Iedzīvotāju skaita izmaiņām ir četri avoti, kas ik dienu svārstās un ko mēdz apkopot ik mēnesi, vēlāk to precizējot par visu gadu, – piedzimušie, nomirušie, aizbraukušie un atbraukušie. Pirmos divus rādītājus var fiksēt ar augstu precizitāti, bet migrācijas dati Latvijā un citur ir daudz aptuvenāki – būtībā tas ir Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) vērtējums par to, cik liela varētu būt reālā migrācija. Publikācijā atskatīsimies uz jaunākajiem demogrāfijas faktiem par 2017. gadu, kurus publicējusi CSP.
Par aizbraukušo skaitu – sagrozīta aina
Oficiāli migrācijas fakts kļūst zināms valsts iestādēm, kad cilvēks deklarējas ārzemēs un likumā noteiktajā kārtībā paziņo valstij par savu turpmāko dzīvesvietu kādā ārvalstī. Diemžēl daudzi to nedara – gan nolūkā saglabāt “virtuālu vai mentālu saiti” ar Latviju, gan arī praktisku apsvērumu dēļ, lai varētu izmantot kādus labumus, ko nosaka pieraksts, piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa atlaides, vai lai saglabātu bērna vietu rindā uz bērnudārzu vai pieeju pie ģimenes ārsta (tas gan tagad tiek mainīts) utt.
Rezultātā aizbraukušo skaits tiek fiksēts tikai nepilnīgi, un ar laiku tas rada ievērojami sagrozītu ainu, kas neatbilst reālajai situācijai. Abās iepriekšējās tautas skaitīšanās tika konstatēts liels iedzīvotāju iztrūkums, proti, saskaitot izrādījās, ka aizbraukuši ir daudz vairāk, nekā bija zināms pirms tam. Pēdējos gados CSP izmanto arī citus valsts reģistrus, un gadījumos, ja tie par kādu cilvēku “klusē” vismaz gada garumā, tiek pieņemts lēmums, ka persona vairs nedzīvo Latvijā, līdz ar to migrācijas datu kvalitāte ir uzlabojusies. Tomēr bažas rada valdības plāni nākamo 2021. gada tautas skaitīšanu vairs nerīkot, tās vietā tiks veikti izvilkumi no iedzīvotāju reģistra.
Iedzīvotāju skaits kā absolūts rādītājs, līdzīgi valūtas maiņas kursam, ir subjektīvs – nav jau tik būtiski, vai kādā valstī dzīvo divi, trīs vai tikai miljons iedzīvotāju, jo ir arī veiksmīgas valstis ar mazāku iedzīvotāju skaitu, bet lielāks iedzīvotāju skaits ne vienmēr korelē ar augstāku dzīves līmeni. Taču būtisks rādītājs ir iedzīvotāju skaita dinamika un vecumpiramīda. Ir ļoti svarīgi, lai ir augošs skaits bērnu un jauniešu, savukārt pensionāru īpatsvars neaugtu pārāk strauji.
Pērn iedzīvotāju skaits turpināja samazināties jau kuro gadu pēc kārtas un samazināšanās temps joprojām bija nepatīkami liels – nepilni 16 tūkstoši jeb 0,8% no valsts iedzīvotājiem. Tiesa, pēdējos gados tas tomēr ir mazliet piebremzējies. Pie dažādiem finanšu un citiem attīstības rādītājiem šie 0,8% var likties jau kā mēreni un pieņemami, taču, ja šāds temps saglabātos ilgā nākotnē, tad teorētiski pēc 125 gadiem Latvijā vairs nebūtu neviena iedzīvotāja.
Turklāt aizbraucēju vairums ir vecumā no 20 līdz 40 gadiem, un šajās vecumgrupās emigrācijas kopējie zaudējumi jau tuvojas 1/3. Izskatās, ka mēs varētu sagaidīt brīdi, kad aizbraukusi būs puse no jaunās paaudzes – tik smagus zaudējumus nepieredzējām nevienā no pasaules kariem. Turklāt ilgstoši sarūkošs iedzīvotāju skaits rada papildu spiedienu uz valsts budžetu, jo 1,5 miljoniem nav iespējams uzturēt infrastruktūru, kas domāta 2,5 vai 3 miljoniem.
Zemākas pensijas vai augstākas sociālās iemaksas
Pozitīvi vērtējams, ka pēdējos 15 gados ir strauji audzis vidējais mūža ilgums, pietuvojoties 75 gadiem: vīriešiem teju 70, bet sievietēm gandrīz 80 gadu. No otras puses, pensionāru īpatsvara pieaugums ir problemātiska tendence, jo samazinās jauniešu un darbaspējīgo iedzīvotāju proporcija, no kuru maksātiem nodokļiem tiek izmaksātas pensijas un segti daudzi medicīnas pakalpojumi.
Tā kā pamazām tiek celts pensionēšanās vecums, iedzīvotāju īpatsvars, kuri ir pārsnieguši darbspējīgo vecumu, pēdējos piecos gados būtiski nemainās. Taču pēc 2025. gada, kad tas visiem sasniegs 65 gadus, tas atkal turpinās pieaugt, un “Eurostat” prognozes liecina, ka Latvijā tiek prognozēts viens no augstākajiem pensionāru īpatsvara rādītājiem ES un līdz ar to arī visā pasaulē. Tas nozīmē – vai nu būs relatīvi zemākas pensijas, vai arī augstākas sociālās iemaksas un nodokļi. Trešā iespēja ir imigrācijas atvieglošana.
2018. gada sākumā Latvijas iedzīvotāju skaits nokritās līdz 1,934 miljoniem, bet uz raksta publicēšanas dienu tas būs nokrities jau līdz 1,925 miljoniem. Līdzīga samazināšanās ir paredzama arī nākamajos gados, pēc “Eurostat” prognozēm, nokrītot līdz 1,635 miljoniem jau 2030. gadā. Samazināšanās temps, iespējams, saglabāsies pēdējo gadu apjomā, jo, kaut arī pamazām uzlabosies migrācijas bilance, tomēr turpinās samazināties dzimušo skaits, jo 90. gados piedzīvotās zemās dzimstības dēļ potenciālo māmiņu skaits tuvākajā dekādē būtiski kritīsies.
Migrācijas bilance saglabāsies negatīva
Paveroties plašajām darba iespējām ES, daudzi Latvijas iedzīvotāji devās labāk apmaksāta darba meklējumos, ko īpaši pastiprināja ekonomiskā krīze, kad īsā laikā darbu zaudēja vairāk nekā 100 000 nodarbināto. Vislielākais skaits – nepilni 40 tūkstoši – no Latvijas izbrauca 2010. gadā. Turpmākajos gados izbraukušo skaits pakāpeniski samazinājās, līdz 2014. gadā sasniedza 20 tūkstošus emigrantu.
Diemžēl nākamajos gados izbraukušo skaits vairs nesamazinājās, kā to varēja cerēt, bet pat nebūtiski pieauga. Bet varbūt šis pieaugums radās iepriekš minētās metodikas maiņas dēļ, kad CSP sāka precīzāk novērtēt migrācijas apjomu. Un tikai 2017. gadā izbraukušo cilvēku skaits atkal sāka mazināties, sasniedzot 17,7 tūkstošus. Apmēram 4/5 no aizbraukušajiem dodas uz citām ES valstīm, visbiežāk uz Lielbritāniju, Īriju un Vāciju, kā arī Skandināvijas valstīm.
Valdībā ir izplatīts uzskats, ka turpmāk emigrācija no Latvijas strauji mazināsies, pamatojoties uz strauju vidējās algas kāpumu Latvijā, kas drīz pārsniegšot 1000 EUR. Taču drīzāk emigrācija samazināsies lēnāk, nekā to varētu vēlēties, un arī nākamajos piecos gados no Latvijas varētu aizbrauks vismaz 10 000 cilvēku ik gadu un migrācijas bilance starp aizbraukušajiem un iebraukušajiem turpinās palikt negatīva.
Pēc tik apjomīgas un ilgstošas emigrācijas šobrīd ārpus Latvijas dzīvo aptuveni 15% no tās pilsoņiem, bet starp divdesmitgadniekiem un trīsdesmitgadniekiem tādu ir pat apmēram 30%. No vienas puses, Latvijas ekonomikā šo cilvēku ļoti pietrūks, taču, no otras puses, jo ilgāks laiks pavadīts jaunajās mājās, jo mazāk cerību, ka konkrētais cilvēks atgriezīsies.
Valdība ik pa laikam cenšas rīkoties, lai sekmētu atgriešanos, – ar reemigrācijas plānu un citiem pasākumiem, taču būtisku rezultātu sasniegšanai ir ētiskas dabas šķērslis. No Latvijā strādāt palikušo (un nodokļus maksājošo) veidotā valsts budžeta piešķirt nozīmīgas privilēģijas, lai cilvēkiem, kas ir būtiski uzlabojuši savu finanšu situāciju, būtu vieglāk atgriezties, laikam nebūs reāli. Lai neveidotos situācija, ka Latvijā palikušie vēlēsies emigrēt, lai atgriežoties varētu baudīt līdzīgas privilēģijas. Kaut vai tikai anormālā situācija ar bērnudārzu rindām – ja Rīgā uz vietu jāgaida trīs gadi, tad solīt ātrāku rindu reemigrantiem nav taisnīgi, jo pārējiem būs jāķepurojas vēl ilgāk.
Iebraukušo skaits pēdējos gados svārstās ap 10 tūkstošiem gadā, un aptuveni puse no tiem ir reemigranti, kas atgriežas uz savu dzimteni Latviju. Tomēr pakāpeniski pieaug arī “īstu ārzemnieku” skaits, kas iebrauc uz dzīvi Latvijā, – pērn tādu bija 4,6 tūkstoši. Vairums no tiem nāk no NVS valstīm, kuru starpā dominē Krievija.
