Vai Latvijā pastāv analfabētisma problēma

Svešvārdu vārdnīcā analfabētisms skaidrots kā neprasme lasīt un rakstīt, kā arī elementāru zināšanu trūkums.1 Analfabētisms parasti rodas nepietiekamas izglītības dēļ, kas palīdzētu sagatavot turpmākajai dzīvei un sniegtu nepieciešamās pamatzināšanas. Atbilstoši Vispārējās izglītības likuma 32.pantam Latvijā ir obligāta pamatizglītības apguve. Savukārt apzināt to, vai bērni apmeklē skolu, ir pašvaldību kompetencē.

Izglītības likuma 17.pantā ir skaidri noteikts, ka katras pašvaldības pienākums ir nodrošināt bērniem, kuru dzīvesvieta deklarēta pašvaldības administratīvajā teritorijā, iespēju iegūt pirmsskolas izglītību un pamatizglītību bērna dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē vai tuvākajā izglītības iestādē, kas īsteno izglītības programmu valsts valodā, nodrošināt jauniešiem iespēju iegūt vidējo izglītību, kā arī nodrošināt iespēju īstenot interešu izglītību un atbalstīt ārpusstundu pasākumus, arī bērnu nometnes. Tāpat pašvaldība veic obligātā izglītības vecuma bērnu uzskaiti Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Ik gadus reģistrēti vairāk nekā 10 tūkstoši bērnu, kas neapmeklē skolu

Informāciju par Latvijā deklarētiem obligātā izglītības vecumā esošajiem bērniem, kuri nav reģistrēti Latvijas izglītības iestāžu sarakstos, katru gadu apkopo Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD). Dienesta Licencēšanas un reģistru departamenta direktora vietnieks Jānis Mihailovs informē, ka 2012.gada decembra apkopojuma rezultāti liecina, ka izglītības iestāžu sarakstos nebija 12 618 Latvijā deklarēto obligātā izglītības vecumā esošo bērnu (salīdzinājumam 2011.gadā – 12 422 bērnu), no tiem pašvaldībām nebija informācijas par 2648 bērniem (2011.gadā – 3327). Pēdējo reizi dienests publiskoja pašvaldību sniegto informāciju par obligātajā izglītības vecumā esošajiem bērniem, kuri 2012./2013. mācību gadā nav reģistrēti nevienā izglītības iestādē, 2013.gada janvārī. Tiesa, IKVD apkopo informāciju tikai par tiem bērniem, kas nav reģistrēti izglītības iestāžu sarakstos, bet par tādiem, kas ir reģistrēti izglītības iestāžu sarakstos, bet patiesībā izglītības iestādi neapmeklē, dienests informāciju neapkopo. Līdz ar to īsti patiesu datu par bērnu skaitu, kas patiešām skolu neapmeklē un, iespējams, ka pretendē uz analfabētu statusu nākotnē, valsts rīcībā nav.

Komentējot ikgadējā bērnu skaita apkopojuma rezultātā iegūtos datus, IKVD pārstāvis atzīst, ka kopumā to bērnu skaits, par kuriem pašvaldībām (tātad arī valstij) nav informācijas, ir samazinājies. Savukārt par daļu no bērniem, kuri no valsts ir izbraukuši, ir informācija, ka tie izglītību iegūst ārvalstīs: lielākā daļa no 462 bērniem, par kuriem informācija noskaidrota, ir izrādījušies izbraukuši no valsts.

J.Mihailovs atzīst, ka kopumā pašvaldības pietiekami daudz laika velta bērnu likteņu apzināšanai, jo par to liecina gan savstarpējā sadarbība, gan visu pašvaldību ieraksti Valsts izglītības informācijas sistēmā, tomēr ir jāņem vērā, ka ne vienmēr pašvaldību rīcībā ir pietiekami resursi, lai bērnu likteni noskaidrotu. Jāatzīmē, ka neskaidrību gadījumā sadarbība ar pašvaldībām notiek par katru bērnu, it īpaši, ja tiek konstatēta kāda problēmsituācija vai bērnam ir nepieciešama palīdzība.

