NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
25. februārī, 2011
Lasīšanai: 9 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Ekonomika
5
5

Vai gribam produktu brīvo tirgu savā ledusskapī?

Pārtikas cenu līmenis uztrauc īpaši tās valstis, kurās liela daļa sabiedrības dzīvo trūcīgi.

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Kā ik gadu, arī šā gada sākumā valdība lēma par subsīdiju atbalstu lauksaimniecībai kārtējam kalendārajam gadam. Šogad atbalsts lauksaimniekiem ir nedaudz virs 6,18 miljoniem latu. Līdztekus nacionālajām subsīdijām maciņos ieripos arī ES budžeta nauda, kas 2011. gadam lauksaimniekiem un zivsaimniekiem plānota aptuveni 299 miljoni latu, ieskaitot Latvijas budžeta līdzfinansējumu. Tā, tiesa, nav maza nauda. Iespējams, tādēļ brīdi pa brīdim atskan: „Beigsim reiz balstīt! Ja nemāk saimniekot, lai izjūt brīvo tirgu!”

Šai tēzei arī varētu piekrist, jo lauksaimniecība ir tieši tāds pats privāts bizness kā jebkura cita uzņēmējdarbība. Turklāt Latvijas lauksaimniecības uzņēmēju starpā (pretēji mūsu sabiedrībā joprojām dominējošam viedoklim par lauksaimniekiem kā neprašām un lūdzējiem nobristos zābakos) ir ne viens vien miljonārs. Tā ir medaļas spožā puse.

Otra, ne tik spožā rāda, ka lauksaimniekam ir jābūt visgudrākajam un izturīgākajam no visiem uzņēmējiem. Jo lauksaimniecisko ražošanu ietekmē cilvēku likumi un vēl lielākā mērā – dabas likumi un kataklizmas.

Balsta Eiropā, balsta Amerikā, balsta Āzijā

Ne dabu, ne klimatu mēs nevaram ne mainīt, ne pasūtīt, ne lobēt. Tajā pašā laikā tieši lauksaimniecība ir cilvēka izdzīvošanas pamats, jo nodrošina elementārākās prasības pēc uztura.

„Lauksaimniecību atbalsta visas pasaules valstis. Visas! Amerikas Savienotās Valstis, Ķīna (ar kādiem milzīgiem miljardiem!), Krievija, Jaunzēlande un, protams, arī Eiropas Savienība, ar Eiropas Komisijas regulām nosakot, ko dalībvalsts drīkst atbalstīt lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā, ņemot vērā vietējos saimniekošanas apstākļus,” teic Zemkopības ministrijas (ZM) Lauku attīstības atbalsta departamenta Valsts atbalsta plānošanas nodaļas vadītāja vietniece Biruta Ingiļāvičute. „Protams, plānojot savu ražošanu, lauksaimniekam ir jāparedz, ko viņš nopelnīs, pārdodot saražoto, jo tas ir primārais viņa ienākumu avots.”

"Lauksaimniecisko ražošanu ietekmē cilvēku likumi un vēl lielākā mērā – dabas likumi."

Ļoti retos gadījumos pats zemnieks ir arī savas produkcijas tirgotājs. Gandrīz visi Latvijas zemnieki, kas saražo graudus lielā daudzumā, ir noslēguši līgumus ar dzirnavniekiem vai kooperatīvajām sabiedrībām, kas graudus realizē tirgū. Piena kā izejvielas ražotāji uz noslēgto līgumu pamata (kurā paredzēta konkrēta cena) pienu pārdod pārstrādes uzņēmumiem vai uzpircējiem neatkarīgi no tā veida – SIA vai kooperatīvā sabiedrība. Arī piena pārstrādes uzņēmumi ir noslēguši līgumus ar tirgotājiem, kas gatavo produkciju izplata tālāk patērētājiem. Tas pats - gaļas ražošanā. Tikai nedaudzi Latvijas ražotāji paši pārdod produkciju savos firmas veikalos. Kāpēc? Jo katram jānodarbojas ar to, ko viņš vislabāk prot. Un lauksaimnieku primārais uzdevums ir – saražot izejvielas, par ko viņu atbalsta valsts.

Atbalstam – divas „kabatas”

„Atbalsts Latvijas lauksaimniekiem, mežsaimniekiem un zivsaimniekiem nāk no diviem avotiem – no Latvijas valsts budžeta subsīdiju un papildu valsts tiešo maksājumu veidā un no ES budžeta dažādu atbalsta maksājumu un projektu līdzfinansējumu veidā,” skaidro B. Ingiļāvičute. „Nacionālās subsīdijas pilnībā tiek segtas no budžeta, bet daļā Eiropas Savienības atbalsta mehānismu ir nepieciešams paša finansējuma saņēmēja līdzmaksājums.”

Ir pieņemts, ka ar vārdu „subsīdijas” saprot tikai un vienīgi mūsu valsts atbalstu, ko gadskārtēji apstiprina Ministru kabinets. Atbalsta pasākumus, to finansējuma apmēru un piešķiršanas kārtību šogad nosaka Ministru kabineta 2011. gada 1. februāra noteikumi Nr. 105 „Noteikumi par ikgadējo valsts atbalstu lauksaimniecībai un tā piešķiršanas kārtību”.

Katram subsīdiju veidam piešķiramā nauda ir atkarīga no kopsummas, kāda lauksaimnieku atbalstam paredzēta konkrētajā gadā. Lauksaimniecības un lauku attīstības likuma 5. panta 3. daļa noteic: „Valsts atbalsts lauksaimniecības attīstībai subsīdiju veidā nedrīkst būt mazāks par 2,5 procentiem no gada pamatbudžeta kopējiem izdevumiem, kas tiek segti no dotācijām no vispārējiem ieņēmumiem, atskaitot iemaksas Eiropas Savienības budžetā.” Tātad valsts atbalsts ir viena „kabata”.

