NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Laura Studente
speciāli LV portālam
05. decembrī, 2013
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Izglītība
10
9
10
9

Akadēmiskais plaģiāts ir slikti, bet ko tālāk?

Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Nereti studentiem un pasniedzējiem nav vienotas izpratnes par kritērijiem, kā tiek noteikts, vai darbs ir atzīstams par plaģiātu.

FOTO: Edijs Pālens/ LETA

Plaģiāts studentu rakstu darbos ir akadēmiskās ētikas pārkāpums, un vairums studentu to uzzina jau pirmajā kursā. Tomēr šī problēma ik pa laikam kļūst aktuāla – tiek runāts gan par citu darbu piesavināšanos, gan to pirkšanu un kādreiz arī par pašu pasniedzēju negodīgumu. Kādi ir varbūtējie iemesli, kāpēc šādas situācijas ir iespējamas? Vai tā ir studēšana tikai diploma pēc, pasniedzēju noslogotība, vai varbūt neskaidri izteikti kritēriji par to, ko uzskatīt par akadēmisko plaģiātu?

Augstskolu fakultāšu pieredze

Pirms gada LV portāls rakstīja, ka septiņas Latvijas augstskolas ir noslēgušas kopīgu vienošanos par vienota plaģiātu izskaušanas tīkla veidošanu. Kā norāda Latvijas Universitātes Akadēmiskā departamenta direktors Ojārs Judrups, pagaidām universitāte ir ieviesusi elektronisko darbu salīdzināšanas sistēmu, bet pagaidām tā darbojas tikai LU darbu ietvaros.

Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāns profesors Andris Grīnfelds uzsver, ka plaģiāta jautājums kopumā ir visai sarežģīts un bieži vien neskaidrs, jo pietrūkst vienotas izpratnes par to, kas būtu saucams par plaģiātu. Dekāns norāda, ka LU šim jautājumam pievēršas regulāri un jautājums tiek skatīts akadēmiskā godīguma kontekstā.

2009.gada 8.oktobrī J.Buholcs sagatavoja rakstu "Plaģiāts akadēmiskā vidē", bet šā gada 25.februāra LU Senāta sēdē tika pieņemts lēmums Nr.287 "Par noteikumiem par akadēmisko godīgumu Latvijas Universitātē", kurā iekļauta informācija gan par dažādiem ar problēmu saistītajiem terminiem, gan iespējamām akadēmiskā godīguma pārkāpumu sekām. Dokuments attiecas gan uz studentiem, gan akadēmisko personālu. Savukārt konkrēti LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē katrs plaģiāta aizdomu gadījums tiek rūpīgi analizēts, arī diskutējot ar darba autoru. Ja students izprot pieļautās kļūdas, fakultāte dod iespēju darbu pārstrādāt.

Dekāns min iemeslus, kāpēc studenti pieļauj plaģiātu. Pirmkārt, tā ir nepietiekama izpratne par to, kas ir plaģiāts, jo ir gadījumi, kad darbi nav pieņemami nepareizu vai nekorektu atsauču lietošanas dēļ, nepareizas citātu lietošanas dēļ, kā arī ļoti liela daudzuma un apjoma citātu iekļaušana darbā bez jebkāda kritiski analītiska izvērtējuma.

Citiem studentiem tā var būt nevēlēšanās veltīt laiku un pūles oriģināla darba izstrādāšanai. Savukārt nereti plaģiāts tiek pieļauts, jo studentam var būt nepareiza izpratne par studiju būtību, uzskatot, ka studijas nepieciešamas tikai diploma iegūšanai, bet ne sevis pilnveidošanai.

Nav arī noslēpums, ka internetā ir viegli pieejami referātu un diplomdarbu teksti gan tiešsaistē (piemēram, www.atlants.lv), gan piedāvājumi uzrakstīt darbus. Visbeidzot, dažos gadījumos tas varētu būt saistīts ar studiju programmu ietvaros īstenojamo kursu prasību nesaskaņošanu – īsā laikā jāsagatavo vairāki apjomīgi referāti.

