Ja raugāmies pagātnē, tad valstiskās intereses un mātes loma Latvijā satuvojas ar nacionālas valsts izveidi. To varam redzēt pieminekļu kompleksu arhitektūrā, un kopš 1930. gadiem arī politikā un pat dzemdniecībā. Tā 1938. gadā izdotā Plekša un Kalniņa dzemdniecības grāmata bērna dzemdēšanu apraksta ne tikai kā sievietes bioloģisku, bet arī pilsonisku pienākumu, nosakot, ka sievietei jādzemdē iespējami jaunākai un vidēji 3,75 bērni. Abu vecāku pienākums savukārt ir vesela ģenētiskā mantojuma nodošana bērniem. Tas ir arī laiks, kad valsts atsevišķu pilsoņu kategorijām piešķir jaundzimušajiem pūriņu.
Padomju Savienībā mātes lomu skatīja gan sabiedrības atražošanas, gan valsts industrializācijas kontekstā. Tāpēc mātes un bērna veselība kļūst par būtisku medicīnas atzaru arī Latvijā, bet dzimstības veicināšanai 1944. gadā tika iedibināti apbalvojumi daudzbērnu mātēm. Uz tiem varēja pretendēt mātes, kurām bija vismaz pieci bērni. Piešķiršanas noteikumos skaidri redzama valsts interese – apbalvojumu piešķīra tad, kad jaunākais bērns sasniedza gada vecumu un pārējie bērni bija dzīvi, izņemot gadījumus, ja tie bija pazuduši bez vēsts vai krituši, aizstāvot PSRS vai gājuši bojā darbavietā.
"Latvijā ar šo gadu tūkstoti ir vērojama maiņa uz atbalstu tradicionālajam modelim. Diemžēl vecāku pabalstu ieviešana notika nepārdomāti un populistiski."
Valsts attieksme izpaudās arī atbalsta mehānismos strādājošām mātēm, piedāvājot gan bērna aprūpi darbavietā, gan sabiedrisko ēdināšanu un citus pakalpojumus, kas atviegloja darbu mājsaimniecībā. Lai arī ekonomikai pēc kara stabilizējoties un vēlāk ieslīgstot stagnācijā, sievietes saņēma arvien vairāk sociālo garantiju, bērna piedzimšanas pabalstus, pabalstus vientuļajām mātēm, pabalstus daudzbērnu mātēm, tie ir cieši saistīti ar nodarbinātību. Pabalsti galvenokārt pienācās mātēm, kas bijušas nodarbinātas. Bērna kopšanas atvaļinājumu līdz bērna gada vecumam piešķīra strādājošām mātēm, taču tik maz apmaksātu, ka tas neveicināja sieviešu masveida atteikšanos no darba. Savukārt daudzām jaunām sievietēm tolaik gluži ierasti likās savus bērnus nodot diennakts bērnudārzos un ar tiem pavadīt vien nedēļas nogales.
Latvijas valstij atjaunojoties, mātišķums ir viens no jautājumiem, kas būtiski mainās. Visās bijušajās sociālisma valstīs (izņemot Rumāniju, kur aborts un kontracepcija bija aizliegti jau sociālisma periodā) līdztekus valsts iekārtas atjaunošanai noris debates par aborta aizlieguma jautājumu un demogrāfiju. Atgriešanās Eiropā notiek caur 1930. gadu Latvijas ideoloģiju, aizmirstot ekonomisko un darba tirgus situāciju. Māte joprojām ir centrālais valsts simbols, taču ar šo lomu saistītās rūpes tiek nodotas ģimenei.
"Ģimenes politikas diskusijas Eiropas Komisijā rāda, ka vecāku izstumšana no darba tirgus bērna aprūpes laikā ir dārgs risinājums."
Mātes un bērna veselība kā atsevišķa veselības aprūpes joma tiek likvidēta, bet bērnu aprūpe nav politikas prioritāte. Ideāla tolaik šķiet situācija, ka māte var atļauties audzināt bērnus mājās. Uzņēmumus privatizēja, un tie vairs nebija ieinteresēti atbalsta funkciju sniegšanā. Lai arī Darba likums barojošām mātēm, līdzīgi kā padomju gados, paredz papildu stundas šim nolūkam, tagad māte darba pārtraukumā nevar aiziet uz uzņēmuma „silīti” pabarot bērnu.