Ņemot vērā nelabvēlīgo vecumpiramīdu, kas rāda, ka pensijā dodas aptuveni par septiņiem tūkstošiem vairāk senioru, nekā Latvijā ir divdesmitgadīgu jauniešu, kas pakāpeniski varētu aizstāt pensionējošos, ik gadu darba spējīgo iedzīvotāju skaits samazināsies vismaz par šiem 7 tūkstošiem, kaut realitātē samazinājums būs lielāks, pierēķinot arī aizbraukušos. Cik lielas pie šāda sarūkoša strādājošo skaita ir Latvijas darba devēju iespējas automatizēt savas ražotnes un padarīt tās produktīvākas?
Pieļauju, ka pieaugs spiediens uz politiķiem, lai atvieglotu dažādus imigrācijas kanālus un iebraucēju skaits Latvijā tuvākajos piecos gados varētu pakāpeniski pieaugt, sasniedzot vismaz 10 tūkstošus ārzemnieku, kuri ik gadu iebrauks Latvijā. Jau šobrīd atsevišķas nozares balstās uz iebraucēju darbaspēku – īpaši smago automašīnu transporta nozare, kur vairums strādājošo nāk no Baltkrievijas un Ukrainas. Latvija sezonālo darbu jomā varētu sekot Polijas–Ukrainas piemēram un izmantot gan Ukrainas, gan Baltkrievijas darbaspēku sezonāliem darbiem gan ceļu būvē, gan lauksaimniecībā un citur.
Jaundzimušo skaits: par tūkstoti mazāks nekā pirms gada
Starpība starp jaundzimušo un nomirušo skaitu veido dabīgo pieaugumu, kas Latvijā ir negatīvs jau kopš 1991. gada. Arī pērn tas turpināja palikt negatīvs, jo piedzima nepilns 21 tūkstotis, bet nomira gandrīz 29 tūkstoši, veidojot negatīvu dabīgo pieaugumu gandrīz astoņu tūkstošu apjomā. Ja nomirušo cilvēku skaits ik gadu nebūtiski svārstās ap 28–29 tūkstošiem, tad jaundzimušo skaits pērn samazinājās par vairāk nekā tūkstoti salīdzinājumā ar situāciju pirms tam. Viens no zemākajiem jaundzimušo skaita rādītājiem Latvijas vēsturē bija 2011. gadā – nepilni 19 tūkstoši, bet nākamajos gados tas turpināja pakāpeniski pieaugt, līdz sasniedza gandrīz 22 tūkstošus 2015. un 2016. gadā. Savukārt 2017. gadā tas atkal nokritās līdz nepilnam 21 tūkstotim, un pirmo četru mēnešu dati liecina, ka kritums turpināsies arī 2018. gadā.
Potenciālo vecāku skaits nav konstants lielums, un tālab tiek lietots summārais dzimstības koeficients, pēc kura aprēķina, cik bērnu sievietei piedzimst dzīves laikā. Un šis dzimstības koeficients Latvijā ir strauji audzis no 1,34 bērniem 2011. gadā līdz pat 1,74 bērniem 2016. gadā. Tiesa, pērn tas tomēr noslīdēja līdz 1,7 bērniem. Šis pieaugums ir bijis augstākais visā Eiropas Savienībā, un šobrīd Latvijas dzimstības koeficients ir pat mazliet virs vidējā ES rādītāja. Straujo pieaugumu nodrošināja gan ekonomiskā izaugsme pēc krīzes, kuras dēļ daudzas ģimenes bija spiestas atlikt savus plānus par bērnu radīšanu, gan – un jo īpaši – uzlabotās ģimenes politikas rezultātā.
Novērst nabadzību, kas rodas bērnu dēļ
Sākot ar 2013. gada Latvijas valsts budžetu, regulāri tiek panākti jauni ģimenes atbalsta politikas uzlabojumi. Pēc aptuveniem aprēķiniem, politikas uzlabojumu (jeb palielinājuma) kopējā monetārā vērtība, sākot ar 2013. gadu, valsts budžetā sasniedz jau ap 200 miljoniem eiro, no kuriem lielākā daļa turpinās arī visus nākamos gadus. Var apgalvot, ka apjoma ziņā papildus valsts aizsardzības un nesenajiem veselības aizsardzības politikas piešķīrumiem valsts budžetā ģimenes atbalsta politika ieņem trešo vietu. Ne visi atbalsta veidi tiek dotēti no valsts budžeta, jo daudz ko var darīt arī pašvaldības.
Valsts ģimenes atbalsta politikas mērķim jābūt nabadzības mazināšanai ģimenēs ar vairākiem bērniem, tostarp arī vientuļo vecāku ģimenēs. Mērķētākai palīdzībai jāsasniedz visas ģimenes ar bērniem, kuri cieš no nabadzības, īpaši tajos gadījumos, kad nabadzība rodas tieši vairāku bērnu dēļ.
Šobrīd Demogrāfijas lietu centrā noris darbs pie nākamo uzlabojumu izstrādes, un Latvijas spēkos ir novērst nabadzību, kas rodas bērnu dēļ. Valsts politikas mērķim jābūt, lai jebkura ģimene radītu bērnus tad, kad tos vēlas, un tik daudz, cik tos vēlas, nebaidoties nonākt nabadzībā bērnu dēļ.