Kā norāda Andris Grīnfelds, tad precīzas uzskaites un tendenču pētījumu par to, vai plaģiāta gadījumi ir vairāk, nav, tomēr ar šo problēmu nākas sastapties katrā sesijā vai arī starppārbaudījumu vērtēšanā. Parasti šī "atmaskošana" ir pasniedzēju intuitīvs vērtējums – plaģiāta gadījumi ir, bet tos ne vienmēr var identificēt.

Visbiežāk nākas sastapties ar nepareizu literatūras avotu norādīšanu un atsauču trūkumu pat tādā gadījumā, ja teksts citēts. Gadās arī lasīt teksta fragmentus no citu studentu darbiem un reizēm arī pašu docētāju publikācijām. Vēl ļoti vilinoši plaģiāta īstenošanai ir referāti par vispārīgām tēmām.

Plaģiāta atpazīšanu atvieglo teksta daļu stilistiska un gramatiska atšķirība. A.Grīnfelds atzīst: tā kā aizvien mazāk uzmanības tiek pievērsta tekstu gramatiskajai un stilistiskajai kvalitātei, studenti paši raksta visai kļūdaini. Ja tekstā pēkšņi parādās stilistiski ideāli fragmenti, tas "duras acīs". Ņemot vērā to, ka docētāji lasa daudz zinātniski pētnieciskās literatūras, ir pietiekami augsta varbūtība, ka tiks atpazīti nekorekti lietoti rakstu fragmenti.

Profesors norāda, ka plaģiātu vispār izskaust neizdosies nekad, bet tā mazināšana būtu saistīta galvenokārt ar studentu izpratnes par studiju nozīmi veidošanu jeb atteikšanās no domas, ka studēju diploma dēļ.

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāne profesore Inta Brikše stāsta, ka fakultātē studentu bakalaura un maģistra darbos plaģiāts tiek pārbaudīts jau piecus gadus: "Kad sākām,  bijām laikam vienīgie kas to darīja, un izskatījāmies "slikti", jo citi šādus gadījumus nefiksēja." Kā norāda dekāne, tad tobrīd būtiski bija tas, ka paši studenti sāka par to skaļi runāt, kā arī publiskoja gadījumus, kad viņu darbus, lai iegūtu diplomus, izmantojuši citi.

"Plaģiātisms nesākas universitātē, bet skolā, kur visai izplatīta prakse ir "izgriezt/līmēt" pieeja dažādu referātu gatavošanā."

I.Brikše stāsta, ka vidēji piecos līdz septiņos noslēguma darbos (katru gadu tiek rakstīti ap 400 darbi) tiek konstatētas plaģiātisma pazīmes - citāti bez atsaucēm, atsevišķu tekstu fragmentu sakritība ar citu studentu darbiem vai akadēmiskajiem tekstiem.

Visvienkāršāk ir atpazīt plaģiātu no tekstiem latviešu valodā. I.Brikše norāda, ka studenti  lieto citus teksta šriftus, pārfrāzē tekstu, maina vārdus un teikumus vietām, lieto sinonīmus un saīsinājumus. Šos gadījumus pēc būtības analizē darbu vadītāji. Grūtāk atpazīstami ir no svešvalodām tulkotie plaģiāti. Tomēr arī šajos gadījumos  darba zinātniskā vadītāja kompetence kombinācijā ar dažādām tehniskām pārbaudes metodēm dod iespēju plaģiātu fiksēt. Piemēram, to var izdarīt pēc norādītajiem avotiem un sakritībām tekstu izmantošanas pieejā.  Sociālo zinātņu fakultāte ir apspriedusi tulkoto tekstu salīdzināšanas iespējas arī ar "Tildes"  speciālistiem.

LU dekāne akcentē, ka plaģiātisms nesākas universitātē, bet tieši skolā, kur visai izplatīta prakse ir "izgriezt/ievietot" pieeja dažādu referātu gatavošanā. Jaunieši ir pieraduši, ka šādus darbus var iesniegt un par tiem saņem novērtējumu. Dekāne stāsta par gadījumu, kad daudzi Sociālo zinātņu fakultātē pirmajā kursā tādā veidā izpildījuši rakstu darbu. Toreiz pasniedzēji piedāvāja - atzīties un pārstrādāt. Daļa godīgi savu kļūdu atzina paši, bet, kā norāda profesore, diemžēl pārsteidzoši daudzi  starp godīgumu un papildus darbu un negodīgumu un slinkumu izvēlējās otro kombināciju. Protams, ka sekas bija visai skarbas.  

Tādējādi šobrīd LU Sociālo zinātņu fakultāte pievērš pastiprinātu uzmanību pirmā kursa studentiem ievada kursos studijās, pētniecībā un akadēmiskajā rakstīšanā. I.Brikše akcentē, ka plaģiāta apkarošana ir jau cīņa ar sekām. Būtiski studiju procesā samazināt situācijas, kas sekmētu tieksmi pārkopēt. Tas ir - individuāla sadarbība ar pasniedzēju un studentu darbu izstrādes kontrole; oriģinālu pētījumu un analīžu izstrāde; studentu motivācijas veicināšana utt. Diemžēl lielu daļu šī darba mācību spēkiem nav iespējams apmaksāt finanšu resursu trūkuma dēļ. Valsts budžeta piešķīrums tik tikko sedz auditorijas darba apmaksu. 

I.Brikše arī akcentē, ka noteikt precīzus parametrus, kur beidzas oriģināls teksts un kur sākas plaģiāts, ir ļoti grūti. To nevar darīt tikai kvantitatīvi (piemēram, noteikts vienāds secīgu vārdu skaits). Arī procentuālas sakritības tekstos nav viennozīmīgs kritērijs, jo var būt liels atsauču, nosaukumu skaits. Tāpēc sakritību kvantitatīvos parametrus var lietot tikai kā signālu - ka pastāv plaģiātisma risks. Sociālo zinātņu fakultātē šī riska robeža ir no pieciem līdz desmit procentiem. Neliela apjoma darbos piecus procentus jau veido teksti, kas nodrošina darba noformējumu. Tāpēc, pēc profesores domām, pamatā ir jābalstās uz mācību spēku darbu un viņu sadarbību savā starpā.

Šo viedokli apstiprina arī Vidzemes Augstskolas Sociālo zinātņu fakultātes dekāns un docents Visvaldis Valtenbergs. Vidzemes Augstskolā ir nedaudz mazāk kā 1000 studentu, līdz ar to augstskolā ir daudz personiskāka pieeja studijām un katram ir vieglāk izsekot. ViA atklāti plaģiāta gadījumi ir salīdzinoši reti – viens vai divi gadījumi gadā. Biežāk pārkāpumi tiek fiksēti pirmajā un otrajā mācību gadā. Kā norāda V.Valtenbergs, fakultātē ir vairāku līmeņu sistēma, kā notiek cīņa pret plaģiātismu.

Pirmkārt, tiek veicināta studentu izpratne par to, kas ir akadēmiskā rakstība. Studentiem tiek izskaidrots, ka pastāv gan publicistiskais rakstības stils, bet ir arī akadēmiskais pētnieciskais stils, kurā atsauču nelietojums un plaģiāta gadījumi ir nepiedodami. Fakultātē ir t.s. "sarkanās līnijas politika", jo pārkāpumam nav noilguma un tas tiek nopietni izskaidrots, uzsākot mācības, un arī katra kursa sākumā pasniedzējs var papildus informēt studentus.

Otrkārt, visi pasniedzēji fakultātē ir mudināti pastāvīgi pievērst uzmanību visiem aizdomīgiem gadījumiem, lai nav tā, ka tikai viens pasniedzējs ir tas, kas ķer pārkāpējus. Vienota izpratne pasniedzēju vidū ir pat nozīmīgāka nekā studentu, jo studenti nāk no dažādām skolām, ir ar dažādām pieredzēm, daži skolotāji māca par akadēmisko ētiku, bet citi ne. Tāpēc ir svarīgi, lai pašiem mācību spēkiem būtu vienota izpratne par šo jautājumu.