"Izejvielu ražotāji visai pārējai rūpniecībai ir sava veida katalizatori."

Otru „kabatu” veido ES budžeta nauda jeb Latvijai paredzēto maksājumu „aploksne” noteiktam laika posmam, piemēram, 2007.–2013. gadam. Nākamajā plānošanas periodā (no 2014. gada) „aploksnes” (kopējās Latvijai pieejamās naudas summas) lielums, visticamāk, būs citādāks. ES finanšu atbalsta izpausmes ir ļoti dažādas – sākot no mērķa maksājumiem konkrētām deklarētajām vienībām un atbalstam eksportējošiem uzņēmumiem, līdz pat atklātiem konkursiem, valsts intervences cenu atbalsta sistēmai un cukura rūpniecības restrukturizācijas pasākumiem.

Izcenojums par vienību, ko gadskārtēji saņem lauksaimnieki, mainās atkarībā no pretendentu (pieteikto dzīvnieku, tonnu, hektāru) kopskaita uz konkrēto atbalsta pasākumu. Jo pretendentu skaits lielāks, jo katram gribētājam iznāk mazāka daļa no kopējās summas. Arī tad, ja ir runa par atbalsta intensitāti (piešķirto naudas daudzumu procentos no projekta attiecināmajām izmaksām) vai līdzmaksājumu projektiem – tā ir ES nauda. Visiem šiem maksājumiem, kas nāk no otras „kabatas”, atslēgvārds ir „ES atbalsts”.

Visus maksājumus – subsīdijas un ES atbalstu - administrē Lauku atbalsta dienests.

Avots: Lauku atbalsta dienests

Ja abas „kabatas” aizšūtu

„Ja pēkšņi pazustu absolūti visi atbalsti lauksaimniekiem, tad ekonomika pāris dienu atrastos dziļā šokā,” iztēlojas nodaļas vadītājas vietniece. „Izejvielu ražotāji visai pārējai rūpniecībai ir sava veida katalizatori.”

Lauksaimnieki strādā, izmantojot kredītus, un bankas ir ļoti ieinteresētas, lai zemniekiem klātos labi. Tātad – satricinājumi piemeklētu bankas. Satricinājumi piemeklētu pārstrādi, jo pārstrāde nedaudz spekulē uz izejvielu ražotāja rēķina: tā kā lauksaimnieki saņem subsīdijas, tad pārstrādātāji vai uzpircēji iepirkuma cenu nedaudz „nosit” uz leju.

Tātad, ja atbalsts pazudīs, tad kļūs dārgākas visas izejvielas, sadārdzināsies pārstrāde un, protams, arī pārtikas cenas veikalos. „Bet šoks būs īss. Jo, ja nebūs atbalsta, tad iestāsies brīvā tirgus jeb pieprasījuma un piedāvājuma attiecības, kur galvenā mēraukla būs kvalitāte. Bet patērētājs pirks par to cenu, kādu varēs atļauties,” spriež B. Ingiļāvičute. „Vai cenas palielināsies? To neņemos prognozēt. Visticamākais, bet - cenu svārstības ir pastāvējušas vienmēr. Domāju, ka cenas nostiprināsies tajā līmenī, kurā būs vislabvēlīgākie apstākļi pircējiem un arī ražotājiem.”

"Aiziešana uz pilnīgi liberālu pārtikas tirgu ir sava veida utopija."

ZM Tirgus un tiešā atbalsta departamenta direktore Rigonda Lerhe uzskata, ka nacionālo subsīdiju atcelšana, visticamāk, tieši neietekmētu ne patērētājus, ne arī cenas. „Bet, ja atceltu visu veidu atbalstu, kas notiktu visā ES, tad cenas kāptu, tieši ietekmējot patērētājus, un arī samazinātos lauksaimniecībā nodarbināto skaits,” uzskata departamenta direktore. „Pašlaik pārtikas cenu svārstības notiek galvenokārt globālo procesu un politisko lēmumu ietekmē.”

Ja atbalsts pazustu tikai Latvijā, tad, visticamāk, cenas „saķers drudzi”, bet pēc tam atgriezīsies puslīdz normālās robežās. Jo izejvielas ātri vien sāks eksportēt no valstīm, kuras joprojām savus ražotājus atbalstīs. Tomēr jāatceras, ka izejvielas, ko ieved, reti ir labākās kvalitātes.

„Atbalsts lauksaimniekiem ir viena no pastāvīgajām vērtībām, kas pasaulē ir. Tas ir tāds pats nerakstīts likums kā baušļi,” teic B. Ingiļāvičute. „Atteikties no atbalsta varētu tikai tad, ja valsts dzīves kvalitāte būtu sasniegusi vispārēju pārticības līmeni. Kamēr tā nav, tikmēr atbalsts pārtikas ražošanai būs, jo ne tuvu visi var atļauties samaksāt „tik, cik tas maksā”. Cenu līmenis uztrauc īpaši tās valstis, kurās liela daļa sabiedrības dzīvo trūcīgi, un šādas valstis nav mazums. Atbalsts notur nosacīto cenu līmeni, protams, uz tirgus kropļošanas rēķina, bet - vismaz nesākas cenu anarhija.”

Aiziešana uz pilnīgi liberālu pārtikas tirgu ir sava veida utopija. To nevar izdarīt viena valsts. Vai nu to dara visas valstis pasaulē, vai neviena. Jo vienai valstij vai reģionam tas nozīmē savu lauksaimniecību iznīcināt. Tādēļ runas par atteikšanos no lauksaimniecības atbalsta, kas reižu pa reizei izskan, nav ekonomiski pamatotas.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU