Situācijas uzlabošanai iespējami vairāki ceļi, tai skaitā energoefektīvu dzīvojamo namu veidošana. Šim risinājumam pievērsušies arī Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta doktoranti, kas pēta zemas enerģijas patēriņa ēku problemātiku Latvijā.
Esošā situācija un izvirzītie uzdevumi
Lai kaltu plānus un veidotu nākotnes vīziju, protams, ir jāapzinās, kur esam un ko darām, kas varbūt ir pareizi un kas - nepareizi. Viens no iemesliem, kāpēc Latvijā joprojām buksē energoefektivitātes ieviešana, ir mūsu būvniecības tirgus īpatnība – lēti uzbūvēt un dārgi pārdot. Taču jāņem vērā, ka energoefektīvas ēkas nav lētas, saka RTU profesore Andra Blumberga. Diemžēl ilgstoši veidojušās būvniecības tirgus tradīcijas un domāšana nav izskaužama vienā dienā.
Valsts līmenī energoefektivitāte ir bijusi un joprojām ir pabērna lomā, uzskata profesore. Energoefektivitātes nolūkā valsts galvenokārt ir investējusi pašvaldību ēkās. Protams, ir realizēti daži izmēģinājumprojekti daudzdzīvokļu namos, kas finansēti, izmantojot ārvalstu atbalsta līdzekļus. Dažviet talkā nākušas pašvaldības. Arī šodien pieejams ir Eiropas Savienības (ES) līdzfinansējums un Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta (KPFI) finanšu atbalsts sabiedriskajām ēkām un arī privātmājām.
"Jāņem vērā, ka energoefektīvu ēku būvniecība nav lēta."
Latvijas Pirmā energoefektivitātes rīcības plāna 2008.–2010. gadam (1. EERP) izvirzītais mērķis ir samazināt vidējo īpatnējo siltumenerģijas patēriņu ēkās no 220-250 kWh/kv.m gadā līdz 195 kWh/kv.m gadā laika posmā līdz 2016. gadam, bet līdz 2020. gadam jāsasniedz vidējais īpatnējais siltumenerģijas patēriņš 150 kWh/kv.m gadā.
Mājokļu sektorā tas paredz:
- energoaudita veikšanu ēkās un ēku energosertificēšanu;
- energoefektivitātes paaugstināšanu daudzdzīvokļu ēkās;
- energoefektivitātes paaugstināšanu valsts un pašvaldību ēkās;
- enerģijas patērētāju informēšanu;
- tiesību aktu izstrādi energoefektivitātes paaugstināšanai ēkās.
Uz šiem uzdevumiem mēs nolēmām paskatīties no cita redzes punkta, saka A. Blumberga. Tas nozīmē, ka visiem Latvijas dzīvojamiem namiem (60 miljoni kv.m) ir jāsiltina gala sienas, bēniņi vai pusei no dzīvojamām mājām jāveic pilna renovācija. Lai realizētu šādu ieceri, ir nepieciešami 1,5 miljardi latu. Finanšu aplēses diemžēl liecina, ka pamatnostādnē izvirzītais mērķis nav reāls.
Latvijā pašlaik ir apmēram 30 000 daudzdzīvokļu ēku, no kurām siltināts tikai ap 130 namu. Lai palielinātu dzīvojamo namu renovācijas tempu un kaut nedaudz pietuvinātos pamatnostādnēs izvirzītajam mērķim, vienlaikus jāiedarbina vairāki politikas instrumenti.
RTU zinātnieki uzskata, ka jāievieš enerģijas patēriņa standarti, jāpaaugstina energoauditu kvalitāte, kā arī jāveido standarta iepirkuma dokumentācija un līgumi, tā saucamās vienas pieturas aģentūras. Nozīmīga loma šo mērķu sasniegšanā ir kvalitatīvai būvniecībai un būvuzraudzībai. Labus rezultātus dotu arī CO2 nodokļa ieviešana. Lai veicinātu dzīvojamo ēku siltināšanu, ir jāizvērš plaša iedzīvotāju informēšana par energoefektīvas mājas priekšrocībām. Jau tagad daudzās Latvijas pilsētās dzīvokļu īpašnieki, apskatot siltinātos namus, visai bieži pieņem lēmumu renovēt arī savu māju.
Izmantojot šos un citus politikas instrumentus, līdz 2016. gadam ir iespējams ietaupīt gan tikai nedaudz vairāk par 21% no 1. EERP plānotā, uzskata A. Blumberga. Plānā minētās ieceres, izmantojot politikas instrumentus, būtu iespējams sasniegt ap 2019. gadu.