Treškārt, ja tiešām tiek pamanīts iespējamais plaģiāta gadījums, tiek piesaistīta akadēmiskā ētikas komisija. Kā norāda V.Valtenbergs, ir ļoti svarīga ne tikai vainīgā atrašana un vainas pierādīšana, bet arī, neminot vainīgā studenta vārdu un uzvārdu, tālāk šo gadījumu skaidrot citiem. Izskaidrot, kā šāda veida gadījums var būt noticis un kāda veida akadēmiskais pārkāpums ir izdarīts.

ViA dekāns arī akcentē, ka sistēma ir veiksmīga, jo no plaģiāta bieži vien attur nevis pasniedzējs un sodi, bet gan paši kolēģi, jo studentu starpā pastāv sava solidaritāte un bieži vien tieši citi studenti ziņo par kursabiedra pārkāpumu. Savukārt pasniedzēji parasti pazīst studenta rakstību un stilu, tāpēc, ja students iesniedz darbu, kur skaidri redzams, ka tas ir virs viņa argumentācijas līmeņa, var skaidri redzēt, ka to rakstījis kāds cits. To var pamanīt tikai tad, ja grupā ir 20 cilvēki. Nopirktus darbus ir ļoti grūti nofiksēt, bet, ja studentu līmenis ir zināms, tad tas arī ir iespējams.

Studentu viedoklis

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes absolvente un maģistratūras studente Elīna Gulbe akcentē, ka, par spīti runām par plaģiāta apkarošanu, viņa ikdienā nav saskārusies ar konkrētiem faktiskiem apliecinājumiem, ka cīņa pret plaģiātu tiešām tiek īstenota. Arī ievadlekcijās ir stāstīts, ka darbi tiek elektroniski salīdzināti, tomēr, vai tā tiešām ir, studenti nezina. Tāpat arī nav dzirdēts, ka tiktu lietotas reālas sankcijas, izņemot gadījumu pirmajā bakalaura kursā, kur vainīgi bija vairāki studenti.

E.Gulbe uzskata, ka problēma drīzāk rodas tādēļ, ka studentiem nav skaidrs, kas īsti ir plaģiāts. Vai tas ir teksts, kurā septiņi vārdi sakrīt ar kādu citu un nav ieliktas atsauces vai tas ir no dažādiem tekstiem apkopots darbs, bet pats autors neko nav rakstījis? Šie jautājumi arī rosina neskaidrību. Piemēram, pirms gada studentes kursa biedrene aizstāvējusi darbu un viņai plaģiātu pārmetis nevis pasniedzējs, bet gan pašas kolēģi – studenti, jo pamanījuši, ka prezentācijā teiktais bez atsaucēm sakrīt ar studiju materiāliem. Tomēr drīz vien ar pasniedzēja palīdzību konflikts atrisināts, jo šis pārkāpums nav bijis ar nodomu.

Vidzemes Augstskolas Sociālo zinātņu fakultātes bakalaura absolvente Liene Bergmane stāsta, ka augstskola vairāku ievadlekciju garumā studentus informē, ka par plaģiātu draud eksmatrikulācija. Studentu darbos tika strikti pārbaudītas atsauces, nemaz nerunājot par to, ka varētu iesniegt kāda cita studenta darbu sava vietā, tāpat arī nebija pieļaujams pašplaģiāts un noteikts, ka bakalaura darbā uz saviem iepriekšējiem darbiem varēs atsaukties tikai noteiktās vārdu skaita robežās.

"Parasti „atmaskošana” ir pasniedzēju intuitīvs vērtējums – plaģiāta gadījumi ir, bet tos ne vienmēr var identificēt."

L.Bergmane piekrīt, ka šis izskaidrojums varētu būt par pamatu tam, ka viņa un kursabiedri centās plaģiātu nepieļaut. Par spīti tam, ka konkrētais kurss ar plaģiāta gadījumiem neizcēlās, tomēr absolvente atminas, ka augstskolā savulaik neizpratni raisīja viens gadījums, kad kāda no studentēm, kas bija arī studentu pašpārvaldes vadītāja, tika pieķerta plaģiātismā. Pārējie augstskolas studenti bija ļoti nepatīkami pārsteigti, jo šī studente ne tikai netika eksmatrikulēta no augstskolas, bet turpināja studēt un vēlāk kļuva par kopmītņu vadītāju. Viņa turpināja ieņemt atbildīgu amatu, kas bija pretrunā ar visām augstskolas ētikas nostādnēm.

