Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Eiropas standartiem atbilstoša veselības aprūpe ir jānodrošina arī ieslodzītajiem.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Jābilst, ka šādu panaceju jeb "zāļu visām slimībām" esamība Latvijas valsts pārvaldes realitātē nav retums, un drīzāk tas ir mūsu visu kopīgais darba stils. Taču, neapšaubāmi, šeit ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli, kurus palaikam būtu labi izvētīt, lai novērstu klupienus nākotnē.
CPT par veselības aprūpi slēgtās iestādēs
Saskaņā ar Eiropas konvenciju par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu, ko 1987.gadā pieņēma Eiropas Padomes dalībvalstis, tika nodibināta Eiropas komiteja ar tādu pašu nosaukumu (saīsinājumā - CPT). Šī komiteja proaktīvi darbojas kā Eiropas Padomes cilvēktiesību mehānisma neatņemama sastāvdaļa līdzsvarā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu.
CPT cita starpā noteikusi arī standartus par medicīnisko aprūpi ieslodzījuma vietās. Šajos standartos veselības aprūpe slēgtās iestādēs, šajā gadījumā - ieslodzījuma vietās, tiek vērtēta kā ļoti svarīga neatkarīgas trešās puses klātbūtnes iespējamība. Tas nozīmē, ka iestādē, kurā likumā noteiktās tiesības un pienākumi ir abiem tiesību normu īstenošanas procesā iesaistītajiem subjektiem – ieslodzītajam un ieslodzījuma vietas administrācijai – , klāt nāk ārstniecības personas.
Kaut arī tās tiešā veidā neiesaistās nedz apcietinājuma, nedz brīvības atņemšanas soda izpildes procesā, tomēr šā procesa norisē ārstniecības personām ir pavisam noteikta, tiesību normās nostiprināta loma. Tāpēc komiteja savās rekomendācijās vienmēr ir uzsvērusi, ka neatkarīgas ārstniecības personas klātbūtnei ieslodzījuma vietā ir ne tikai tieša, ar tās pienākumiem saistīta, bet arī preventīva loma cilvēktiesību normu nodrošināšanā, turklāt nāk par labu abiem ieslodzījuma vietas subjektiem – gan administrācijai, gan ieslodzītajiem (apcietinātajiem un notiesātajiem).
"Uz medicīnisko aprūpi ieslodzījuma vietās būtu jāraugās ne tikai kā uz zāļu izdalīšanu vai plāksteru uzlīmēšanu vien."
Vērtējot situāciju dažādās Eiropas valstu ieslodzījuma vietās, komiteja ir secinājusi[1], ka medicīniskai aprūpei var būt potenciāli svarīga loma ļaunprātīgas apiešanās novēršanā brīvības atņemšanas iestādē. Ļaunprātīga apiešanās šajā gadījumā beidzas ar abpusēji negatīvām sekām – gan ieslodzītajam (veselības bojājumi, draudi dzīvībai un veselībai), gan ieslodzījuma vietas darbiniekam (pilnvaru pārsniegšana, nepamatota spēka pielietošana, ieslodzīto pazemošana u.tml.), kas noslēgumā var novest pie darbinieka saukšanas pie disciplinārās vai kriminālatbildības, bet valsti - pie tiesvedības izdevumiem un tiesiskuma pamatu apdraudējuma ieslodzījuma sistēmā kopumā.
Līdz ar to uz medicīnisko aprūpi ieslodzījuma vietās būtu jāraugās ne tikai kā uz zāļu izdalīšanu vai plāksteru uzlīmēšanu vien. Veidojot medicīnisko aprūpi ieslodzījuma vietās, mēs šajā sistēmā ielaižam tā dēvēto trešo spēlētāju, kam ir milzīgs humānais potenciāls. Pareizi organizēta, aprūpe ir milzu atspaids veiksmīgai ieslodzīto resocializācijai, un tā spēj atstāt pozitīvu ietekmi uz kopīgo dzīves līmeni ieslodzītajiem un paaugstināt darba vides drošību darbiniekiem.
Viena no svarīgākajām prasībām – ārsta pieejamība
Ņemot vērā iepriekš minēto, viens no svarīgākajiem faktoriem ir ārsta pieejamība, lai ieslodzīto lūgums pēc ārsta konsultācijas būtu izpildīts bez vilcināšanās un administratīviem šķēršļiem, piemēram, neliekot ieslodzītajam rakstīt iesniegumu un gaidīt tā izskatīšanu.
Medicīniskai palīdzībai jābūt organizētai tā, lai tā būtu pieejama neatliekamos gadījumos, kas sevī ietver ne tikai iespēju izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, bet nodrošināt sertificētas medmāsas diennakts klātbūtni ikvienā ieslodzījuma vietā visas diennakts ilgumā. Ieslodzītajiem ir jābūt pieejamiem slimnīcas pakalpojumiem, un tie var būt organizēti gan speciālā cietuma slimnīcā vai arī jebkurā slimnīcā ārpus ieslodzījuma vietas, izveidojot speciālas apsargājamas nodaļas[2].
Vērīgi jāorganizē arī slimo ieslodzīto hospitalizācijas kārtība – sasirgušais ieslodzītais jānogādā ārstniecības iestādē tik operatīvi un tādā veidā, kā norāda ārsts un prasa ieslodzītā veselības stāvoklis. Tas nozīmē, ka ieslodzīto transportēšanai uz veselības aprūpes iestādi ir jābūt nodrošinātai ar profesionāli ekipētu un šim nolūkam īpaši paredzētu transportu, lai slimā ieslodzītā transportēšanas laikā uz stacionāru tā veselībai netiek nodarīts vēl papildu kaitējums.
Kā zināms, Latvija ir viena no valstīm, kur psihisko saslimšanu un pašnāvību skaits iepretim vidējam Eiropas līmenim ir visai augsts[3]. Šobrīd pašnāvību skaita ziņā Latvija ieņem 4.vietu Eiropā un 8.vietu pasaulē. Neapšaubāmi, var apgalvot, ka pašnāvību skaits salīdzinājumā ar 2008.gadu Latvijā ir krities vai šo pieaugumu radījuši ekonomiskās krīzes apstākļi. Tomēr ieslodzījuma vietas ir daļa no šīs pasaules, kur valda ekonomiska rakstura problēmas, turklāt tāda pasaules daļa, kur tiek koncentrēti cilvēki ar antisociālas uzvedības nosliecēm.
"Ieslodzījuma vietas ir daļa no šīs pasaules, kur valda ekonomiska rakstura problēmas."
Tāpēc komitejas rekomendācijās ir norādīts[4], ka rūpes par ieslodzīto garīgo veselību, kā arī pašnāvību prevencija ir tiešs cietumu vadītāju pienākums, lai agrīnā stadijā noteiktu tos cilvēkus, kas cieš no psihiskiem traucējumiem , tai skaitā no depresijas vai reaktīviem stāvokļiem. Tas nozīmē, ka katram cietuma priekšniekam ir jāveido tāda darba organizācija, lai līdz viņam nonāktu ziņas par personām, kam šobrīd ir sarežģīti apstākļi ģimenēs, kuri ir saņēmuši sliktas ziņas no mājām vai kuri vienkārši nespēj samierināties ar to, ka atrodas ieslodzījumā.
Šajos medicīniskajos jautājumos ir jāizglīto ikviena cietuma darbinieki – lai laikus atpazītu situācijas, par tām ziņotu, un vadība pieņemtu lēmumus par nepieciešamo rīcību. Šis ir tikai vēl viens pierādījums tam, ka medicīniskās aprūpes institūts ieslodzījuma vietā atbild arī par jebkuru profilaktisko medicīnu – ne tikai par garīgo veselību, bet par higiēnu, vardarbības novēršanu, veselīgu saskarsmi ar ģimeni.
Šie ir krustpunkti, kur veselības aprūpes un resocializācijas sistēmu sadarbības potenciāls ir sevišķi ciešs, ja mēs tādu neizmantojam – tiek zaudēts laiks, iespējas un resursi.
Ir saprotams, ka ikdienas darbā starp cietuma medicīnas darbiniekiem un administrāciju var rasties dažādas pretrunas par to, kas ir lietderīgi un kas nav, jo sevišķi tajos gadījumos, kad trūkst izpratnes par kopīgiem mērķiem un to sasniegšanas ceļiem. Tāpēc ir svarīgi, lai medicīnas darbinieki neatrastos cietumu administrācijas pakļautībā, bet to pārvaldība būtu integrēta kopējā sabiedrības veselības aizsardzības sistēmā.
Veselības aprūpe ieslodzījuma vietās pēdējā desmitgadē
Kaut arī kopš neatkarības atgūšanas 1991.gadā Latvijas cietumu sistēmā bija noticis daudz pozitīvu izmaiņu, renovēti cietumu korpusi un citi infrastruktūras objekti, veselības aprūpes sistēma allaž kritusi ārā no prioritāšu saraksta līdz brīdim, kad stājās spēkā Ministru kabineta (MK) 2002.19.02. noteikumi Nr.77 "Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām" un atklājās, ka visas Rīgas Centrālcietumā izvietotās Cietumu slimnīcas darbības ir bijušas nelikumīgas no šo noteikumu spēkā stāšanās dienas[5], jo neatbilst Ārstniecības likumā ietvertajiem kritērijiem.
Tā 2004.gada 13.janvārī toreizējam tieslietu ministram tika iesniegts juridiskā biroja "DA CAPO" lūgums "nekavējoties slēgt tā dēvēto "Latvijas Cietumu slimnīcu", lai novērstu būtisko kaitējumu, kas šobrīd tiek radīts gan lielam skaitam iedzīvotāju, gan arī valstij kopumā. Ja tas netiks darīts, zaudējumi Latvijai būs milzīgi, un atbildību par tiem būs jāuzņemas tām valsts amatpersonām, kuras šobrīd varētu situāciju mainīt, bet to nedara".
Ņemot vērā rezonansi sabiedrībā un veiktās izmaiņas tiesību normās, tika sākts darbs pie Ieslodzīto veselības aprūpes koncepcijas, kuru valdībai iesniedza 2006.gada 2.augustā. Šajā dokumentā iezīmēts kompetenču sadalījums ieslodzīto veselības aprūpē starp Tieslietu ministriju un Veselības ministriju; Latvijas Cietumu slimnīcas pārcelšana uz Olaines cietumu līdz 2007.gada 1.jūnijam un ieslodzīto veselības aprūpes organizācijas modelis[6].
Jaunā Latvijas Cietumu slimnīca Olainē tika atklāta 2007.gada 30.jūlijā, un plānoto 2,5 milj. latu vietā tā izmaksāja 6,5 miljonus. Bet 2008.gada nogale nāca ar ekonomisko krīzi un nepieciešamību samazināt budžeta izdevumus. Ieslodzījuma vietu pārvalde (IeVP) atrada tā brīža risinājumu – reorganizēt tikko atklātās slimnīcas Olainē darbību, tajā atstājot tikai tuberkulozes un psihiatrijas nodaļas, kā arī atlaižot lielāko daļu ārstu.
Pērn 1.jūnijā tika ziņots, ka valdība atzinusi par aktualitāti zaudējušu pirms sešiem gadiem izstrādāto Ieslodzīto veselības aprūpes koncepciju, kā arī par atteikšanos no nodoma Olaines cietumā veidot Latvijas Cietumu slimnīcu[7], norādot, ka "veselības aprūpe ieslodzījuma vietās nodrošināta netiks, jaunu situācijas risinājumu izstrāde nav paredzēta un nepieciešams atzīt noteikto uzdevumu par aktualitāti zaudējušu"[8].
"Medicīniskai aprūpei var būt potenciāli svarīga loma ļaunprātīgas apiešanās novēršanā brīvības atņemšanas iestādē."
Šā paša gada oktobrī Latvija saņēma nelabvēlīgu Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu par to, ka prasības iesniedzējam I.Bazjakam jāmaksā 11 700 eiro liela kompensācija. Kaut arī IeVP vadība joprojām norādīja uz nepieciešamību turpināt celt jaunus cietumus, Latvijas Krimināllietu advokātu biedrības valdes locekle Inga Lauce pauda viedokli par vienkāršu risinājumu neesamību, par to, ka "lielāko daļu no šīm problēmām varētu izlabot ar vienkārši cilvēciskāku attieksmi – liela nauda tam nebūtu nepieciešama. Ļoti iespējams, ka nevajag tērēt lielus līdzekļus, lai cietumniekus biežāk izlaistu pastaigās. Tāpat nedomāju, ka būtu grūti sakombinēt smēķētāju un nesmēķētāju kameras, vienkārši aptaujājot ieslodzītos. Ja nemaldos, šāds nodalījums paredzēts pat likumā "Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu". Savukārt jaunus cietumus diez vai vajadzētu celt – mēs paši "ārpusē" jau arī dzīvojam pietiekoši slikti"[9].
Apkopojot iepriekš minēto, rodas jautājums – kā ir pietrūcis vairāk: profesionālās degsmes paveikt uzdoto darbu vai pašas idejas?
Pēc ieilgušā klusuma – jauni risinājumi
Pēc ieilgušā klusuma šā gada augustā tika formulēta jauna pieeja problēmas risinājumam. Tā saistīta ar veselības aprūpes organizāciju divos virzienos.
Pirmkārt, lemjot par Latvijas Cietumu slimnīcas Olainē turpmāko darbību. Šā gada rudenī jau ir skaidri saprotams, ka atjaunot kādreiz iecerēto spozmi Latvijas Cietumu slimnīcai nebūs iespējams: tam nepieciešami ievērojami līdzekļi.
Lai atjaunotu situāciju pirms 2009.gada 25.jūnija, IeVP papildus vajadzētu aptuveni 1,3 milj. latu. Tādu līdzekļu pārvaldei nav, un iespējams vien organizēt ieslodzīto veselības aprūpi neatliekamos gadījumos ārstniecības iestādēs ārpus cietuma.
Šī iemesla dēļ patlaban tiek apsvērtas vairākas pieejas. Pirmā, ka slimnīcā veic tikai vienkāršākās operācijas, bet sarežģītākās notiek publiskajās slimnīcās. Šādā variantā ārstiem nebūtu štata vietas, pastāvīgi algotas tiktu tikai medmāsas. Otrā savukārt nozīmētu ķirurģisko iekārtu pārdošanu. Šajā gadījumā slimnīcā notiktu tikai pēcoperāciju aprūpe. Trešais variants paredzētu pilnīgu atteikšanos no jebkādas ķirurģiskās darbības Latvijas Cietuma slimnīcā, pārdodot iekārtas un pēcoperācijas aprūpi uzticot publiskajām slimnīcām. Visi trīs varianti paredz psihiatrijas un tuberkulozes nodaļas saglabāšanu.
Otrkārt, veicot tādus grozījumus normatīvajos aktos, kas iekļautu ieslodzītos vispārējā veselības aprūpes sistēmā.
Šā gada 27.septembrī valdība apstiprināja grozījumus 19.12.2006.MK noteikumos Nr.1046 "Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība", kā rezultātā ieslodzījuma vietu ārsti no nākamā gada 1.janvāra varēs pildīt ģimenes ārstu pienākumus, izsniegt ieslodzītajiem nosūtījumus pie speciālistiem.
Grozot 31.10.2006. MK noteikumus Nr.899, ir panākts, ka ieslodzījuma vietas ārstam no 1.janvāra būs arī tiesības izrakstīt kompensējamos medikamentus. Līdz ar to vizītes pie speciālistiem un apgāde ar kompensējamiem medikamentiem ieslodzītajiem noritēs tādā pašā kārtībā kā visiem pārējiem sabiedrības locekļiem.
Ieslodzīto veselības aprūpes sistēmā, neskatoties uz visu minēto, aizvien vēl risku ir vairāk nekā veiksmīgu risinājumu, tās attīstībai nepieciešams jauns konceptuāls redzējums.
Nākotnē raugoties, noteikti būtu ņemama vērā resocializācijas un veselības aprūpes sistēmu saistība, kā arī jāsaglabā virzība uz ieslodzīto veselības aprūpes sistēmas integrāciju sabiedrības veselības aprūpes sistēmā. Jāņem vērā arī pēdējie Saeimā virzāmie grozījumi Krimināllikumā, kuru rezultātā tiek paplašināts Krimināllikuma 35.pants, norādot, ka soda mērķis ir resocializēt sodīto personu, atjaunot taisnīgumu un aizsargāt sabiedrības drošību.
Nav iespējams veiksmīgi iesaistīt resocializācijā slimu personu, tāpēc šie uzdevumi attiecas uz visu noziedzības novēršanas mehānismu kopumā, tai skaitā uz ieslodzījuma vietām, jo tieši šajā posmā tiek nostiprināts policijas, prokuratūras, tiesu ieguldītā darba rezultāts. Tie nav abstrakti uzstādījumi, un tie mainīs ne tikai sodu izpildes sistēmas mērķi, bet līdz ar to mainīsies soda izpildes uzdevumi un šo iestāžu darbinieku ikdienas pienākumi. Tāpēc ir ļoti svarīgi izprast sistēmas pamatus, mērķus un nepieciešamo rīcību, jo citādi likuma nosacījumus nepratīsim izpildīt.[1] CPT standarti: http://www.cpt.coe.int/lang/lva/lva-standards.pdf .
[2] CPT standarti: http://www.cpt.coe.int/lang/lva/lva-standards.pdf ; 30.lpp.
[3] http://www.db.lv/pasaule/krize-liek-doties-pasnaviba-241545 .
[4] CPT standarti: http://www.cpt.coe.int/lang/lva/lva-standards.pdf ; 31. un 34. lpp.
[5] http://www.tvnet.lv/zinas/kriminalzinas/282873-latvijas_cietumu_slimnica_nelegala_arstniecibas_iestade .
[6] www.mk.gov.lv/doc/2005/tmpdsat_020806.doc .
[7] http://www.delfi.lv/news/national/politics/atsakas-no-ieceres-pilnveidot-ieslodzito-veselibas-aprupi.d?id=32240167 .
[8] Turpat.
[9] Turpat.