Energoefektivitātes prasības nākotnes ēkām
Energoefektivitātes prasības nosaka ēku energoefektivitātes ES Direktīva 2002/91/EK. Tajā definētās prasības Latvijā adaptētas Ēku energoefektivitātes likumā, kas pieņemts 2008. gadā, kā arī vairākos MK noteikumos par ēku energoauditu, ēku energosertifikāciju un ēku energoefektivitātes aprēķina metodi.
Taču, laikam ritot, Eiropas Komisija (EK) secinājusi, ka daudzas ES dalībvalstis direktīvu pārņēmušas formāli, neizvirzot konkrētus mērķus un uzdevumus. Šo iemeslu dēļ direktīva tikusi pārskatīta un tās jaunajā redakcijā (2010/31/ES "Par ēku energoefektivitāti") visām dalībvalstīm jau ir izvirzīti vairāki uzdevumi:
- izmaksu ziņā noteikt optimālo energoefektivitātes līmeni (katrai dalībvalstij jāizveido vienota metodika);
- ēku renovācijas laikā jāsasniedz tādi rādītāji, kas ļauj esošo dzīvojamo fondu transformēt par zemas enerģijas patēriņa ēkām;
- minimālās energoefektivitātes prasības izvirzāmas arī ēkām, kas mazākas par 1000 kv.m (līdz šim virs 1000 kv.m);
- valsts līmenī jāizveido kvalitātes kontroles metodika, kas seko ēku energosertifikācijai.
Direktīvas jaunā redakcija arī noteic, ka pēc 2020. gada visām jaunceltnēm jātuvojas nulles enerģijas patēriņa ēkas rādītājiem un nepieciešamās enerģijas daudzums jāsedz, izmantojot atjaunojamos energoresursus. Savukārt jaunām ēkām, kurās atrodas valsts iestādes vai valsts īpašumā esošās jaunbūvēs šādi rādītāji jāsasniedz divus gadus agrāk – līdz 2018. gada beigām.
Latvijas būvnormatīvā LBN 002-01 "Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika" ir minētas minimālās ēku energoefektivitātes prasības, saka RTU doktorants Agris Kamenders. Šajā gadījumā būvnormatīvs runā tikai par ēku norobežojošo čaulu. Taču tas neatklāj ēkas kopējo enerģijas patēriņu, kurā nav iekļauts enerģijas patēriņš ventilācijai, karstā ūdens sagatavošanai, apgaismojumam. Diemžēl šīs minimālās prasības Latvijas likumdošanā vēl nav noteiktas, secina A. Kamenders. Nav uzsākta arī ēku energosertifikācija.
"Latvijā pašlaik ir apmēram 30 000 daudzdzīvokļu ēku, no kurām siltināts tikai ap 130 namu."
Taču ir arī pozitīvas iezīmes. Patlaban jau ir sakārtota ēku energoefektivitātes novērtēšanas metodika. Direktīva paredz, ka ēku energoefektivitātes standartu nosaka katra ES dalībvalsts atsevišķi. Tas arī ir saprotams, jo, piemēram, dzīvojamais nams Spānijā krasi atšķirsies no mājas Latvijā. Spāņiem daudz enerģijas jāpatērē ventilācijai, bet mums - apkurei un ventilācijai karstās vasarās.
Zemas patēriņa ēkas kritēriji ir iekļauti, piemēram, Dānijas likumdošanā. Tas nozīmē, ka šādai ēkai gadā jāpatērē 35 kWh/kv.m gadā. Savukārt Austrijā šis rādītājs ir ap 42 kWh/kv.m gadā (apkure, karstais ūdens, ventilācija, dzesēšana), bet Francijā – ap 50 kWh/kv.m gadā (apkure, karstais ūdens, ventilācija, dzesēšana un apgaismojums). Kā zināms, Latvijā pašlaik vēl šāds standarts nav izstrādāts. Zinātnieki uzskata, ka apkurei patērētā enerģija nedrīkst pārsniegt 35 kWh/kv.m gadā, bet primārās enerģijas patēriņš bez mājsaimniecības iekārtām šādai ēkai nedrīkst pārsniegt 150 kWh/kv.m gadā.
Lai izpildītu direktīvas prasības, Latvijai jāveic vairāki mājasdarbi - vispirms savā likumdošanā nāksies definēt, kas ir zema patēriņa ēka, un tas jāpamato ar noteiktiem pārbaudāmiem rādītājiem, uzsver A. Kamenders. Ēku renovācija jāveic, sasniedzot lielākos enerģijas patēriņa samazinājumus. Nākotnē vajadzēs izstrādāt arī metodiku, kas nosaka ēku renovācijas vai jaunu projektu izmaksu visracionālāko līmeni. Tāpat jāveido jauni finansēšanas paņēmieni un instrumenti – ESCO, rotācijas fondi u.c., bet galvenais - jāizstrādā ilgtermiņa politika, kas sniegtu atbildi uz jautājumu: kas notiks ar Latvijas dzīvojamo fondu pēc desmit divdesmit gadiem? Šeit jāatceras, ka 70% mūsu valsts iedzīvotāju mīt daudzdzīvokļu namos un tie prasīties prasās pēc uzlabojumiem.
