Jāsaka – katrai baznīcai ir sava vēsture, sava augšupeja un lejupslīde. Starptautiskās zinātniskās konferences „Rīgas vecticībnieki: kultūrvēsturiskās pieredzes 250 gadi” dalībnieki atskatījās uz senākā vecticībnieku dievnama – Grebenščikova draudzes Svētās Marijas aizmigšanas baznīcas – vēsturi un šodienu. Jau 250 gadu Daugavas labajā krastā stāv šī skaistā baltā celtne. Pirms 100 gadiem tai piebūvēja staltu torni ar apzeltītu kupolu. Tas ir lielākais vecticībnieku dievnams ne tikai Latvijā un Krievijā, bet visā pasaulē. Pēdējo 100 gadu laikā tas kļuvis par vienu no lielākajiem vecticībnieku reliģiskajiem un kultūras centriem.
Ņemot vērā Grebenščikova draudzes lielo nozīmi krievu vecticības kultūras un tradīciju izkopšanā pēc 1905. gada cara Manifesta par ticības vienlīdzības pasludināšanu, kā arī laikā starp 1. un 2. pasaules karu, starptautiskā zinātniskā konference, ko par godu Grebenščikova dievnama 250. gadadienai organizēja Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūts, guva lielu sabiedrības atsaucību.
"Vairāk nekā 300 gadu laikā mūsdienu Latvijas teritorijā vecticībniekiem ir izdevies saglabāt savu reliģisko un etnisko identitāti, valodu, savu unikālo dzīvesveidu."
Konferencē ar referātiem uzstājās deviņi krievu zinātnieki, no Lietuvas un Čehijas pa trim referentiem, no Igaunijas – divi, no Polijas un Itālijas – pa vienam. Pārējie referenti pulcējās no dažādiem Latvijas novadiem, pārsvarā no Rīgas un Daugavpils. Konferencē kopumā tika nolasīti 50 ziņojumi un referāti. To tematiskā daudzšķautņainība bija pasakaina. Lūk, daži no tematiem: „Kārlis Ulmanis un vecticība”, „Starp tēvu tikumiem un jaunu dzīvi” (vecticībnieki P.Boborikina romānā „Laiciskošanās”), „Vecticībnieku arhitektūras mantojuma aizsardzība Latgalē”, „Austrumprūsijas un Rečpospolitas vecticībnieku sakari ar Rīgas vecticībniekiem”, „Virsnieki – vecticībnieki Latvijas armijas dienestā: 1918.–1940.g.”. Patīkami, ka starp referentiem bija prāvs latviešu skaits: Maija Grizāne, Vineta Jonīte, Juris Paiders, Inese Stūre, Ēriks Jēkabsons. Arī iecienītie zinātnieki: Grigorijs Potašenko (Lietuva), Kirils Kozurins (Maskava), Aleksandrs Gavrilins (Rīga), Irina Truškova (Kirova), Arkadijs Neminuščijs (Daugavpils), Gaļina Ponomarova (Tallina).
Vairāk nekā 300 gadu laikā mūsdienu Latvijas teritorijā vecticībniekiem ir izdevies saglabāt savu reliģisko un etnisko identitāti, valodu, savu unikālo dzīvesveidu. Taču šī pieredze nav izolētas, sociāli marginalizētas grupas kultūras pieredze. Tā liecina, ka vecticībnieku draudzes vēsturiski pastāvējušas ne tikai relatīvā izolācijā laukos, bet arī pilsētās, kur tie veiksmīgi pielāgojās urbanizētās vides diktētajiem noteikumiem un saskārās ar citām kultūras praksēm, pretojoties vai pārņemot tās. Rīgas vecticībnieki šajā ziņā ir uzskatāms piemērs, kas apliecina šīs etniski reliģiskās kopienas kultūrsociālo pieredzi komplicētajos sociāli politiskajos apstākļos 250 gadu ilgā laika posmā.
Līdz ar to gan Rīgas vecticībnieki kopumā, gan viņu lielākā draudze Rīgā (Rīgas Grebenščikova draudze dibināta 1760. gadā, mūsdienās – 20 000 kopienas locekļu) izraisa likumsakarīgu interesi plašākā sabiedrībā, proti, kādā veidā vecticība kā tradicionālās kultūras fenomens saglabājusies 21. gadsimta kultūras situācijā. Kādas vecticības kultūras vērtības var būt aktualizētas kopējā Latvijas kultūras mantojumā? Kā iespējams saprasties ar līdzcilvēkiem, kam ir atšķirīgs pasaules uzskats, bet līdzīga tiekšanās pēc harmoniskas un sociāli atbildīgas dzīves sabiedrībā? Konference vērsās tieši uz abpusēju – vecticībnieku un sabiedrības – tuvināšanos un savstarpējas izpratnes veidošanu.
"Konference vērsās tieši uz abpusēju – vecticībnieku un sabiedrības – tuvināšanos un savstarpējas izpratnes veidošanu."
Konference „Rīgas vecticībnieki: kultūrvēsturiskās pieredzes 250 gadi” notika ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu Eiropas ekonomikas zonas finanšu instrumenta ietvaros un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda.
Jāatzīst – šā gada maija pēdējās dienās Latvijā notika vairāki pasākumi ar kultūrvēsturisku ievirzi. Tā Daugavpilī no 24. līdz 30. maijam norisinājās tradicionālās Slāvu kultūras dienas, ko organizēja Krievu kultūras centrs. Tās bija veltītas slāvu rakstniecības veidotājiem svētajiem brāļiem Kirilam un Mefodijam.
Daugavpilī un tās apkārtnē notika vērienīgi pasākumi: Borisa un Gļeba katedrālē svinīgs dievkalpojums, Krievu kultūras centrā tika atklāta Valerija Sluščenko (Rīga) fotogrāfiju izstāde „Pareizticīgās ainavas” un „Krievijas un Latvijas klosteros”, folkloras ansambļa „Slavjanka” 20. gadadienai veltīts svētku koncerts, bērnu jaunrades svētki, konkursa „Krievu fantāzija” uzvarētāju apbalvošana, folkloras festivāls „Zeļonije svjatki” laukumā pie katedrāles un citi.
