Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Labklājības ministrija šomēnes rīko ikgadējās reģionālās metodiski informatīvās sanāksmes sociālajiem darbiniekiem, tostarp iepazīstinot ar aktuālajiem likuma grozījumiem, kas stājās spēkā šā gada 9. februārī. Izmaiņām likumā ir noteikti atšķirīgi spēkā stāšanās termiņi – vairāku gadu garumā.
Jaunas definīcijas
Likumā ir gan precizētas, gan noteiktas jaunas definīcijas, tostarp ieviesti jauni jēdzieni: klienta aprūpes līmenis, psihosociālā rehabilitācija, apgādnieks, profesionālās piemērotības noteikšana, krīzes situācija (iepriekš – ārkārtas situācija).
LM Sociālo pakalpojumu departamenta direktora vietnieks Aldis Dūdiņš, sociālo darbinieku seminārā informējot par grozījumiem, kā būtisku uzsvēra termina "garīga rakstura traucējumi" skaidrojumu. Proti, iepriekšējais formulējums "psihiska saslimšana un garīgās attīstības traucējums, kas ierobežo personas spējas strādāt un aprūpēt sevi, kā arī apgrūtina tās iekļaušanos sabiedrībā" ir papildināts ar norādi uz Starptautiskās statistiskās slimību un veselības problēmu klasifikācijas (SSK) aktuālo redakciju. Tas bijis nepieciešams, lai sadarbībā ar mediķiem būtu vienāda izpratne, piemēram, situācijās, kad mediķi uzdod jautājumu, ko sociālais darbinieks ir domājis, norādot uz klienta garīga rakstura traucējumiem. SSK 10. versija ir publiski pieejama interneta vidē.
Saistībā ar grozījumiem pašvaldībām ir jāpārskata saistošie noteikumi sociālās palīdzības jomā.
Ierobežojumi bez vecāku gādības palikušu bērnu aizsardzībai
Lai maziem bērniem pakāpeniski samazinātu risku ilgstoši atrasties sociālās aprūpes pakalpojumu institūcijās, paredzēts ierobežot līdz 6 mēnešiem valsts finansētas institūciju aprūpes periodu bāreņiem un bez vecāku gādības esošajiem bērniem vecumā līdz 2 gadiem. Kā statistikas rādītājus skaidroja A. Dūdiņš, līdz divu gadu mazo bērnu vidējais uzturēšanās ilgums institūcijā nepārsniedz 6 mēnešus. Šajās normās ir izņēmums – ja sākts adopcijas process, tas šajos sešos mēnešos netiek ierēķināts.
Attiecībā uz bērniem līdz 3 gadu vecumam gan valsts, gan pašvaldības institūcijām noteikts pienākums nodrošināt informācijas apmaiņu. Proti, likums paredz, ka laikā, kamēr bez vecāku gādības palikušais bērns atrodas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, sociālais dienests ne retāk kā reizi trijos mēnešos par bērnu, kas ir jaunāks par trim gadiem, un ne retāk kā reizi sešos mēnešos par bērnu, kas ir vecāks par trim, bet jaunāks par 18 gadiem, sniedz informāciju bāriņtiesai un ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijai par sociālo darbu, kas veikts, lai sekmētu bērna atgriešanos ģimenē. Informācijas sniegšanai un saņemšanai izmanto Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmu.
Šī norma būs spēkā no šā gada 1. septembra. Uz to laiku minētajai informācijas sistēmai jānodrošina gan attiecīgā funkcionalitāte, gan visas piekļuves, ko Iekšlietu ministrija esot solījusi pilnībā nodrošināt.
Veselības aprūpes pieejamība sociālās aprūpes institūciju klientiem
Ar grozījumiem likumā noteikts, ka ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija var veidot struktūrvienību veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai. Klienti ilgstošās aprūpes institūcijās – gan valsts, gan pašvaldību – ir dažādi, taču pamatā visiem ir arī veselības problēmas. Savulaik tieši veselības aprūpes nepieejamības dēļ ir bijuši arī traģiski gadījumi.
Ilgstošajā sociālajā aprūpē tā īsti nemaz nevar nošķirt veselības aprūpes jomu un sociālās aprūpes jomu, atzīst A. Dūdiņš. Pirms vairākiem gadiem ir panākts, ka tiek piešķirts finansējums, lai valsts sociālās aprūpes centros atvērtu veselības punktus jeb veselības aprūpes struktūrvienības. Prasības ir noteiktas Ministru kabineta noteikumos Nr. 60 par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā, apspriežot grozījumu projektu, ir bijis priekšlikums pateikt likumā, ka arī pašvaldību sociālās aprūpes centros ir šādas struktūrvienības. Pašvaldību pārstāvji tam nav piekrituši. Tāpēc tagad likumā ir atvērtais deleģējums, proti, ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas var veidot attiecīgo struktūrvienību. Tas nozīmē – ja ir iespējas un nepieciešamība, likumdevējs ir pateicis, ka arī pašvaldības sociālās aprūpes centram ir visas tiesības veidot struktūrvienību veselības aprūpei.
Saistībā ar klienta veselības stāvokli likumā noteikta ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas vadītāja atbildība par klienta drošību un pārvietošanās brīvību: Lai nepieļautu personas atstāšanu bez uzraudzības un aizsargātu tās veselību un dzīvību, kā arī citu personu tiesības un brīvības, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas vadītājs vai viņa pilnvarota persona var pieņemt lēmumu par nepieciešamību noteiktā laika periodā ierobežot personas tiesības brīvi pārvietoties, ja šādas uzraudzības nepieciešamība, pamatojoties uz personas veselības stāvokli, ir noteikta tās individuālajā rehabilitācijas vai aprūpes plānā.
Sociālo pakalpojumu sniedzēji ir saņēmuši nevalstisko organizāciju pārmetumus par klientu pārvietošanās ierobežošanu. Taču dzīvē nereti mēdz būt situācijas, kad ar demenci sirgstošs cilvēks ļoti vēlas, piemēram, doties mežā palasīt odziņas. Tādai brīvai pastaigai sekas var būt ļoti bēdīgas, jo šobrīd ierobežotais finansējums un institūciju personāla kapacitātes trūkums nespēj nodrošināt katram klientam pavadoni atbilstoši viņa personiskajām vēlmēm. Tāpēc noteikti ierobežojumi pieļaujamos gadījumos – saistībā ar klienta veselību – un ierobežotos termiņos. Turklāt tam jābūt atspoguļotam klienta aprūpes vai rehabilitācijas plānā.
Apgādniekam pienākums sniegt informāciju par ienākumiem
Likumā tagad ir definēts, ka apgādnieks ir persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem.
Likuma grozījumos precizēti pakalpojumu samaksas jautājumi. Ja ir pieņemts lēmums, ka apgādniekam ir jāmaksā par apgādājamā aprūpes pakalpojumu, viņa pienākums ir sociālajam dienestam iesniegt informāciju par saviem ienākumiem. No prakses zināms, ka pašvaldībās ir problēmas ar maksātājiem, tostarp cilvēks, kuram šis pienākums ir, vispār atsakās informēt par saviem ienākumiem.
Līdz ar to likums papildināts ar noteikumu: Ja persona pieprasa pašvaldības pilnībā vai daļēji apmaksātus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumus, pašvaldības sociālais dienests novērtē personas maksātspēju, pamatojoties uz personas sniegto informāciju par ienākumiem un noslēgtajiem uzturlīgumiem. Ja pienākums maksāt par pakalpojumu ir arī personas apgādniekiem, viņi iesniedz informāciju par ienākumiem pašvaldības sociālajam dienestam, kas lemj par pakalpojuma piešķiršanu.
