Pieeja Brīvības monumentam Rīgā 1987. gada 18. novembrī bija liegta, taču tobrīd pie PSRS vēstniecības Vašingtonā pret Latvijas ieilgušo okupāciju protestēja brīvās pasaules latvieši. Kā pretreakcija šeit todien notika "darbaļaužu mītiņš Strēlnieku laukumā Latvijas PSR atbalstam", kurā zem sarkaniem karogiem padomju režīmu slavinošas runas teica ievērojami latviešu mākslinieki, žurnālisti, aktieri, zinātnieki, no kuriem daudzi pēc gada bija iestājušies Latvijas Tautas frontē un pie Brīvības pieminekļa apliecināja uzticību tēvzemei un brīvībai jau zem sarkanbaltsarkanajiem karogiem.
Karogs klātesošs visu okupācijas laiku
Par tā dēvētās buržuāziskās Latvijas valsts karoga glabāšanu, nemaz nerunājot par publisku lietošanu, vēl pirms 30 gadiem draudēja kriminālsods un izsūtījums. Tomēr, neraugoties uz to, sarkanbaltsarkanais karogs bija klātesošs visu padomju okupācijas laiku, secina vēsturnieks Edgars Engīzers.
Savdabīgi, taču tā dēvētajā baigajā – 1940. – gadā sarkanbaltsarkanais brīvās Latvijas Republikas karogs vienubrīd ir pat lietots līdzās sarkanajam PSRS karogam. To apliecina foto kadri no tā dēvētās Tautas Saeimas vēlēšanām minētā gada 14. un 15. jūlijā, par kurām bija jārada demokrātisku, brīvu vēlēšanu iespaids. "Arī Latvijā 1940. gadā pēc padomju varas nodibināšanas sarkanbaltsarkanais karogs turpināja plīvot. Tas nevienam nelikās draudošs. Rīgas stacijā tas pavadīja republikas delegāciju ceļā uz Maskavu, tas plandīja PSRS galvaspilsētā un sagaidīja mājās. Sarkanbaltsarkanais karogs redzams arī 1940. gada plakātos, kuri pauž PSRS un Padomju Latvijas tautu draudzību," skaidro Ilmārs Latkovskis 1988. gada 7. jūlija laikraksta "Padomju Jaunatne" publikācijā, kuras nolūks bija reabilitēt šo latviešiem nozīmīgo simbolu. Taču jau 1940.gada septembrī vairākus skolēnus apcietina pat par nodomu pacelt sarkanbaltsarkano karogu. Oktobrī un novembrī, kad jaunieši vairākās vietās to izkar, šādai rīcībai seko aresti un izsūtījums.
"Sarkanbaltsarkanais karogs redzams arī 1940. gada plakātos, kuri pauž PSRS un Padomju Latvijas tautu draudzību."
Sarkanbaltsarkanais karogs nepazūd arī sekojošajā vācu okupācijas laikā. Latviešu leģionāru uniformas ir ar uzšuvi tā krāsās. Jo sliktāk vācu karaspēkam klājas frontē, jo vairāk publiski parādās brīvās Latvijas karogs. Lielai tautas daļai dodoties bēgļu gaitās, tas pašsaprotami kļūst par neatņemamu tā dēvēto trimdas latviešu sabiedriskās un personīgās dzīves sastāvdaļu, svešumā atgādinot par dzimteni. Daudzās ģimenēs ir savs stāsts, kā karogs ceļojis līdzi emigrācijā vai slēpts mājas bēniņos. Taču, kā skaidro E. Engīzers, sarkanbaltsarkanais krāsu salikums emocionāli vēl svarīgāks bijis izsūtījumā esošajiem latviešiem, kuri to savā iekšējā vidē atļāvās lietot miniatūrās formās.
Jauniešu protesta forma
Pēc Otrā pasaules kara padomju varai Latvijā nostiprinoties, sarkanbaltsarkanais karogs ātri tika pasludināts par simbolu arī sadarbībai ar nacistu režīmu. Brīvās Latvijas karoga pacelšana 18. ovembrī, kā arī 15. maijā, svinot Kārļa Ulmaņa režīma nākšanu pie varas 1934. gadā, un citos vēsturiskos datumos kļūst par vienu no jauniešu pretestības kustības akcentiem, norāda E. Engīzers. 50.gadu sākumā šī aktivitāte samazinās, taču jaunu sparu atgūst minētās desmitgades otrajā pusē, pienākot tā dēvētajam nacionālkomunistu laikam, kā arī 1968. gadā saistībā ar tā dēvētā Prāgas pavasara notikumiem un Latvijas Republikas proklamēšanas 50. gadadienu.
Viens no pavisam burtiskā nozīmē redzamākajiem sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanas gadījumiem notika 1963. gada 5. decembrī, kad Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta students Bruno Javoišs PSRS konstitūcijas dienā pašā galvaspilsētas centrā – pie pilsētas kanāla iepretim Centrālajai dzelzceļa stacijai un milicijas pārvaldes durvju priekšā – radiotornī uzvilka 5x3 metrus lielu Latvijas brīvvalsts karogu, atgādinot par konstitūcijā paredzētajām Latvijas tiesībām brīvprātīgi izstāties no PSRS. Javoišu turpat notvēra un notiesāja ar bargāko viņam inkriminētās pretpadomju aģitācijas un propagandas gadījumā piemērojamo sodu – septiņiem gadiem stingrā režīma koncentrācijas nometnē.
Sarkanbaltsarkans – nacionālās krāsas
Karoga atgūšana bija nozīmīga Trešās atmodas sastāvdaļa. Iepriekšminētie Latvijas Republikas karoga pacelšanas gadījumi bija savstarpēji nesaistīti. Taču situācija mainījās 80. gadu otrajā pusē, kad, sekojot tā laika PSRS vadītāja Mihaila Gorbačova rosinātajai valsts politiskās un saimnieciskās dzīves pārbūvei, kuras ietvaros bija deklarēta demokratizācija un vārda brīvība, sarkanbaltsarkanā karoga parādīšanās pakāpeniski kļuva par neatņemamu dažādu vēsturisku datumu atceres pasākumu centrālo vizuālo un emocionālo akcentu. Vienlaikus, kā norāda E. Engīzers, šī karoga lietošanu sāka uzlūkot arī kā atbalsta zīmi valsts pārbūves procesam un Gorbačova liberālajai politikai.
"Karoga statusam jābūt oficiāli fiksētam Latvijas PSR Augstākās Padomes dekrēta veidā, nevis ar secinājumu: “… viss, kas nav noliegts, ir atļauts.”"
Līdztekus sabiedrībā un presē raisās diskusija par sarkanbaltsarkanā karoga pieņemamību tolaik vēl Padomju Latvijā. Laikraksta "Padomju Jaunatne" 1988. gada 3. augusta numurā publicēta virkne sabiedrības pārstāvju viedokļu, kuri gan nosoda, gan atbalsta Latvijas "vecā" karoga izcelšanu dienasgaismā. Pēdējo tomēr ir vairāk. "Uzskatām, ka sarkan-balt-sarkanās krāsas var uzskatīt par latviešu nacionālajām krāsām, kam ir pietiekams vēsturisks pamatojums – apraksts atskaņu hronikā (1215.–1229.). Atgādināsim, ka daudzu valstu nacionālo karogu apraksti balstās tikai uz leģendāriem notikumiem, turpretī apraksts atskaņu hronikā attiecas uz konkrētu gadu – 1279., konkrētu notikumu un sniedz samērā precīzu karoga aprakstu. Šāds gadījums ir rets, un ir pareizi uzskatīt latviešu karogu par vienu no senākajiem Eiropā. Sarkanās un baltās krāsas salikums raksturīgs daudzām Eiropas tautām, īpaši rietumslāviem," raksta LPSR vēstures muzeja pārstāvji. Savukārt akadēmiķis Jānis Stradiņš pauž: "Mans personiskais viedoklis ir – atzīt sarkanbaltsarkano karogu par nacionālu simbolu (vai Latvijas vēstures simbolu), kas lietojams noteiktās reizēs un pret ko jāizturas ar cieņu. Turklāt šim atzinumam, karoga statusam jābūt oficiāli fiksētam Latvijas PSR Augstākās Padomes dekrēta veidā, nevis ar secinājumu: "… viss, kas nav noliegts, ir atļauts.""
Viena gada laikā
Kad notiek lūzuma punkts un padomju režīms sāk pieļaut "buržuāziskās Latvijas" karoga publisku lietošanu? E. Engīzers norāda: vēl līdz 1987. gada beigām par šī simbola pacelšanu ierosināja krimināllietas, taču tās vairs netika pabeigtas. 1988. gada 14. jūnijā grupas "Helsinki 86" biedrs Konstantīns Pupurs karogu iznes cauri visai Rīgai – no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem. 10.–17.jūnijā notiek folkloras festivāls "Baltica" Rīgā. Gājiena priekšgalā Dainis Stalts pirmo reizi nes sarkanbaltsarkano neatkarīgās Latvijas karogu starptautiskā sarīkojumā. 29. septembrī Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs pieņem dekrētu, kas atļāva tautas, darba un ģimenes svētkos, piemiņas dienās, kultūras un masu pasākumos lietot sarkanbaltsarkano karogu kā kultūrvēsturisku simbolu. 7. oktobrī Mežaparkā notiek masu manifestācija "Par tiesisku valsti Latvijā" ar neskaitāmiem sarkanbaltiem karogiem un runām, kādas vēl pirms dažiem mēnešiem publiskā pasākumā nebūtu iedomājamas. 20. oktobrī sarkanbaltsarkano karogu uzvelk pils tornī Cēsīs, kuras uzskata par šī simbola dzimteni. 11. novembrī aktieris Ēvalds Valters un rakstnieks Alberts Bels karogu paceļ Rīgas pils Svētā Gara tornī.
1988. gada 18. novembrī – gadu pēc tam, kad varas iestādes bija aizliegušas atceres pasākumu pie Brīvības pieminekļa, to notušējot ar darbaļaužu mītiņu Strēlnieku laukumā, un pirmo reizi kopš 1939. gada – pie šī paša monumenta zem neskaitāmiem sarkanbaltsarkaniem karogiem svin Latvijas Republikas proklamēšanas dienu. 1990. gada 15. februārī sarkanbaltsarkano apstiprina par Latvijas PSR karogu, bet 1991. gada 16. janvārī – par atjaunotās Latvijas Republikas valsts karogu.