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Komunikācijas fakultātes bakalaura absolvente un maģistratūras studente Luīze Sila stāsta, ka plaģiāts bija pirmais vārds, ko viņa izdzirdēja, uzsākot studijas RSU. Visvairāk par to tika skaidrots pirmajās universitātes lekcijās, savukārt fakultātes mācību rokasgrāmatā ir atsevišķa sadaļa, kas veltīta plaģiātam un kas notiks, ja plaģiātisms tiks piefiksēts.

L.Sila apgalvo, ka studenti noteikti pieļauj plaģiātus un viņa ir arī dzirdējusi stāstus, kā tiek nodoti darbi, kas nav paša rakstīti. Tāpat nav arī zināms, kā tieši tiek atmaskots plaģiāts – kuros gadījumos darbi tiek pārbaudīti un kuros ne. Viņasprāt, bakalaura darbi parasti nav plaģiāti, tomēr mazos rakstu darbus un referātus gan biežāk saista ar akadēmiskās ētikas prasību neievērošanu un beigās šādi darbi saņem teicamu novērtējumu. L.Sila uzsver, ka, viņasprāt, nevienā augstskolā nav līdz galam nav izdomāts, kā plaģiāta gadījumus pārbaudīt: "Nav jau arī brīnums, ka pasniedzēji nespēj izlasīt 100 studentu referātus un vēl piefiksēt, ka desmit no tiem ir "izgriezt/iekopēt" variants." Viņa uzskata, ka arī ar pāris pieķertajiem gadījumiem nepietiek: "Pieķer, pabļaustās, un viss, nelaiž rakstīt nākamo darbu, bet tas parasti ir tā, ka ietekmē tikai to vienu cilvēku, un citi varbūt domā, ka viņiem izdosies palikt nepamanītiem."

Kaut kas notiek, bet kas īsti?

Lai gan šie ir tikai daži viedokļi, tomēr tie ļauj ieskicēt situāciju. Gan LV portāla uzrunātie pasniedzēji, gan studenti atzīst, ka par to, cik plaģiāts ir neētiska darbība, studenti tiek informēti, tomēr nav skaidri noteikti kritēriji plaģiāta noteikšanai, par ko dažreiz nav vienojušies arī paši pasniedzēji, tāpēc rodas situācijas, ka pie viena profesora būs jāiespringst pievienot atsauces, bet pie cita tas nebūs tik svarīgi. Tas atkarīgs arī no pasniedzēja kopējās noslodzes un kursa lieluma, jo kvantitāte bieži var izslēgt kvalitāti.

Latvijas augstskolas joprojām nepiedāvā vienotu sistēmu, kur tiktu ievadīti visi darbi, tāpēc rodas situācijas, kā, piemēram, medijos apspriestais gadījums, kur Rēzeknes Augstskolas studente kā savu darbu iesniedza Vidzemes Augstskolas studentes darba plaģiātu. Lieta nonāca līdz tiesai, tomēr tika izlemts, ka izdarītais pārkāpums ir maznozīmīgs un kriminālatbildība par plaģiātismu Autortiesību likumā nav paredzēta. Tāpat arī LU Akadēmiskā departamenta direktors O.Judrups norāda, ka Latvijas Universitāte nav tiesīga atņemt saņemto diplomu studentam. Līdz ar to, ja pārkāpums tiek atklāts jau pēc augstskolas absolvēšanas, neko vairs iesākt nevar.

Diemžēl šāda iespēja iesniegt plaģiātu bez apgrūtinājuma var būt nepatīkama arī tiem, kas akadēmisko godīgumu cenšas ievērot, jo var zust motivācija censties, ja citi, ieguldot minimālas pūles, saņem to pašu vērtējumu. Turklāt, ja studenti netiek informēti par gadījumiem, kad tiešām kāds sodu ir saņēmis, var rasties iespaids par tā neesamību vai nenopietnību.

Labs saturs
9
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU