Orientēšanās ir sporta veids, kur dalībnieks izmanto precīzu karti un kompasu, lai atrastu apvidū izvietotus kontrolpunktus. Par orientēšanos var priecāties gan kā par pastaigu mežā, gan kā par sporta sacensību. Parasti orientēšanās distance sastāv no starta, vairākiem pēc kārtas ar aplīti iezīmētiem un ar līnijām apmeklēšanas secībā savienotiem kontrolpunktiem un finiša.
Ceļa izvēle starp kontrolpunktiem netiek noteikta un pilnībā ir atkarīga no dalībnieka lēmuma. Tieši ceļa plānošana un spēja apvidū atpazīt savu atrašanās vietu pēc kartes ir orientēšanās sporta šarms, kas atšķir to no vienkāršas krosa skriešanas. Protams, sportists nedrīkst tūļāties, jo distance jāpieveic pēc iespējas īsākā laikā.
„Mums ir sportisti, kas skrien pa mežu pat 80 vai 85 gadu vecumā!” lepojas Latvijas Orientēšanās federācijas (LOF) prezidents Jānis Lazdāns. Viņš nesen atgriezies no Rumānijas, kur piedalījies Pasaules veterānu čempionātā un pārvedis bronzu. Sportists atzīst, ka orientēšanos joprojām var saukt par tautas sportu, jo distancēs iziet gan ģimenes, gan tie, kas ikdienā ar sportu nenodarbojas. „Daudzās sacensībās piedalās cilvēki ar lieko svaru, kas ikdienā kautrējas par sevi, taču te viņi bauda divvientulību ar mežu un reizē ir kopā ar citiem,” stāsta J.Lazdāns.
"Mums ir sportisti, kas skrien pa mežu pat 80 vai 85 gadu vecumā!"
LOF prezidents skaidro, ka federācija saņem finansējumu arī no valsts, taču līdzekļu pietiek tikai, lai nodrošinātu Latvijas izlases startus starptautiskā mēroga čempionātos. „Tāpēc ir jāuzteic pašvaldības, kuras atbalsta vietējos orientēšanās klubus. Protams, esošajā situācijā ir jāizvērtē viss, taču nedrīkst rasties situācija, ka mēs sagatavojam spēcīgu jauno paaudzi, taču finansējuma viņu startiem starptautiskajās sacensībās nebūs,” uzskata J.Lazdāns.
Viņš stāsta, ka patlaban galvenais uzdevums ir radīt pievilcīgu sacensību vidi, lai tā liktos saistoša uzņēmējiem, kuri varētu atbalstīt vietēja mēroga sacensības. „Ir arī tādi uzņēmumi, kas paši iesaistās orientieristu kustībā un tad arī sniedz atbalstu,” stāsta sporta entuziasts.
Taku orientēšanās – arī tiem, kas ratiņkrēslā
Reti kurš zina, taču pēdējos desmit gados, pateicoties entuziastam Jānim Bergam, Latvijā sāk attīstīties taku orientēšanās – sacensības, kurās dalībnieki netiek dalīti pēc vecuma, dzimuma, veselības stāvokļa vai fiziskās sagatavotības, šajās distancēs startē arī cilvēki ar kustību ierobežojumiem. Jāpiebilst, ka pasaulē šo sporta veidu pazīst jau apmēram 20 gadu.
„Ir pierādījies, ka taku orientēšanās ir viens no retajiem sporta veidiem Latvijā, kurā var rast gandarījumu invalīdi. Arī es esmu organizējis dažas taku orientēšanās sacensības skolās bērniem ar dažādiem kustību traucējumiem. Tas prieks, ko redz viņu acīs pēc pasākuma, ne ar ko nav salīdzināms!” atklāj J.Bergs.
"Nedrīkst rasties situācija, ka mēs sagatavojam spēcīgu jauno paaudzi, taču finansējuma viņu startiem starptautiskajās sacensībās nebūs."
Šajā orientēšanās sporta veidā rezultātu nosaka nevis pēc distancē patērētā laika, bet gan pēc iegūtiem punktiem par navigācijas precizitāti. Distances šajās sacensībās tiek iekārtotas tā, lai to visā garumā no starta līdz finišam bez īpašām grūtībām spēj veikt jebkurš dalībnieks, arī tas, kurš pārvietojas ar braucamkrēsliem, ar kruķiem, ar spieķiem vai ar pavadītāja rokas atbalsta palīdzību. Distances var atrasties mežā, parkā vai citā apvidū. Sportista uzdevums, ejot pa kartē norādīto taku, apstājoties pie katra kontrolpunkta jeb navigācijas punkta, ir noteikt, kurš no dabā esošajiem karodziņiem atbilst kartē atzīmētā apļa centram un leģendai. Sportists nekādā gadījumā nedrīkst noiet no taciņas.
Atšķirībā no klasiskās orientēšanās taku orientēšanās ir papildu uzdevums jeb laika punktu sektors. „Dalībnieku nosēdina ar skatu pret vairākiem kontrolpunktiem un iedod kartes fragmentu. 60 sekunžu laikā sportistam jāparāda tas kontrolpunkts, kas attēlots kartē,” nianses skaidro pieredzējušais sporta treneris instruktors J.Bergs. Ja minētajā laikā atbilde tiek sniegta, rezultātam, kas iegūts takā, pieskaita punktu, ja atbilde nav pareiza vai netiek dota vispār, dalībnieks saņem soda sekundes.
Pašvaldības neatsaka
Tā kā šajā orientēšanās veidā dalībnieki netiek klasificēti pēc vecuma un dzimuma, sievietēm ir iespējas pierādīt savu pārākumu pār vīriešiem, vecmāmiņai uzvarēt mazdēlu, jo noteicošā ir kartes lasīšanas un navigācijas prasme.
Vienīgais dalījums šī orientēšanās paveida sacensībās ir paralimpiskās grupas un atklātās grupas dalībnieki. Paralimpiskajā grupā ir visi tie dalībnieki, kuriem ir jebkāda invaliditāte, tai skaitā arī ar ārēji neredzamām pazīmēm. Atklātajā grupā drīkst būt jebkurš, kam interesē orientēšanās, neatkarīgi no fiziskajām īpašībām.
"Tas prieks, ko redz bērnu acīs pēc pasākuma, ne ar ko nav salīdzināms!"
„Arī šo sacensību organizēšana prasa līdzekļus – mums jāsagatavo kartes un balvas dalībniekiem. Tāpēc dalībnieki maksā dalības maksu. Taču, neskatoties uz to, ka naudas paliek arvien mazāk, orientieristu entuziasms nenoplok, lai gan, piemēram, lai atbrauktu no Siguldas uz sacensībām Rīgā, sportistam jārēķinās ar trim četriem latiem,” atklāj J.Bergs, piebilstot, ka Jūrmalas pašvaldība viņa vadītajam klubam „Liedags” finansējumā nekad nav atteikusi.
J.Bergs kā vienu no aktīvajām dinastijām uzteic Rukšānu ģimeni no Siguldas: „Zita ļoti aktīvi iesaistās sacensību rīkošanā un popularizēšanā, arī viņas vīrs Atis un bērni ir lieli entuziasti.” Pati Z.Rukšāne – pērnā gada uzvarētāja atklātajā grupā – smej, ka taku orientēšanās viņas vecumā ir vienīgais sporta veids, ar ko var nodarboties: „Skriet vairs neskrienu, bet orientēšanās, arī taku orientēšanās, ir lieliska iespēja pavadīt laiku kopā ar ģimeni.”
