzis kopš 2008. gada Krievijas–Gruzijas kara. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka jau vairāku gadu garumā Krievija mūs ietekmē politiskajā un sabiedriskajā drošības dimensijā. Nebūs pārspīlēts teikt, ka valsts valodas (un citu ar nacionālo identitāti saistītu faktoru) stiprināšana ir ne tikai kultūras pastāvēšanas un attīstības, bet arī Latvijas nacionālās drošības jautājums.
Šajos jautājumos mums ir jābūt mērķtiecīgiem, un starp svarīgiem soļiem jāuzsver izglītības reformas turpināšana. Diemžēl arī daļa mūsu Rietumu sabiedroto nesaprot līdz galam mūsu bažas, tāpēc ir jāturpina pacietīgi skaidrot Latvijas nostāju nacionālās identitātes sargāšanas jautājumos, neietekmējoties ne no vieniem, ne citiem vējiem.
2010. gada aptaujas liecināja, ka 56% latviešu un 34% krievu izjūt apdraudējumu savas valodas un kultūras pastāvēšanai Latvijā.16 Iespējams, ka latviešu satraukums 2018. gadā nav tik dramatisks kā pirms astoņiem gadiem, tomēr ar vārdiem “nejūtieties apdraudēti” nepietiks. Tas panākams ar atbilstošas rīcībpolitikas īstenošanu. Izglītības reforma – ar mērķi stiprināt latviešu valodas zināšanas un lietošanu – ir viena no tām. Ja latvieši nejutīsies apdraudēti, spriedze mazināsies un arī citi šeit dzīvojošie jutīsies labāk.
1 Buzans B. Cilvēki, valstis un bailes. Rīga, izdevniecība AGB, 2000, 36. lpp.
2 Lai arī grāmatas latviskajā versijā B. Buzana “social” ir tulkots kā “sociālie”, atbilstošāk B. Buzana saturam ir lietot “sabiedriskie” vai “sabiedrības”, lai nejauktu ar jēdzieniem “sociālā drošība”, “sociālā apdrošināšana” u. tml.
3 Turpat, 37. lpp.
4 Turpat.
5 Turpat, 122. lpp.
6 Turpat, 123. lpp.
7 Обращение Президента Российской Федерации. 18 марта 2014 года. http://kremlin.ru/events/president/news/20603.
8 Zepa B., Kļave E. (galv. red.). Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2010/2011. Nacionālā identitāte, mobilitāte un rīcībspēja. LU SPPI, 11. lpp.
9 Turpat, 12. lpp.
10 Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes (2012– 2018)
11 Kaprāns M., Zelče V. Identitāte, sociālā atmiņa un kultūras trauma. Valsts pētījumu programma “Nacionālā identitāte”. Rīga, LU SZF SPPI, 2010, 12. lpp.
12 Zepa B., Kļave E. Ievads. B. Zepa, E. Kļave (galv. red.). Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2010/2011. Nacionālā identitāte, mobilitāte un rīcībspēja. Rīga, LU SPPI, 2011, 12. lpp.
13 Лавров прокомментировал проведение референдума по русскому языку в Латвии. VZ.ru, 18 января 2012
14 Zelče V. Vēsture – atbildība – atmiņa: Latvijas pieredze. Rozenvalds J., Ijabs I. (red.). Latvija. Pārskats par tautas attīstību, 2008/2009: Atbildīgums. Rīga, LU SPPI, 2009, 43. lpp.
15 Skatīt: Kudors A. (red.). Krievijas publiskā diplomātija Latvijā: mediji un nevalstiskais sektors. Rīga: LU Apgāds, APPC, 2014.
16 Zepa B. Nacionālās identitātes dimensijas: iedzīvotāju attieksmju izpēte. Grām.: Zepa B., Kļave E. (galv. red.). Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2010/2011. Nacionālā identitāte, mobilitāte un rīcībspēja. LU SPPI, 2011, 30. lpp.
