Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika
Designed by Freepik
Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas un Sociālo un darba lietu komisijas kopsēdē par Valsts kontroles secinājumiem un ierosinājumiem pēc asistenta pakalpojumu nodrošināšanas likumības un efektivitātes revīzijas viedokļi bija dažādi.
Invaliditātes likumā ir noteikts mērķis novērst vai mazināt invaliditātes sekas un sniegta asistenta pakalpojuma definīcija - tā ir fiziska persona, kas sniedz atbalstu personai ar smagas vai ļoti smagas pakāpes funkcionēšanas ierobežojumu tādu darbību veikšanai ārpus mājokļa, kuras persona tās invaliditātes dēļ nevar veikt patstāvīgi, piemēram, nokļūt vietā, kur tā mācās, strādā, saņem pakalpojumus un ir saskarsmē ar citām personām. Personai ar redzes invaliditāti asistents palīdz apgūt profesionālās pamatizglītības, profesionālās vidējās izglītības un augstākās izglītības programmu.
Invaliditātes likums paredz trīs asistenta pakalpojuma veidus:
Valsts kontroles (VK) padomes locekle Inga Vārava informēja, ka revīzijā vērtēts, vai ir sasniegti Labklājības ministrijas (LM) izstrādātie attīstības plānošanas dokumentos noteiktie asistenta pakalpojuma ieviešanas mērķi. Proti, vai pakalpojums veicina invalīdu integrāciju sabiedrībā, virzību uz neatkarīgu dzīvi, kā arī atslogo ģimenes locekļus un veicina to iesaisti darba tirgū.
Revīzijā analizēta informācija no visām pašvaldībām, 64 izglītības iestādēm, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK), Nodarbinātības valsts aģentūras, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, Valsts ieņēmumu dienesta. Par iespējami labāko pakalpojumu modeli, lai tas atbilstu invalīdu vajadzībām, revīzijā ir eksperta - Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas "Sustento" – viedoklis. Revīzijas aptaujā piedalījās vairāk nekā 1600 respondentu – cilvēki ar invaliditāti un viņu asistenti.
Secinājumi: atstumtība nav mazināta
VK secinājusi, ka pakalpojuma mērķi – mazināt invalīdu sociālās atstumtības risku, veicināt integrāciju sabiedrībā – drīzāk ir deklaratīvi, taču LM plānošanas dokumentos nav citu rādītāju, pēc kuriem būtu iespējams novērtēt ministrijas īstenoto aktivitāšu efektivitāti. Savukārt mērķis – atslogot ģimenes locekļus – netiek sasniegts vispār, par ko liecina arī revīzijā konstatētais, ka 76% gadījumu asistenta pakalpojuma sniedzēji ir ģimenes locekļi.
Pakalpojumu saņēmēju skaits trīs gadu laikā palielinājās četras reizes – no 3000 līdz 11 000. Bet finansējuma apjoms pieaudzis no sākotnēji plānotajiem 3,8 miljoniem līdz 16,7 miljoniem eiro.
Pieprasītākais - asistenta pakalpojums pašvaldībā
Pieprasītākais ir asistenta pakalpojums pašvaldībā, kas tiek nodrošināts līdz 40 stundām nedēļā, lai persona ar invaliditāti varētu nokļūt vietā, kur tā mācās, strādā vai saņem pakalpojumus.
Pakalpojumu ir tiesīgi saņemt:
VK atzīst, ka asistenta nodrošināšana pašvaldībā ir pareizs risinājums, taču tas jāpilnveido.
Pirmkārt, pakalpojuma piešķiršana nav optimāla. VK izteikusi šaubas, vai VDEĀVK tikai uz dokumentu pamata spēj noteikt, vai personai ir nepieciešams asistenta pakalpojums. Taču sociālie dienesti paļaujas tieši uz šo atzinumu. Neviena no iesaistītajām institūcijām pašreiz nevērtē, vai personai ir nepieciešams tieši asistenta pakalpojums, nevis cits atbalsta veids. Dati arī apliecina: tikai 36% personu, kurām ir izsniegts VDEĀVK atzinums par asistenta pakalpojuma nepieciešamību, to arī saņem.
