NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
29. maijā, 2012
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Būvniecība
1
17
1
17

Grūs vai negrūs – tāds ir jautājums (I)

Jebkurā būvniecības buma laikā trūkst speciālistu, viņi netiek galā ar darba apjomu un visai bieži pienākumi tiek paveikti pavirši. Šis spriedums ir attiecināms gan uz 19. un 20.gs. mijas, gan padomju un jau atjaunotās Latvijas Republikas „trekno” gadu būvniecības periodu.

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Būve ir sarežģīts organisms, kas, gluži kā cilvēks, jūtas slikti, slimo un ātrāk vai vēlāk noveco. Tieši tāpēc, lai iespējami pagarinātu ēkas mūžu, tai laikus ir nepieciešama profilakse un „ārstēšana”. Lielākā daļa rīdzinieku mīt laikā no 1961. līdz 1990.gadam būvētos mājokļos, kad plaši tika izvērsta dzīvojamo ēku būvniecība, izmantojot tipveida projektus un saliekamās dzelzsbetona paneļu konstrukcijas. Paneļi jauno mikrorajonu celtniecībai tika ražoti, kā izrādās, triecientempā, līdz galam neievērojot tehnoloģiju, bet ēku drošas ekspluatācijas resursi caurmērā ir līdzvērtīgi 35 līdz 40 gadiem.
Cik ļoti par savu drošību ir jāsatraucas padomju laikā celto paneļu māju iedzīvotājiem?

Nesen izskanējušas bažas par sērijveida dzīvojamo namu tehnisko stāvokli un rosinājumi meklēt resursus ēku renovācijai arī pēc tam, kad tiks apgūts Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējums.

Atskats vēsturē       

Tā ir sena tradīcija, ka tieši galvaspilsētās tiek būvētas vērienīgākās ēkas un praksē izmēģināti jauni celtniecības paņēmieni. Tas ir attiecināms arī uz Rīgu, tostarp dzīvojamo rajonu apbūvi.

Vēsturiski Rīgā ir saskatāmi divi lieli dzīvojamo māju celtniecības posmi jeb bumi –  viens vēl cariskās Krievijas laikā pirms Pirmā pasaules kara, kad pilsētā strauji attīstījās rūpniecība. Savukārt par tipisku padomju dzīvojamo namu būvniecības pirmsākumu var uzskatīt mikrorajona "Āgenskalna priedes" apbūvi, kuru sāka veidot 1958.gadā. Tas bija pirmais lielais dzīvojamo ēku masīvs, kuru Rīgā uzcēla pēc Otrā pasaules kara, tā dēvētajā Hruščova laikā.

Pamatā tās bija piecstāvu silikātu ķieģeļu ēkas ar lēzenu četrslīpju vai divslīpju jumtu, ar vienkārši veidotām fasādēm, bez balkoniem un lodžijām. Šajos namos dzīvokļu plānojums bija saspiests un visai neērts. Kā atceras vecāka gadagājuma rīdzinieki, daudzi no viņiem uz "Āgenskalna priedēm" devās pat ekskursijās, lai apskatītu jauno mikrorajonu un pasēdētu toreiz populārajā kafejnīcā, ja atmiņa neviļ, "Priedes".

Nākamais posms betona lielpaneļu dzīvojamo māju būvniecībā sākās pagājušā gadsimta 60.gadu sākumā. Turpmākos desmit gadus jaunajos dzīvojamos rajonos galvenokārt būvēja piecstāvu ēkas (kas ir maksimālais stāvu skaits ēkā, lai saskaņā ar toreizējiem būvnoteikumiem šādā namā nebūtu jāiebūvē lifts).

"Tieši galvaspilsētās tiek būvētas vērienīgākās ēkas un praksē izmēģināti jauni celtniecības paņēmieni."

Jauno Ķengaraga un Imantas dzīvojamo rajonu apbūvi pamatā veidoja 464.sērijas jeb "vecā lietuviešu projekta" nami. Tās bija pelēkas piecstāvu betona lielpaneļu ēkas ar balkoniem nama dienvidu pusē. Pēcāk šis projekts tika modernizēts un balkonu vietā parādījās lodžijas.

Savukārt 80.gados kā pilsētbūvnieciskie akcenti jau tiek būvēti deviņu un divpadsmit stāvu dzīvojamie nami, un visai drīz tieši deviņstāvu ēkas kļūst par apbūves dominanti. Tobrīd tās atzīst par ekonomiskākajām ar liftiem aprīkoto ēku grupā. Tad 80.gadu  beigās Rīgā jau parādās desmit un divpadsmit stāvu nami.

Šajā visai pelēkajā Rīgas paneļēku apbūvē īpaši gribētos izcelt tā dēvētos franču projekta namus. Šo ēku nosaukums ir cēlies no veidņiem, kurus tolaik iegādājās Francijā. Kopumā projektā Purvciemā un Pļavniekos no monolītā dzelzsbetona bija iecerēts uzbūvēt 16 līdz 18 stāvu mājas, taču no četrām plānotajām ēkām atbilstoši projektam visā pilnībā tika pabeigtas trīs. 

Protams, šis ir tikai neliels sērijveida un to variāciju dzīvojamo namu uzskaitījums. Kopumā tie ir lēšami vairākos desmitos.

Kā liecina Rīgas domes pētījums, lielākā daļa rīdzinieku mīt mājokļos, kas būvēti pēc Otrā pasaules kara, tajā skaitā vairums no 1961. līdz 1990.gadam, kad plaši tika izvērsta dzīvojamo ēku būvniecība, izmantojot tipveida projektus un saliekamās dzelzsbetona paneļu konstrukcijas.

Šajā laikposmā būvētās mājās dzīvo 66,4 procenti Rīgas iedzīvotāju, vēl 7,7 procenti mitinās padomju laikā pirms industriālās būvniecības perioda celtās ēkās. Ievērojami mazāka rīdzinieku daļa mīt pirms padomju laika būvētos mājokļos, no tiem vairākums namos, kas celti 19.gs. pēdējā un 20.gs. pirmajā desmitgadē. Deviņdesmitajos gados celtajos mājokļos dzīvo tikai 2,3 procenti rīdzinieku. Līdzīga situācija ir vērojama arī citās Latvijas pilsētās.

Dzīvojamo namu "slimības"

Rīgas pilsētas būvvaldes Būvieceru pārvaldes Rīgas pilsētas kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas vadītājs Viesturs Brūzis uzskata, ka jebkurā būvniecības buma laikā trūkst speciālistu, viņi netiek galā ar darba apjomu un visai bieži pienākumi tiek paveikti pavirši. Jāteic, ka šis spriedums ir attiecināms gan uz 19. un 20.gs. mijas, gan padomju un jau atjaunotās Latvijas Republikas "trekno" gadu būvniecības periodu.

"Šobrīd lielākās rūpes sagādā padomju laika sērijveida būves," saka būveksperts, Latvijas Būvinženieru savienības valdes loceklis Sergejs Meierovics. "Paneļi jauno mikrorajonu celtniecībai tika ražoti, kā saka, triecientempā, līdz galam neievērojot tehnoloģiju. Varētu pat teikt, ka tos uz objektiem veda vēl nesacietējušus.

Viens no lielākajiem šo namu ienaidniekiem ir mitrums. No ārpuses tas iesūcas paneļos, un uz to metāla stiegrojuma veidojas tā dēvētais rasas punkts. Rezultātā stiegrojums sāk rūsēt. Taču rūsai ir kāda slikta īpašība – tā divas trīs reizes palielina metāla (stiegrojuma) tilpumu, un tad paneļi sāk plīst. Šīs plīsuma vietas ir redzamas uz daudzu māju fasādēm, kuras parasti ir aizsmērētas ar cementu vai labākā gadījumā kādu mastiku."

"Lielākā daļa rīdzinieku mīt mājokļos, kas būvēti pēc Otrā pasaules kara."

Ļoti zema kvalitāte ir arī šo paneļu montāžas vietu metinājumiem. Atbilstoši būvniecības tehnoloģijai tiem jābūt pilnīgi tīriem un pēc tam cinkotiem. Taču būvniekiem nebija laika, un to parasti neizdarīja. Diemžēl šīs defektu vietas šobrīd ir slēptas un grūti atklājamas. Arī te veidojas nevēlamais rasas punkts. Panelis ēkā parasti tika iebūvēts ar četrām metinājuma vietām, kas šobrīd daudzviet ir izrūsējušas."

Šīs ēku kaites apstiprina arī tagad likvidētās valsts aģentūras "Mājokļu aģentūra" 2005.gadā pasūtītais 103.sērijas un 2006.gadā - 602.sērijas tipveida dzīvojamo māju tehniskais apsekojums

Tajā, piemēram, secināts, ka 602.sērijas sienu saliekamo dzelzsbetona paneļu stiprinājumu (savienojumu) metināto mezglu stāvoklis kopumā ir apmierinošs. Taču vienlaikus pietiekami daudzās vietās bažas rada ārsienu keramzītbetona paneļu savstarpējie sajūgumi, kā arī stiprinājumi pie ēku iekšsienām un pārsegumu dzelzsbetona plātnēm. Lokālās vietās nenoliedzami norisinās metināto mezglu korozija (lai arī tiem saskaņā ar būvtehnoloģiskajiem nosacījumiem savulaik pēc būvmontāžas norises bija jābūt attiecīgi apstrādātiem jeb apdarinātiem ar aizsargpārklājumiem). Tieši šo bojājumu apmēri liek šaubīties par esošo būvapjomu ārsienu paneļu stabilitāti. Visai daudzās vietās bija vērojama minēto paneļu atbīdīšanās no iekšsienām, parādījušās spraugas ārsienu salaidumos ar iekšsienām un pārsegumiem.

Vides temperatūras ciklisku izmaiņu ietekmē salaidumu šuvēs esošais aizpildījums un hidrofobizējošais nosegums pastāvīgi noveco un sairst, deformāciju rezultātā tas izdrūp vai pat pilnībā izkrīt laukā. Šuvju noseguma regulāra atjaunošana (atkarībā no objekta – caurmērā vienu reizi trijos līdz desmit gados) gan sekmē nokrišņu daļas aizturēšanu, taču nenovērš šo šuvju caursalšanu un kondensāta uzkrāšanos šuvju iekšienē, tostarp uz metinātajiem ārsienu stiprinājumu mezgliem.

"Jautājums paliek - kāds īstenībā ir dzīvojamo māju mūžs?"

Vienlaikus jāuzsver, ka savienojumu elementu sakopšana (rūsējušo mezglu attīrīšana, papildu pretkorozijas pārklājumu uzklāšana, pārmetināšana) ir visai problemātiska, jo ir darbietilpīga un neērta.

Pētījumā teikts, ka ir paredzams - 70.gadu sākumā būvētās ēkas vēl varētu droši ekspluatēt aptuveni piecus līdz desmit gadus, ja vien jau tagad regulāri veicamajās būvtehniskajās apskatēs netiek konstatēta kāda sevišķa bīstamība – ievērojama deformācija, konstrukciju nobīde u.tml. Proti, 602.sērijas ēku drošas ekspluatācijas resursi acīmredzot caurmērā ir līdzvērtīgi 35 līdz 40 gadiem. Taču ārsienu paneļu atbīdīšanās praktiski visās apsekotajās ēkās bijusi novērojama lielākā vai mazākā mērā, turklāt kondensāta uzkrāšanās paneļu salaidumu šuvēs radījusi pamatotas bažas par ārsienu paneļu stabilitāti un metināto mezglu izturību ilgākā ekspluatācijas laikā.

Savukārt pēc Rīgas domes pasūtījuma SIA "ARHO" pētījumā "Dzīvojamo rajonu apzināšana un inventarizācija Rīgas pilsētā dzīvojamo rajonu atdzīvināšanas (revitalizācijas) projekta ietvaros" (2006.g.) secināts, ka pat vienas sērijas mājas savstarpēji atšķiras gan pēc būvdarbu kvalitātes, gan tālākās apsaimniekošanas un uzturēšanas ietekmes. Ja mājas ir labi apsaimniekotas, laikus ir novērsti bojājumi, tad būvkonstrukciju kalpošanas laiks pagarināsies par 60-70 gadiem. Tomēr inženieriekārtu un komunikāciju tīklu kalpošanas ilgums ir ievērojami īsāks.

Diemžēl pēdējos gados līdzīgi pētījumi nav veikti. Šķiet, ka Rīgas domei, kuras uzņēmums SIA "Rīgas namu pārvaldnieks" galvaspilsētā apsaimnieko vislielāko skaitu dzīvojamo, tostarp arī problemātisko paneļu namu, ik pa desmit gadiem vajadzētu pasūtīt šo namu apsekojumus. Tas dotu iespēju laikus atklāt ēku kaites un sākt to "ārstēšanu". Turklāt augsti kvalificētu būvinženieru mums taču netrūkst.

Taču jautājums paliek - kāds īstenībā ir dzīvojamo māju mūžs? Par to turpmāk.
Labs saturs
17
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU