Ziemassvētki ir brīnumu laiks. Bērni parasti un reizēm arī pieaugušie pie eglītes saņem pārsteigumu. Tātad labai dāvanai ir jābūt ar zināmu neparedzamības efektu. Ideālā gadījumā, sprakšķot brīnumsvecītēm, neatkārtojamajā sainīša atvēršanas brīdī saņēmējam pārsteigumā aizraujas elpa.
Ņemot vērā dāvinātāja raksturu un ieradumus, parasti tomēr šo to varam prognozēt. Kādus gan pārsteigumus Latvija citus gadus saviem pavalstniekiem bija gādājusi? Algu apcirpšana, nodokļu palielināšana, pabalstu samazināšana, pensiju iesaldēšana... Labāk varbūt tomēr neturpināt, jo citādi kāds vēl varētu nodomāt, ka šis ir stāsts par Ļauno pamāti, nevis Ziemassvētku vecīti.
Nu labi, kā zināms, vecīša dāvanu maisā mēdz būt ne tikai pārsteigumi, bet arī kas ilgi un jūsmīgi gaidīts. Cerot tieši uz to, ievelkam elpu, atveram maisu, unnn... Redzam lielu, ar banti apsietu kasti, ko rotā milzīgs salātzaļš uzraksts "Krīze beigusies!". Apakšā pat premjerministra paraksts. Veram vaļā! Tur iespaidīgs palielināmais stikls ar finanšu ministra autogrāfu uz roktura. Zem tā mazs mazītiņš algas pielikums, tāds pats nodokļu samazinājums un atsevišķu pabalstu pieaugums. Viss gluži īsts, tikai mazā izmērā.
"Redzam lielu ar banti apsietu kasti, ko rotā milzīgs salātzaļš uzraksts „Krīze beigusies!”. Apakšā pat premjerministra paraksts."
Turpat blakus tālskatis ar labklājības ministres monogrammu pensiju indeksācijas saskatīšanai un teleskops cenu samazinājuma aplūkošanai tiem, kas aizraujas ar astronomisku distanču novērojumiem. Elpu izpūšam jeb, precīzāk sakot, nopūšamies un pasmaidām – dāvana ir un paliek dāvana!
Nav jau tā, ka Latvijas pavalstniekiem tikai merkantilas vēlmes vien prātā. Viņi, protams, kā dāvanu būtu spējīgi novērtēt arī mīļajai valstij visādā ziņā par svētību nākošas lietas. Piemēram, reformas. Atkal ievelkam elpu, veram vaļā maisu, atveram iespaidīgā izmēra kasti ar kāda mūsu eksprezidenta iniciāļiem, unnn...
Hops, vecītis izceļ sveces gaismiņā ... kāda izglītības ministra figūriņu. Sērkociņu kastītes lielumā, kaut kur tā paša eksprezidenta tuvumā jau redzētu. Elpu izpūšam un pieklājīgi pasmaidām, jo esam labi audzināti cilvēki un zinām: ne viss Ziemassvētkos notiek, reformas nāk lēni un grūti, rezultāti redzami pēc laika.
Tieši tāpat pacietīgi, klausoties politiķu vārdos, mēs cauru gadu gaidījām pozitīvas izmaiņas politiskajā kultūrā - savējo būšanas izskaušanu, vienu likumu un taisnību visiem, kārtību nodokļu iekasēšanā utt. Bet kas vecītim maisiņā? Šoreiz impozantā kaste ir ar kādas Saeimas priekšsēdētājas vārdu. Apkārt ugunīgi sārta lente. Atraisām, veram vaļā, elpu pat vēl neesam tā kārtīgi ievilkuši, bet te pēkšņi kā ķipars iz lādītes aši izlec ražens zaķis un aizcilpo, ka ļipa vien nozib. Valstiskais Ziemassvētku vecītis rokas tikai noplāta. Ķer nu vēju klajā laukā!
Izbrīnā acis ieplešam...
Ja par kārtīgu vecīti valsts neder, vienīgā iespēja neizjaukt jauko Ziemassvētku ainu pie eglītes ir, iztēlojoties klasisko ainu - Ziemassvētku vecītis nāk pie valsts. Šajā gadījumā viņš nebūs ierastajā sarkani baltajā ietērpā, bet gan zilā mētelī ar zeltītām zvaigznēm. Turklāt ieradies nevis no ziemeļiem, bet drīzāk gan no Dienvidrietumiem. Šis vecītis ir visai turīgs, taču nevairās apmeklēt arī nomales un provinces, kur tik vien kā pīrāga apdegušie gali galdā liekami, jo baudāmais viducis nupat atdots tiem, kas savulaik aizdeva naudu mīklas pirkšanai.
