Zināšanas, praktiskās nodarbības un prasmes. Kas ir būtiskākais mūsdienu mācību stundās?

Gatavojot publikāciju, LV.LV aptaujāja dažas mammas, vecmāmiņu un tēti. Izbrīnīja apbrīnojamā vienprātība: praktisko nodarbību nepieciešamību atbalstīja pilnīgi visi. "Zeķes papēdi adīju kopā ar savu mammu un iemācījos to darīt uz visu mūžu, bet, ja skolā tas nebūtu likts, vai es pati viņai to prasītu? Vai viņa man to izdomātu iemācīt?" domā skolotāja Ilona. "Visticamāk, ka nē, jo tā es neesmu apguvusi daudzas lietas, ko prata mamma, piemēram, aušanu, siera siešanu un maizes cepšanu."

Iveta, projektu vadītāja, uzskata, ka, darot šos darbiņus, bērni iemācās akurātību, kas citos priekšmetos vairs netiek prasīta: "Pašlaik burtnīcās katrs burts kā ar cūkas kāju uzrakstīts un septiņi svītrojumi, bet skolotāju interesē tikai, vai uzdevums izpildīts pareizi."

Ilmārs, IT firmas vadītājs, saka: "Tagad bērniem mācām datorprasmes. Taču to lietderīgais mūžs nepārsniedz 10 gadus, jo šajā jomā viss strauji mainās." Vecmāmiņa Vita, kura atzīst, ka nekāda "lielā rakstītāja un brudierētāja" neesot, meitai tomēr gan adīt, gan tamborēt iemācījusi. Un izrādījies – viņai uz to ir liels talants.

 "Ja skola neprasītu - tās zeķes vai ko citu - un vecāki neparādītu, cilvēks nemaz neuzzinātu par saviem slēptajiem talantiem. Tagad ir moderni mācīties internetā, taču, vai vieglāk nekā ja mamma pati parāda ...diez vai." Ieva ir tautas tērpu meistare, un viņas pieredze liecina - praktiskās iemaņas nav iespējams attīstīt "kaut kad vēlāk". "Pirkstu veiklība jāizkopj agrā bērnībā," saka Ieva. "Tā savukārt ietekmē loģisko domāšanu un smadzeņu attīstību, arī valodas izkoptību. Tur galviņās viss sakārtojas. Mana meita jau piecu gadu vecumā prata izšūt krāsu saskaņas ziņā un rakstā ļoti sarežģītu krustdūriena izšuvumu gleznu. Puikas visu bērnību spēlējās ar "Lego", kas attīsta loģiku un telpisko domāšanu. Viņiem vēlāk nebija problēmu ar matemātiku, fiziku un ķīmiju."

Mājturībā – ne tikai roku darbi

Ilze Kadiķe, Valsts Izglītības satura centra speciāliste, saka: "Mājturība ir saturs. Šajā mācību priekšmetā ietverts gan no amatniecības, lietišķās mākslas pamatiem, gan arī zināšanas par mājokli, mājturību." Viņa neatbalsta mājturības iekļaušanu sociālo zinību blokā, nošķirot no vizuālās mākslas. Jo mājturībā apgūtās tehnoloģijas taču izpaužas konkrētās lietās, kuras tiek veidotas atbilstoši estētikas principiem. Ilze pati, pēc izglītības būdama keramiķe, 19 gadus nostrādājusi par vizuālās mākslas skolotāju, tāpēc viņai grūti nodalīt skaistumu un tehnisko kvalitāti.

Vai mums jāturpina senās tradīcijas, meitenēm apgūstot adīšanu un izšūšanu, bet zēniem - metālapstrādi un koka darbus? Viedokļi dalās. Ilzei tuvs skandināvu modelis: "Viņiem visi bērni apgūst visu. Ja šūšana, tad šuj visi. Ja kokapstrāde – arī dara visi. Šis modelis man liekas vispilnasinīgākais."

Profesors Vilnis Kazāks, kurš Rīgas Tehniskajā universitātē pašlaik skolo topošos dizainerus, domā citādi: "Latviešu kultūras izpratnē tomēr ir nošķirti vīriešu un sieviešu darbi. Tas nācis vismaz no 6000 gadu tālas pagātnes."

"Roku darbs palīdz attīstīt gan valodu, gan domāšanu. Ja spied bērnu tikai rēķināt, bet neļauj darboties rokām, arī matemātikas apguves process nebūs pilnvērtīgs."