Kā norāda J.Mihailovs, par vienu no aktuālākajām Latvijas izglītības problēmām var uzskatīt disciplīnas prasību neievērošanu un mācību stundu kavējumus, kuru negatīvā ietekme uz izglītojamo sekmēm, bet plašāk – uz izglītības kvalitāti ir visiem zināma. Līdz ar to būtu jāpastiprina prasības mācību stundu kavējumu novēršanai, tāpat būtu jāturpina darbs pie audzināšanas sistēmas pilnveides, par ko attiecīgi ir jādiskutē izglītības nozares profesionāļiem un citām iesaistītajām pusēm. Apzinoties problēmas esamību un ietekmi uz izglītības kvalitāti, 2014.gadā Kvalitātes dienests ir ieplānojis analītisko izpēti par mācību stundu kavējumiem un izglītības iestāžu un pašvaldību rīcību to novēršanai. Tāpat arī Kvalitātes dienests var apliecināt savu gatavību iesaistīties katrā lietderīgā diskusijā, risinot Latvijas bērniem aktuālus jautājumos. Tomēr atsevišķos gadījumos, kā domā J.Mihailovs, diskusiju organizēšanai lielāka iniciatīva būtu jāuzņemas gan NVO, gan arī medijiem.

Vecākiem ir jāinformē pašvaldība, ja izbrauc no valsts

Madonas novada pašvaldības Izglītības nodaļas vadītāja  Solvita Seržāne arī apstiprina, ka lielais skaits, ko uzrāda IKVD pētījumi, visticamāk ir saistīts ar to, ka daudzi bērni nevis klaiņo un skolu neapmeklē savā pašvaldībā, bet mācās ārzemēs. Tās ģimenes, kas dzīvo Latvijā, tiek apzinātas ar sociālā dienesta un bāriņtiesu palīdzību. Šogad novada pašvaldībā izveidota arī Jaunatnes lietu komisija, kuras darba kārtībā bez bērnu atkarības un vardarbības ir arī skolas neapmeklēšanas jautājums. S.Seržāne norāda, ka uzskaites trūkums par tiem bērniem, kuri aizbraukuši uz ārzemēm, ir liela problēma. Šis jautājums būtu jārisina valstiskā līmenī, jo, ja bērns ir Latvijas pilsonis un kopā ar ģimeni aizbrauc uz ārvalstīm, tad vecāku pienākums ir darīt zināmu, kas ar bērnu notiek. Patlaban šāda noteikta paziņošanas sistēma nepastāv.

Latvijas Pašvaldību savienības Izglītības un kultūras jautājumu komitejas priekšsēdētāja Ligita Gintere akcentē, ka mainīt tiesisko regulējumu un noteikt, ka obligāti ir jāpaziņo par bērniem, ir iespējams, tomēr vairāk svarīga ir tieši vecāku attieksme un noteikumu ievērošana. Jo - var ieviest jaunus likumus, tomēr pilsoņu attieksme var būt tieši pretēja – neņemt vērā, mēģināt pantus apiet un noteikto nepildīt.

"Cilvēki ir neizglītoti likuma noteikto pienākumu jomā un nezina, ka tās ir pašvaldības, kurām jārūpējas, lai viņu bērni ietu skolā un lai nebūtu analfabēti."

"Normatīvie akti noteic, ka par izglītību atbild pašvaldība un vecākiem ir jāinformē par saviem bērniem. Tomēr realitātē ir otrādi: pašvaldība ir tā, kas dodas meklēt iemeslus, kāpēc bērns uz skolu neiet. Tā , manuprāt, ir vienas lielas mūsu sabiedrības daļas bezatbildība pret valsti un savā ziņā piederības sajūtas trūkums tai," secina L. Gintere. Ja vecāki gatavojas ar bērniem no valsts izbraukt, tad viņu pienākums būtu to paziņot pašvaldībai dzīvesvietas deklarēšanās iestādē. Tomēr problēma ir arī tā, ka cilvēki ir neizglītoti likuma noteikto pienākumu jomā un nezina, ka par izbraukšanu ir jāpaziņo un ka pašvaldību funkcija ir sekot un rūpēties, lai viņu bērni skolu apmeklētu un nebūtu analfabēti.