Mūsu valsts jūtas droša – tai liekas, ka vecīša norādījumus pildījusi cītīgi, dzīvojusi tikli un taupīgi. Svinīgais brīdis ir klāt - viesis nokrata sniegu no bārdas un noceļ maisu no pleca. Ievelkam elpu. Vecītis ver maisu vaļā... Viņš tajā rokas un rokas, krāmējas un krāmējas, bet nekā prātīga ārā kā neceļ, tā neceļ. Lūr pa spraugu iekšā un pie sevis bubina: "Tas Mihaelam, tas Džonam... Ar viņiem nevar jokot... Jā bija gan Latvija šogad paraugbērns. Tas Janekam, tas Vāclavam... Nu ko gan lai tev atrod? Ā, tas Antonio, tas Fransuā... Šito došu Mario. Nu, nav nekā tāda... Redz, tas Spiro. Nav jau viņš bijis uzvedīgs! Galīgi, protams, nē. Taču, ja neiedošu, turpinās niķoties vēl vairāk.
Daudz viņam esam jau devuši, bet lai nu šoreiz vēl bērnam tiek. Nu nav man priekš tevis! Varbūt dot tev tos 85 procentus dārzeņu audzēšanai? Nu, nezinu, nezinu... "
Jau sen esam bez elpas. Te pēkšņi vecītis izslienas un priecīgs ceļ roku ārā no maisa. Sveces gaismiņā nozib... žagars. Elpu ieraujam un izbrīnā acis vien ieplešam. Sak’, varbūt tomēr tas priekš Spiro. Taču nekā – vecītis sien maisu ciet, bet rīkšu bunte paliek ārā.
"Tas Mihaelam, tas Džonam... Ar viņiem nevar jokot. Jā, bija gan Latvija šogad paraugbērns."
Viņš nokremšļojas, sarausta bārdu, uzsit pa brango vēderu savas autoritātes apliecināšanai un saka: "Taupīga jau tu, Latvija, biji. Tas tiesa. Bet pati arī vainīga, ka nācās jostu savilkt tik traki. Nekur Eiropā neko tādu neesmu redzējis! Kāpēc ļāvi netraucēti saimniekot tam puikam ar apaļajiem vaigiem? Kur tagad viņa solītie treknie gadi!? Visu krīzes smagumu uz trūcīgo pleciem uzliki! Kāpēc neklausīji rietumpuses onkuļiem, kas, naudiņu tev dodami, ikreiz taču teica: domā par saviem daudzajiem nabagiem, taisi sociālo spilvenu, palielini neapliekamo minimumu, liec bagātajiem maksāt vairāk, ievies nodokļu progresivitāti! Bet ko Tu?"
Vecītis apklust, ietur dziļu pauzi un pabola nosodošu baltu aci. "Par vienu procentu PVN esi samazinājusi. Ja es pats nebūtu Ziemassvētku vecītis, teiktu, ka tu ar populismu te nodarbojies... Jeb varbūt tomēr tā bija vienkārši ņirgāšanās? Ko? Cilvēki vairs netic nedz tev, nedz man, nedz manām spožajām naudiņām. Ja tā turpināsies, pie tām pēc gada tikt pat neplāno!"
Te vecītis pēkšņi paceļ žagarus, atvēzējas, unnn... Mūsu valsts jau aizmiedz acis, aiztur elpu un pagūst nodomāt, ka nav vairs pasaulē nedz taisnīguma, nedz humānisma. Bet te pēkšņi sajūt – saišķis rāmi gulstas uz pleca un tur arī paliek. Bet vecītis svinīgi nokremšļojas un saka: "Ar šo žestu un šo brīdi es tevi, Latvija, iesvētu Eiropils bruņinieka kārtā. Tavu ļaužu entuziasms un izturība, kas bijusi patiesas apbrīnas vērta, mums visiem, ieskaitot palaidni Spiro, apliecina labās gribas spēju stāvēt pret force majeure. Tu esi glābusi ticību mūsu visu kopējai lietai Čurājoša puisēna pilsētā. Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu tev, Latvija!"