Ilze Kadiķe

Tomēr ir viens saskares punkts, kur vienojas teju visi, ar ko runāju par darbmācības lietderību. Proti, tur ietvertas un tiek attīstītas daudzas citas prasmes, piemēram, prasme izveidot gatavu darbu, acumēra izjūta, pat izpratne par ķīmiju un fiziku. V. Kazāks ir pārliecinājies: ja vēlamies iegūt pamatīgu bērna raksturojumu, jājautā darbmācības skolotājiem. Viņi pateiks, vai šis ir "roku cilvēks" vai "galvas cilvēks", precīzais vai radošais, kāda kuram psiholoģiskā noturība.

I. Kadiķe piebilst: "Tagad ir daudz informācijas, cik ļoti roku darbs palīdz attīstīt gan valodu, gan domāšanu. Tas ir apburtais loks. Ja tu no šī apļa kaut ko izņem, ja spied bērnu tikai rēķināt matemātikā, bet neļauj darboties rokām, tad arī matemātikas apguves process galu galā nebūs pilnvērtīgs. Tieši izšūšanā var redzēt, vai bērnam ir labi attīstīta matemātiskā domāšana. Ja bērns nevar izšūt rindā, ja zaudē rindiņas, var izrādīties, ka iemesls ir pat nopietna slimība. Caur šūšanu, adīšanu attīstās prasmes, kas nepieciešamas citos mācību priekšmetos. Arī kokapstrādē – telpiskuma izjūta, kas mūsu bērniem ļoti pietrūkst. Kad 12. klasēm mācīju tehnisko grafiku, nebeidzu brīnīties: daudzi jaunieši neuztver telpu plaknē. Uzreiz varu pateikt: viņam grūti ar ģeometriju, to vai nu iekaļ, vai nesaprot. Skandināvi dizainu mācās visos izglītības līmeņos, arī, piemēram, celtnieki, ne tikai arhitekti vien. Ja ir tāds pamats, tad necelsies roka darbu neizdarīt skaisti, lai kas tas arī būtu.

Nojaukt robežas

Latvijas Universitātes pedagoģijas un psiholoģijas pasniedzējai Austrai Avotiņai ir atšķirīga pieeja: "Mana pārliecība – visos priekšmetos jāpanāk, lai notiktu reāla fiziska darbība: griešana, līmēšana, zīmēšana, pīšana. Skolā ir jādarbina visas maņas, turklāt visu laiku. Nepietiek ar to, ja pusstundu dienā attīsta redzi vai tausti. Ir maņas, kuras nedēļām netiek izmantotas. Mācību programmā nav šīs maņu attīstības, kas attiecas uz smaržām, garšām, tausti, dzirdi. Bet adīšana, tamborēšana, kokapstrāde ir svarīgas, lai tu paskatītos uz pasauli citādi, nevis tikai lai tu prastu to izdarīt."

"Cilvēks var attīstīties tikai tad, kad viņam ir garīgā brīvība. Pats galvenais – vajag prast priecāties par to, ko esmu izdarījis. Nekas nevar būt jaukāks kā darbs, kas pašam patīk," uzskata V. Kazāks. Bet I. Kadiķei ir savs stāsts: "Kāds manas skolas zēns kopā ar vectēvu darināja koka izstrādājumus un tos pārdeva tirdziņā. Kad gāju garām, puika kautrējās un pat slēpās zem galda, nevis lepojās. Bērns kaunējās par labu darbu! Taču par to jāatgādina vienmēr: tavs darbs tev kādreiz būs ne tikai iztika, bet tavs prieks, visas dzīves saturs."

"Lai iegūtu skolēna raksturojumu, jājautā darbmācības skolotājiem. Viņi pateiks, kurš ir „roku”, kurš „galvas” cilvēks, precīzais vai radošais."

Vilnis Kazāks

V. Kazāks te saredz vairākas problēmas. Pirmā – cilvēkiem sociālisma laikā tika atņemts prieks par pašapliecināšanos, izgatavojot skaistu, derīgu lietu. Otra – 90. gados uzvarēja ideoloģija, ka latvietis būšot pircējs, kurš nopelnīs lielu naudu, strādājot ar augstajām tehnoloģijām, bet – citiem, ne sev. Citiem vārdiem, bija jāgatavo darbaspēks ārzemniekiem. Trešā – nojaukta stabilā sistēma, kad amatniekus māca meistari, kas nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai labs amatnieks. Vācijā tas notiek visos līmeņos – puse mācību ir teorija, otra puse – prakse pie meistara. Latvijā viss ir sajaukts kopā, amatu meistariem tika prasīta arī augstākā izglītība pedagoģijā, tādēļ viņi no skolām aizgāja, vien tagad pa kādam nāk atpakaļ.