Līdz ar to var secināt, ka sistēma, lai vecāks paziņotu attiecīgajai pašvaldībai, ka ar savu atvasi pamet Latviju, realitātē nefunkcionē. Sakārtota paziņošanas sistēma atvieglotu pašvaldību darbu, kā arī aina, apzinot, cik patiesībā bērnu neapmeklē skolu būtu patiesāka, atzīst LPS pārstāve.

Interesanti, ka analfabētisma kontekstā L.Gintere min arī citu problēmu. Bērni iet skolā, burtus un lasīt iemācās, tomēr aizvien lielāku laiku viņu ikdienā aizņem jaunās tehnoloģijas. Līdz ar to bērni mazāk lasa un raksta, netiek pietiekami nodarbināta plaukstu sīkā muskulatūra, kas vienlīdz nozīmē, ka mazāk tiek attīstītas arī prāta spējas. Rezultātā, lai gan bērns orientējas jauno tehnoloģiju pasaulē, tomēr reālajā dzīvē, kur viņam jāizpaužas ikdienā, parādās ļoti vājš zināšanu līmenis, kas rodas no minimālas saskarsmes ar ikdienu.

Skats uz analfabētisma problēma plašākā mērogā

Analfabētisma problēma ik pa laikam tiek aktualizēta arī Eiropas līmenī. 2013.gada oktobrī nāca klajā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētījums, kurā konstatēts, ka ceturtdaļai pieaugušo Eiropas Savienībā nav pamatprasmju, kas vajadzīgas, lai gūtu panākumus modernajā uz zināšanām balstītajā ekonomikā. Piemēram, konstatēts, ka katrs ceturtais Eiropas pieaugušais neprot efektīvi lietot datoru un katram piektajam ir vāja lasītprasme un zemas matemātikas prasmes. Pētījumā tika iesaistīti 166 000 iedzīvotāji no 24 valstīm. Kā norāda Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Izglītības departamenta direktora vietniece pedagogu un pieaugušo izglītības jomā Baiba Bašķere, Latvija šajā OECD valstu pētījumā nepiedalījās, jo pagaidām vēl nav OECD valstu skaitā. Taču galvenokārt tas ir finansējuma jautājums, jo dalības maksa šādos pētījumos ir diezgan ievērojama.

IZM pēdējo gadu laikā nav veikusi pētījumu par analfabētiem Latvijā. Šobrīd, pēc CSP 2011.gada datiem, Latvijā ir 1849 analfabēti, kas ir 0,1% no visa kopējā iedzīvotāju skaita. "Protams, nav patīkami, ka šajā skaitā liela daļa analfabētu ir vecumā no 15 līdz 40 gadiem, kas ir apmēram 1000 no kopējā skaita. Kopumā šo tendenci veido agrīni skolu pametušo skaits."

Tādēļ B.Bašķere atzīst, ka analfabētisma problēma Latvijā šobrīd nav prioritāra un IZM lielāku uzmanību pievērš tam, lai nodrošinātu izglītības pieejamību un mazinātu agrīni skolu pametušo jauniešu skaitu. Ministrija sadarbojas ar starptautiskām institūcijām, piemēram, iesaistās Eiropas Komisijas darba grupā, kura pēta analfabētisma iemeslus. Tāpat IZM ir iesaistījusies Swedish Association of local Authorities and Regions (SALAR) projektā par pasākumiem, lai nepieļautu agrīni skolu pametušo skaita palielināšanos.

Ir jāmin, ka Latvijas Nacionālajā reformu programmā (NRP) mērķa rādītājs 2020.gadam ir samazināt skolu nepabeigušo jauniešu (18-24 gadu vecumā) īpatsvaru līdz 13,4% 2020.gadā. Ņemot vērā līdzšinējo Latvijas NRP mērķa rādītāja sasniegšanas progresu (2009.g. – 13,9%, 2010.g. – 13,3%, 2011.g. – 11,6% un 2012.g. – 10,5%), plānots pārvērtēt mērķa rādītāju 2020.gadam, pazeminot to no 13,4% līdz 10,0 procentiem.
 

1Svešvārdu vārdnīca. J.Baldunčika red. Rīga: Jumava, 1991, 53.lpp.