Otrkārt, visiem netiek nodrošināta iespēja izmantot pakalpojumu līdzvērtīgā apjomā. Pašvaldībā asistenta pieejamība atkarīga no daudziem faktoriem. Taču, kā uzsver I. Vārava, tendence ir līdzīga – pašvaldībās ar lielu iedzīvotāju skaitu pakalpojumu aktivitāšu ir vairāk, mazākajās - mazāk. Turklāt pārsvarā pakalpojumi ir pieejami novadu centros vai lielākajās apdzīvotajās vietās, jāveic lieli attālumi, sabiedriskais transports ir pieejams ne vienmēr vai arī kursē reti. Tikai puse pašvaldību kompensē transporta izdevumus, kas ir priekšnoteikums, lai asistents būtu pieejams.
VK norāda arī uz administrēšanas procesa resursu un laikietilpīgumu. Lai gan asistenti un pakalpojumu saņēmēji visu mēnesi vāc dokumentus, aizpilda veidlapas, sociālais dienests veic uzskaiti, dokumentus pārbauda un uzglabā, tomēr faktiski, kā konstatēts revīzijā, dokumenti neapliecina, vai aktivitātēs ir izmantots asistenta atbalsts. VK secinājumam piekrīt arī puse no aptaujātajām personām ar invaliditāti, kuri norādījuši gan uz to, ka viņi nav droši, ka pašvaldība šos dokumentus uzskatīs par pietiekamiem pierādījumiem, gan uz to, ka dokumentu vākšana ir apgrūtinoša.
"Ar asistenta pakalpojumu nav apmierināti ne pakalpojuma saņēmēji, ne sociālie dienesti."
VK revīzijā ir arī secinājusi, ka pašreizējais risinājums, ka I grupas redzes invalīdiem asistenta pakalpojums tiek nodrošināts divu pakalpojumu ietvaros – kā pabalsts par asistenta izmantošanu 10 stundas nedēļā un kā asistenta pakalpojums pašvaldībā līdz 30 stundām nedēļā – nav attaisnojies. Šī atbalsta saņemšanai jākārto formalitātes divās institūcijās. Un ne vienmēr pabalstu izmanto asistenta algošanai. To apliecina arī revīzijā veiktās aptaujas dati: tikai 44% no pabalsta saņēmējiem norādījuši, ka to izmanto asistenta algošanai, 23% to pilnībā izlieto citiem mērķiem.
Savukārt asistenta pakalpojums izglītības iestādēs ir tikai līdzeklis valsts budžeta līdzfinansējuma saņemšanai atbalsta personāla algošanai skolās, jo asistentam noteiktie pienākumi ir identiski tiem uzdevumiem, kas būtu jānodrošina skolām, kurās izglītojas personas ar invaliditāti. Turklāt šim mērķim paredzētie līdzekļi gadu no gada netiek apgūti. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) trīs gadu laikā 1,4 miljonus eiro izmantojusi citu vajadzību finansēšanai (piemēram, dažādiem remontiem). Bet vismaz 57 000 eiro ir izlietoti prettiesiski, jo 10% no izglītojamiem, kuriem šis pakalpojums bija piešķirts, to nevarēja saņemt – bērniem nebija noteikta invaliditāte vai arī nebija izsniegts VDEĀVK atzinums.
Tāpēc VK uzskata, ka vajadzētu atteikties no šāda pakalpojuma izglītības iestādēs, bet tam paredzēto finansējumu novirzīt atbalsta personāla algošanai un netērēt administratīvos resursus šī pakalpojuma nodrošināšanai.
LM: pakalpojums tiks pilnveidots
VK kopā ar ekspertiem ir secinājusi, ka racionālākais pakalpojuma nodrošināšanas veids būtu pašvaldības ietvaros, aicinot Labklājības ministriju šo ieteikumu izvērtēt. Tiek arī uzskatīts, ka būtu jāatsakās no pabalsta maksāšanas redzes invalīdiem un šo pakalpojumu nodrošināt asistenta pakalpojumā pašvaldībā, kas būtu lietderīgāk arī no administrēšanas viedokļa.
VK iesaka: pilnveidot pakalpojuma nepieciešamības noteikšanu un nodrošināt profesionālo asistentu dienestu piesaisti.
LM plāno ieviest profesionālu asistenta pakalpojuma sniedzēju dienestu. Šādu dienestu izveide būtu nepieciešama, lai pilnvērtīgi varētu izmantot un veicināt cilvēku ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā, sēdē klāstīja LM parlamentārā sekretāre Karina Korna. Pakāpeniski plānots ieviest arī citus VK revīzijas ieteikumus.
Jāsasniedz mērķi un jārespektē cilvēks
Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvis Pēteris Leiškalns uzsvēra: "Svarīgākais, lai asistenta pakalpojums sasniedz mērķi, lai cilvēks ar invaliditāti, ja viņš ir jauns, var izmantot savas potences izglītības iegūšanā, un lai var pēc tam savu spēju robežās iekļauties darba tirgū. Demogrāfiskā situācija ir tāda, ka arvien pieaugs vajadzība pēc strādājošiem cilvēkiem."
Diskusijās par asistenta pakalpojumu ģimenes locekļu kā asistentu iesaiste ir jūtīgs jautājums. Arī P. Leiškalns norāda: tas vienmēr būs nosacīti lētāk. Taču vienlaikus ir risks, ka daļā gadījumu šādā veidā noformēts asistenta pakalpojums tiek izmantots ģimenes budžeta papildināšanai. Līdz ar to pakalpojums nesasniedz mērķi. Atbalstam ir citi instrumenti, tajā skaitā invalīdu kopšanas pabalsts.
Latvijas Pašvaldību savienības pārstāve Ilze Rudzīte piekrita VK ieteikumam izvērtēt un noteikt pakalpojuma nepieciešamību, kas būtu VDEĀVK jautājums. Jo sociālajam darbiniekam ir grūti noteikt visas klienta vajadzības.
Pašvaldību pārstāvji norādīja, ka asistenta pakalpojumi pašreiz ļoti bieži uzreiz nāk līdzi brīdī, kad tiek noteikta invaliditātes grupa, neizvērtējot kritērijus, ko cilvēks pats var vai nevar veikt. Ja ārstu komisijā ir speciālisti, tad arī šo izvērtējumu vajadzētu veikt profesionāļiem jau pašā sākumā. Tad arī vēlāk sociālajiem dienestiem būtu vieglāk piešķirt šo pakalpojumu.
Profesionālu asistenta dienestos LPS pārstāve saskatīja risku, ka šādā veidā pakalpojums varētu nesasniegt visus, sevišķi attālākās vietās. Savukārt ģimenes locekļu iesaiste būtu atbalstāma, nosakot skaidru kārtību, kādi ir kritēriji un kuros gadījumos asistenta pakalpojumu nodrošina ģimenes locekļi.
Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča vērtējumā par ģimenes locekļiem kā asistenta pakalpojumu sniedzējiem bija piesardzīga, jo uzskatīja, ka ģimenes pusē ir vairāk plusu nekā mīnusu. Aizraujoties ar profesionāliem dienestiem, var panākt, ka asistenti bieži tiks mainīti. Jo ir svarīga psiholoģiska saderība, kas parādās arī situācijās ar aprūpi mājās, savu sociālā darbinieka pieredzi atcerējās deputāte.
Novadu pašvaldību pārstāvji kritizēja birokrātiju pakalpojumu sniegšanā, tajā skaitā saistībā ar pierādāmiem dokumentiem.
Publisko izdevumu un revīzijas komisijas vadītājs Andris Bērziņš birokrātijas sakarā gan norādīja: tā nepatīk nevienam, taču, kas attiecas uz naudu, tās izlietošanu, skaidrībai jābūt. Nevar būt situācija, ka pakalpojums tiek finansēts bez tiesību aktos prasītā pamatojuma, tas ir nelikumīgi. Viņaprāt, jānošķir, kurā vietā ir birokrātija, bet kad vienkārši ir vēlme notēlot [cīņu ar birokrātiju], lai nevajadzētu atskaitīties par tiem līdzekļiem, kas no valsts vai pašvaldības tiek doti.
Tā kā gan VK ziņojumā kritiski vērtēts ļoti augstais asistentu – ģimenes locekļu iesaistes procents, kas rada šaubas par šī pakalpojuma mērķu sasniegšanu, gan diskusijās tas nereti tiek minēts kritiski, skaidrības labad "Sustento" valdes priekšsēdētāja Gunta Anča uzsvēra: "Mēs nedefinējam, ka ģimenes loceklis nekad nevar būt par asistentu. Ja kāds to tā uztvēris, tad tas ir pārprasts. Taču jāskatās no valstiskā viedokļa. Kā jau teica LDDK pārstāvis Leiškalns, ja runājam, ka valstī trūkst darbinieku, vai tas ir normāli, ka ģimenes loceklis jurists piepeši kļūst par pavadoni, kas pavada kopā kaut kādu laiku ar cilvēku ar invaliditāti, viņam tas jādara, jo valsts neapmaksā šo palīdzību. Juristi nav vainīgi, ka ģimenes locekļi ieguvuši invaliditāti vai viņiem piedzimis bērns ar invaliditāti. Ja paskatāmies uz šādām ģimenēm, redzam, cik bieži labi situētas ģimenes kļūst nabadzīgas. Tikai tāpēc, ka mainījies statuss. Un tad ir jautājums – vai valstij tas ir vai nav izdevīgi?"
"Sustento" pārstāve zināja teikt, ka lielākai daļai pavadoņu ir vecāki: "Piemēram, jaunam vīrietim 40 gadu vecumā pavadonis ir viņa māte 75 gadu vecumā. Vai māte ir reāli spējīga kaut ko palīdzēt? Viņa pati atzīst: dēls ļoti grib iet ārā, bet lai nu pasēž mājā, jo man jau nav spēka. Vai tas ir tas pakalpojums, ko mēs viņam piedāvājam? Kurš četrdesmitgadīgs vīrietis ies pie draugiem ar mammu? Nu neies. Jādomā gan par darbu, gan par skolu, gan par aktivitātēm, kur ir ģimenes loma. Mamma ir mamma, asistents ir asistents."
G. Anča īpaši uzsvēra, ka, spriežot par asistenta pakalpojumu, beidzot ir jātiek skaidrībā ar tā definīciju: "Jo Latvijā ar vārdu "asistents" saprotam pavadoni, bet tas nav asistents. Jādomā arī par kopējo pakalpojumu grozu, jo asistenta pakalpojums ir tikai viena maza daļiņa no tā, kura bieži var tikt aizstāta ar citu. Piemēram, ja ir elektriskie rati, asistenta pakalpojums ir mazāk vajadzīgs nekā tad, ja kādam šie rati ir jāstumj. Un šādu pakalpojumu ir daudz. Kamēr visus pakalpojumus neievietosim vienā grozā, neaplūkosim, kas cilvēkam pienākas, kā varam sasaistīt kopā, nekad nesapratīsim, kas ir daudz, kas maz."
Apjomīgajā eksperta ("Sustento") ziņojumā, kurā analizēti arī Eiropas Savienības (ES) valstu likumi un pieredze, ir sniegtas definīcijas, kas ir asistents un kas ir pavadonis, ir ieskats arī starptautiskos pētījumos par ģimenes iesaisti. Ģimenes locekļa kā asistenta algošana var izraisīt un bieži izraisa savstarpējo atkarību. Māte (vecāki) nespēj atteikties no sava pienākuma veikt bērna ar invaliditāti aprūpi – no vienas puses, uztverot to kā savas dzīves misiju, bet, no otras puses, kategoriski noliedzot iespēju, ka kāds cits, izņemot viņu pašu, spēs nodrošināt pienācīgu aprūpi bērnam. Lai no šādas situācijas izvairītos, vairākās valstīs likumdošana tiek apzināti veidota, novēršot vai mazinot šādas atkarības veidošanās risku. Piemēram, Zviedrijā ģimenēm, kurās piedzimis bērns ar invaliditāti, vismaz reizi mēnesī ir jāizmanto valsts piedāvātais atpūtas pakalpojums – bērns uz vairākām dienām tiek nodots aprūpei ārpus mājas, tā ļaujot ģimenei atpūsties. Sasniedzot pilngadību, bērns ar invaliditāti – neatkarīgi no tā, cik tā smaga, dodas dzīvot ārpus ģimenes – grupu māja, servisa dzīvoklis, 24 stundu personiskais asistents paša cilvēka dzīves vietā vai citi līdzīgi pakalpojumi.
Uzziņa. Definīcijas: asistents un pavadonis
Latvijas Invaliditātes likumā pateikts, ka asistents ir fiziskā persona, kas sniedz atbalstu personai ar ļoti smagas vai smagas pakāpes funkcionēšanas ierobežojumu tādu darbību veikšanai ārpus mājokļa, kuras tā invaliditātes dēļ nevar veikt patstāvīgi, — nokļūt vietā, kur tā mācās, strādā, saņem pakalpojumus, pārvietoties un aprūpēt sevi izglītības iestādē, algota darba vietā, būt saskarsmē ar citām fiziskajām un juridiskajām personām, kā arī palīdz personai ar redzes invaliditāti apgūt profesionālās pamatizglītības, profesionālās vidējās izglītības vai augstākās izglītības programmu.
Eksperta "Sustento" ziņojumā "Personām ar invaliditāti nepieciešamo asistenta pakalpojumu nodrošināšanas efektivitāte" definēti divi termini.
Asistents – persona, kura kompensē invaliditātes izraisītos funkciju traucējumus visās dzīves situācijās. Piemēram, cilvēkam ar stipri ierobežotām roku kustībām asistents palīdz veikt jebkuru darbību, kuru cilvēks veic ar rokām – ēšana, ģērbšanās, iepirkšanās, lasīšana u.c.; cilvēkam ar ierobežotu staigāšanas funkciju - ēšana, ģērbšanās, iepirkšanās, personīgā higiēna, pārvietoties ratiņkrēslā attālumus, kurus cilvēks nevar pārvarēt pats distances garuma vai reljefa dēļ; cilvēkam ar intelektuālās attīstības traucējumiem - cilvēks, kurš var palīdzēt justies droši ārpus ierastās vides, palīdzēt izprast apkārt notiekošo, palīdzēt kontaktēties ar citiem cilvēkiem; cilvēkam ar redzes invaliditāti – palīdzēt veikt dažādas darbības, kuras ir saistītas ar redzi – apmeklēt ārstu, pastu, banku u.c., informēt par apkārt notiekošo, lai neredzīgs cilvēks var pieņemt lēmumu vai justies droši (cik gara rinda, kas satraucis cilvēkus telpā u.c.). Asistents ir speciāli apmācīts darbinieks.
Pavadonis - persona, kura pavada cilvēku ar invaliditāti no punkta "a" uz punktu "b", palīdzot fiziski pārvietoties. Pavadoni var izmantot cilvēki ar dažāda veida invaliditāti, kuriem ir pārvietošanās grūtības, piemēram, neredzīgi cilvēki, ja nav nepieciešama cita palīdzība kā vien nokļūšana uz konkrētu vietu, cilvēki ratiņkrēslos un ar citiem pārvietošanās palīglīdzekļiem, cilvēki ar smagām hroniskām slimībām, ja ir orientēšanās grūtības, kustību traucējumi, reiboņi vai citas līdzīgas problēmas. Pavadoņa pakalpojumu var sniegt arī speciālā transporta vadītājs. Pavadonim nav nepieciešamas speciālas zināšanas, tikai neliels treniņš komunikācijā un praktiskā palīdzībā, tāpēc pavadoņa pakalpojumu neizmanto cilvēkiem ar vidēji smagiem un smagiem attīstības traucējumiem.