Eiropā nosacīti var izdalīt divu veidu atbalsta politiku bērnu audzināšanā. Īrijā uzsvars ir uz tradicionālu ģimenes modeli, kurā māte rūpējas par bērnu mājās. Valsts nodrošina ģimenēm zināmu labklājības līmeni un neveicina māšu agrīnu iekļaušanos darba tirgū. Otrs modelis izplatīts Skandināvijā un Francijā, kur dzimstības kāpumu veicina ar darba un ģimenes dzīves apvienošanu, ģimenēm kā izdevīgāko piedāvājot iespēju abiem vecākiem iesaistīties bērna aprūpē un saglabājot vietu darba tirgū.
Ir valstis, kurās nav īpašas atbalsta politikas, piemēram, Itālija, kur ideoloģiski tiek atbalstīts tradicionāls mātišķums, taču bez praktiska atbalsta tas novedis pie zemas dzimstības.
Latvijā ar šo gadu tūkstoti ir vērojama maiņa uz atbalstu tradicionālajam modelim. Diemžēl vecāku pabalstu ieviešana notika nepārdomāti un populistiski. Sākotnēji tos piesaistīja valsts budžetam, bet vēlāk –eksistējošai sociālo nodokļu krājkasītei, nemainot nodokļu likmes un to pakāpeniski iztukšojot. Solītais nākamais solis valsts atbalsta palielināšanā bērniem pēc gada vecuma nav sekojis.
Ģimenes politikas diskusijas Eiropas Komisijā rāda, ka vecāku izstumšana no darba tirgus bērna aprūpes laikā ir dārgs risinājums. Latvija ir mēģinājusi situāciju risināt, gan ierobežojot vecāku pabalsta saņēmēju loku (nu to vairs nevar saņemt nodarbināti vecāki), gan nosakot pabalsta griestus, tādējādi turpinot virzīt vecāku izvēli tradicionālas ģimenes virzienā. Ieguldījums tādos atbalsta pasākumos kā bērnudārzi ir dārgs īstermiņā un ideja par māti kā labāko pirmsskolas bērna aprūpētāju vienlaikus īstermiņā vislētākā ir valstij.
"Brīvības piemineklī iekaltās sieviešu un vīriešu funkcijas mūsdienās tiek dalītas citādi."
Ilgtermiņā šādas ģimenes saskarsies ar lielāku bezdarba risku, jo ģimenes apgādāšana ir koncentrējusies viena partnera rokās. Ģimenes izjukšanas gadījumā Latvijas tiesu prakse nav vērsta uz pienākumu apgādniekam turpināt bijušā laulātā apgādāšanu. Atgriešanās darba tirgū ir grūta, jo zaudētie gadi rada robu karjeras un atalgojuma iespējās. Pensijas vecumā bērna māte atklās, ka viņas mazā pensija ir tieši atkarīga no perioda, kad bērna aprūpes laikā valsts viņu apdrošinājusi par minimālo summu, bet dzīvesbiedra pensija, kuras tapšanā viņa ir ieguldījusi, pēc partnera nāves nepienākas.
Viena lieta, kas ir mainījusies pēdējā gadsimtā, ir pieaugošā tēvu klātbūtne Mātes dienas pasākumos skolās un bērnudārzos. Viņu klātbūtne signalizē par būtiskām pārmaiņām ģimenē. Kopš ģimenes dzemdību popularitātes kāpuma bērni vairs nedzimst tikai mātēm vien, un tēvi aktīvi ņem dalību bērnu aprūpē. Saskaņā ar Latvijas ģimenes politiku tēvi tagad var saņemt 10 dienu paternitātes atvaļinājumu (tradicionālais tētis apgādnieks ar nelielu papildfunkciju) un pat drīkst būt „mātes” – t.i., pildīt tradicionāli mātei piemītošu funkciju (atrasties kopšanas atvaļinājumā).
Tāpēc Latvijā pavasarī ir Mātes diena, bet rudenī – Tēva diena. Būtu lieliski, ja pārmaiņas ienāktu gan ģimenes politikā, gan oficiālajā svētku dienā. Svētkos bērni zīmētu gan tētus, gan mammas, gan citus mīļos, bet valsts atbalstītu abu vecāku līdzvērtīgu dalību bērnu aprūpē. Šis risinājums mums ļautu paskatīties pāri senajai diskusijai, kurā bērna aprūpe tiek dalīta starp māti un valsti. Brīvības piemineklī iekaltās sieviešu un vīriešu funkcijas mūsdienās tiek dalītas citādi.