Vienlaikus ir noteikts pienākums informēt par izmaiņām ienākumos. A. Dūdiņš spriež, ka uz to droši vien jāskatās no saprāta viedokļa, jo ņemt vērā ienākumu svārstības par 1–3 eiro būtu nevajadzīga birokrātija, bet, ja runa ir par lielākām summām, droši vien tas jāvērtē.
Ja par sociālo pakalpojumu maksā klients, visbiežāk tā ir klienta pensija, piemaksa pie pensijas.
Valsts kontrole revīzijā kādā no sociālās aprūpes centriem konstatējusi, ka cilvēks par saņemto sociālās aprūpes pakalpojumu 90% maksāja no savas pensijas, bet viņam bija vēl viens sociālais transferts (pārvedums) – kaitējuma atlīdzība kā Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībniekam, kas arī bija ne maza summa. Pēc Valsts kontroles aizrādījuma un ieteikuma likumā precizēti personas ienākumu avoti, no kuriem tiek aprēķināta samaksa par uzturēšanos ilgstošas sociālās aprūpes institūcijā (piemēram, no atlīdzības par nelaimes gadījumu darbā).
Ja cilvēkam nav pilnīgi nekādu ienākumu, tad ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi tiek apmaksāti kā līdz šim.
Jāinteresējas, kā bez vecāku gādības palikušam bērnam klājas pieaugušo dzīvē
Likums noteicis jaunu pienākumu arī attiecībā uz bērniem, kas iziet no ārpusģimenes aprūpes institūcijām un atgriežas uz dzīvi pašvaldībā: Pašvaldības sociālajam dienestam pēc tam, kad saņemta informācija par bāreņa vai bez vecāku gādības palikuša bērna pilngadību un ārpusģimenes aprūpes beigšanos, ir pienākums izvērtēt minētās personas vajadzības un resursus un tai pēc patstāvīgas dzīves uzsākšanas sniegt nepieciešamos atbalsta pasākumus, kā arī vismaz divus gadus pēc patstāvīgas dzīves sākšanas novērtēt personas sociālās situācijas izmaiņas.
Pēc normatīvajiem aktiem viņš vairs nav bērns, bet pieaugušais. Taču viņa sociālās prasmes bieži vien ir nepietiekamas. Tāpēc likumā iestrādāta norma, ka vismaz 2 gadus pēc atgriešanās pašvaldībā sociālajam dienestam jaunietis jāpatur redzeslokā, lai ar viņu nenotiek kādas kļūmes. "Pieļauju, ka lielākā daļa no jums to īsteno tāpat bez visām likumu normām," sarunā ar sociālajiem darbiniekiem norādīja A. Dūdiņš.
No 2018. gada valsts finansēs psihosociālo rehabilitāciju
Grozījumi likumā paredz divus jaunus no valsts budžeta finansētus pakalpojumus, kuriem jāstājas spēkā ar 2018. gada 1. janvāri.
No valsts budžeta finansēs psihosociālo rehabilitāciju personām ar onkoloģisku slimību un viņu ģimenes locekļiem, kā arī psihosociālo rehabilitāciju paliatīvā aprūpē esošiem bērniem un viņu ģimenes locekļiem.
Lemjot par abiem jaunajiem valsts pakalpojumiem, tika noteikts deleģējums divām nevalstiskajām organizācijām, kas jau ilgus gadus nodarbojas ar šiem jautājumiem, – organizācijai "Dzīvības koks" un Bērnu paliatīvās aprūpes biedrībai, kas darbojas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas paspārnē.
Līdz šim šī sociālā palīdzība bērnu paliatīvās aprūpes jomā tika sniegta kā pašvaldību brīva iniciatīva. Piemēram, Rīgas domes Labklājības departamentam bija līgums, tādēļ Rīgas bērni un vecāki varēja saņemt šo pakalpojumu.
No 2018. gada šāds atbalsts, ko finansēs no valsts budžeta līdzekļiem, pienāksies visā valstī.