"Tikai tāds uzņēmums, kur ir stiprs meistars, stiprs zinātnieks, stiprs mākslinieks, Latvijā varētu kaut ko jaunu radīt. Bet ja paņem nost meistaru, darbmācības sākumu – nekā nebūs." "Ir Ēnu dienas, kad skolēni seko ministriem un Saeimas deputātiem. Bet man ir doma - ministrijas darbiniekiem vajadzētu vienu dienu gadā būt pat "ēnām" skolēniem," domā A. Avotiņa. "Mēs neaptveram, kas notiek ar cilvēkbērnu, kuram piecas dienas nedēļā ik pēc 40 minūtēm jāpārslēdzas uz kaut ko citu. Vai cilvēka prāts vispār to var izturēt? Neesam nekādi datori, kur var aiztaisīt vienu failu ciet, otru atvērt. Bērni nespēj sakoncentrēties, un ne jau tāpēc, ka nerātni, bet mēs viņus burtiski nozombējam ar 40 minūšu sistēmu. Patlaban tiek ražots galaprodukts šodienai, nevis rītdienai. Prasmes tik un tā vienmēr nāksies pilnveidot. Mēs skolās nevaram prasmju un zināšanu līmenī nākotnei sagatavot gatavu "produktu" - globalizācijas apstākļos izdzīvot spējīgu personību. Tas nebūs atkarīgs no viņa prasmēm, bet no domāšanas."

A. Avotiņa uzskata, ka Latvijā skolas struktūra ir pārāk sadalīta, tā nav integrēta kopumā, domājot par galarezultātu, bet par katru jomu atsevišķi.  Piemēram, ja beidzot skolu, bērns nav sapratis, ka jāpasaka paldies, uzreiz tiek domāts, ka  vajag pastiprināti mācīties ētiku. "Es ļautu savietot vairākus priekšmetus nevis formāli, bet tiešām reāli integrētos blokos. Šveices skolās ir prasība, lai skolotājam ir divas specialitātes, turklāt kardināli atšķirīgos priekšmetos. Uzreiz izveidotos cita pieeja, ja, piemēram,  matemātikas skolotājs mācītu arī literatūru."

Trīs lietas katram skolēnam

Ko gaidām no skolas, kādu jaunu cilvēku vēlamies redzēt iznākam pa vidusskolas vai arodskolas durvīm?

Ilze Kadiķe: "Skolēnam vajadzīgas zināšanas, prasmes un ideja jeb mērķis, kuru gribam veidot. Vienā vārdā – radošums."

"Bērni arvien mazāk domā patstāvīgi, arvien mazāk prot pielietot zināšanas."

Austra Avotiņa

Austra Avotiņa: "Der atskatīties vēsturē, kāda sistēma bijusi tad, kad radušies lielie ģēniji. Gēte uzskatīja, ka pasaulē nav labākas mācību grāmatas par Jana Amosa Komenska 17.gs. uzrakstīto "Orbis Sensualium Pictus" – tā ir vienkārša grāmata, kur 140 mazos gabaliņos izstāstīts, kas pasaulē eksistē. Ne tikai materiālā pasaulē, bet runāts arī par mīlestību, cieņu, humānismu. Kas ir labi, kas ir slikti – visas pamatlietas. Pēc Gētes domām, 150 gados nekas labāks nebija uzrakstīts. Jājautā: kā iespējams, ka tik primitīvos apstākļos, kādi toreiz bija, pastāvējuši cilvēki ar tādu domāšanu, kas vairākām paaudzēm spējuši tik daudz dot. Kur ir atslēga? Kāpēc šodien arvien atrodam jaunas jomas, kur skolēniem jāsniedz gan informācija, gan prasmes, bet tajā pašā laikā notiek it kā pretreakcija – bērni arvien mazāk domā patstāvīgi, arvien mazāk zināšanu prot pielietot. Jāatgriežas pie Domskolas pamatiem: pamatskolā rūpējās, lai cilvēks apgūst morāles pamatprincipus, nākamajā posmā mērķtiecīgi strādāja ar zināšanām, bet trešajā posmā apzinājās, kā visu savienot un pielietot praksē."

Vilnis Kazāks to pašu pasaka īsi: "Jāattīsta sirds, domāšana un rokas."