Renovēto ēku ieguvumi
RTU zinātnieku pētījumi liecina, ka visās trīspadsmit Latvijā pirms 2006. gada renovētajās ēkās, izņemot vienu, siltumenerģijas patēriņš apkurei samazinājies vidēji par 25 procentiem. Šie ietaupījumi bija zemāki nekā energoauditoru paredzētie.
Pētot posmu pirms un pēc nama siltināšanas, secinājām, ka enerģijas patēriņš samazinās arī pirms nama pilnīgas renovācijas, saka doktorants Gatis Žogla. Tas nozīmē, ka dzīvokļu īpašnieki sākumā veikuši dažus enerģiju taupošus lētākus pasākumus, piemēram, sakārtojuši ārdurvis, ziemā turējuši aizvērtus kāpņu telpas un pagraba logus. Kad šīs iespējas izsmeltas, namu iedzīvotāji ir pieņēmuši lēmumu veikt pilnīgu mājas renovāciju. Kā liecina pētījums, pēc renovācijas siltuma enerģijas patēriņš strauji samazinās, bet pēc laika atkal sāk pieaugt. Tas varētu liecināt par izmantoto tehnoloģiju vai būvniecības zemo kvalitāti. Visai bieži vainīgi ir arī mitekļu īpašnieki – viņi biežāk sāk vēdināt telpas vai savos dzīvokļos uzturēt augstāku temperatūru.
"Diemžēl minimālās energoefektivitātes prasības Latvijas likumdošanā vēl nav noteiktas."
Situācija mainījusies ap 2006. gadu, stāsta G. Žogla. Tikuši pētīti Ventspils izglītības iestāžu renovācijas rezultāti vairāku gadu garumā. Tie liecina: ja 2006. gadā šajās ēkās apkurei kopumā tika patērēts 1707 MWh mēnesī, tad 20120. gadā - tikai 953 MWh mēnesī. Tātad ietaupījums ir apmēram puse no iepriekš patērētā, kas arī atbilst energoauditoru plānotajam.
Salīdzinot periodus līdz un pēc 2006. gada, var secināt, ka patlaban, neskatoties uz sūdzībām, būvniecības kvalitāte ir uzlabojusies. Plaši tiek izmantoti jauni materiāli un tehnoloģijas, augusi arī pašu būvnieku izpratne par to vai citu darba paņēmienu. Tas nozīmē, ka šodien renovēt māju var daudz drošāk nekā pirms sešiem setiņiem gadiem, atzīst G. Žogla.
Ieskats energoefektīvā nākotnē
Pirmā zemas enerģijas patēriņa māja tika uzbūvēta Vācija 1940. gadā. Tā atgādināja uz pusēm pārgrieztu cilindru un bija siltināta ar kūdru. Kā atjaunojamo resursu izmantoja vēja turbīnu. Šī 85 kv.m ēciņa tolaik patērēja 32 kWh/kv.m gadā.
Savukārt Latvijā šāds projekts ir realizēts Ģipkā. Šīs divstāvu privātmājas energopatēriņš ir 25 kWh/kv.m gadā. Kā atjaunojamais resurss tajā izmantoti saules paneļi un siltumsūknis.
Taču mēs dzīvojam jau 21. gadsimtā, kad arvien populārāka kļūst no dabas palienētu ideju pārnešana jaunajās tehnoloģijās jeb biomīmikrija. Tās īpašā atšķirība ir tās mērķis – ilgtspējīgi risinājumi. Biomīmikrija nenodarbojas ar jau gatavu biomehānismu izmantošanu (kā tas notiek, piemēram, bioloģiskajās ūdens attīrīšanas iekārtās, kur tiek izmantotas baktērijas), bet gan tiecas radīt principiāli jaunus mehānismus, kuru konstrukciju iedvesmo daba.
Piemēram, zinātnieki, izpētot lotosa lapu uzbūvi, jau ir izveidojuši jaunas ūdeni atgrūdošas un pašattīrošas krāsas. Uz to iesaiņojuma parasti ir atzīme "Lotoss". Daba dod idejas arī zemas enerģijas patēriņa ēku projektētājiem. Šādi nami, kas vairāk atgādina ovālus dienvidu augļus, ir uzbūvēti Londonā. Ēkām nav balkonu vai citu izvirzījumu, kas radītu siltuma noplūdi. Arī RTU strādā pie namu konstrukcijām, kurās izmantoti biomīmikrijas principi.