Profesionālā rehabilitācija
Likums nosaka arī izmaiņas profesionālajā rehabilitācijā. Saskaņā ar līdzšinējo kārtību, lai cilvēks saņemtu profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu ar Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) starpniecību, viņam Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā (VDEĀVK) jāsaņem atzinums, ka cilvēks invaliditātes dēļ vairs nespēj strādāt savā iepriekšējā profesijā un ka viņam vajag apgūt jaunu profesiju.
Tagad likumā pateikts, ka pakalpojumu ir tiesīga saņemt persona darbspējas vecumā, ja viņai ir noteikta invaliditāte vai prognozējama invaliditāte, un persona tieši vēršas SIVA, lai saņemtu šo pakalpojumu.
A. Dūdiņš sociālajiem dienestiem, kuru redzeslokā nonāk cilvēks ar invaliditāti vai prognozējamu invaliditāti darbspējas vecumā, iesaka: "Mēģiniet viņu aizvirzīt uz SIVA, lai viņš vai nu apgūst jaunas prasmes, vai pat jaunu izglītību un vienlaikus saņem rehabilitāciju, kas attīstītu viņa spējas un prasmes."
SIVA paralēli īsteno arī divus struktūrfondu projektus.
Pirmais ir bezdarbniekiem, kuri ilgstoši ir bez darba un kuriem ir funkciju traucējumi, kas neļauj atgriezties darba tirgū. Nodarbinātības valsts aģentūras konsultanti ES struktūrfondu projekta ietvaros izsniegs norīkojumu uz SIVA. Cilvēks dosies uz aģentūru, kur profesionāli mediķi, sociālie darbinieki un psihologi novērtēs viņa veselības stāvokli, sociālās un arodprasmes un sniegs rekomendācijas – ko viņam profesionālās darbības jomā ieteicams darīt, piemēram, attīstīt konkrētas prasmes un iemaņas, kas ļautu pārkvalificēties kādai profesijai vai darbam.
Otrs projekts ir cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kuriem nav noteikta invaliditāte. Ir virkne cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, kas nav tik smagi, lai piešķirtu invaliditāti. Arī šiem cilvēkiem būs iespēja doties uz SIVA un saņemt profesionālo novērtējumu. SIVA izstrādās jaunas programmas dažādām vienkāršām vai palīgprofesijām, kurās nav nepieciešams apgūt izglītības standartiem atbilstošu profesionālo izglītību, piemēram, noliktavas plauktu kārtotājs vai kafijas vārītājs. Tās ir vienkāršas, bet darbā un dzīvē noderīgas lietas. Šiem cilvēkiem būs iespēja SIVA saņemt pakalpojumu, kuru finansēs no ES struktūrfondiem.
Vairākas likuma normas stāsies spēkā pēc gada vai diviem. Piemēram, saistībā ar deinstitucionalizāciju (DI). Likumā noteikts princips – nauda seko klientam. Sākot no 2019. gada 1. janvāra, piemēram, gadījumā, ja klients izies no valsts sociālās aprūpes centra DI kārtībā, tad viņam uz pašvaldību sekos līdzi noteikta naudas summa sabiedrībā balstīto pakalpojumu nodrošināšanai. Tās apmēru noteiks Ministru kabinets.
Pašreiz, ja cilvēks atstāj valsts sociālās aprūpes centru, viņš dodas uz to pašvaldību, kura ir pieņēmusi lēmumu par viņa ievietošanu SAC vai VSAC. Likuma grozījumi paredz, ka arī citai pašvaldībai ir tiesības šo klientu uzņemt pie sevis. Ja pašvaldības būs izveidojušas sabiedrībā balstītus pakalpojumus, pat ja klients nebūs no šīs pašvaldības, lai pakalpojuma pienākumu pildītu, pastāvēs iespēja pie sevis uzņemt citu pašvaldību cilvēkus.
Likumā ir arī virkne grozījumu sociālās palīdzības jomā.
