Ziemā egļu mežs ir kā apburta pasaku pilsēta. Vasaras saulrietā egles rotā sārtas ziedu svecītes. Tad mežs atgādina greznu karaļvalsti.
Egle – ziemzaļais koks
Bet ko mēs zinām par egli, šo mūžzaļo koku, ko paši tik ļoti pielūdzam un kas līdzās priedei bieži pieminēta tautasdziesmās?
Kupla egle izaugusi
Mūs’ bāliņa pagalmā;
Kas tās skujas izskaitīs,
Tas drīkst mani bildināt.
Egle, vienmāju priežu dzimtas skuju koks, zied maijā. Sievišķos ziedus sauc par čiekuriem. Vīrišķie – sākumā ir sarkanīgas, bet vēlāk dzeltenas spurdzes. Sēklām nogatavojoties, čiekurs kļūst brūns. Sēklas nobriest rudenī, bet izbirst nākamā gada pavasarī. Egļu sēklām ir jānoiet garš ceļš, lai no tām varētu izaugt jaunas eglītes.
Latvijā savvaļā aug tikai viena egļu suga. Tā ir parastā jeb Eiropas egle, kas ir otra vērtīgākā mūsu mežu skuju koku suga. No citām zemēm, kur citādi dabas apstākļi, Latvijā ir ievesta asā egle, čūsku egle, sudrabegle.
Egles aizņem 19,4% no Latvijas mežu kopplatības, jo augsnes ziņā tās ir diezgan izvēlīgas. Egles cieš ne tikai no nesaprātīgas cilvēku rīcības, bet tās nav noturīgas arī pret stipru vēju, tāpēc to audzes nereti piemeklē stipras vējgāzes.
"Visskaistākās ir vientuļās, brīvi augošās egles ar veselīgiem, blīviem zariem un skujām."
Egle pieaug 50-60 gados, vidējo mūžu tai lēš ap 130-150 gadiem. Atsevišķas egles piedzīvo arī lielāku vecumu – 300-500 gadu. Taču, lai cik veca tā būtu, stumbrs saglabā slaidumu un galotne – smailumu. Visskaistākās ir vientuļās, brīvi augošās egles ar veselīgiem, blīviem zariem un skujām. Latvijas valsts aizsardzībā atrodas astoņas dižegles, kuru stumbra apkārtmērs krūšu augstumā ir 3 metri un vairāk.
Egles var būt līdz 40 metru augstas, garākās augušas Usmas ezera Moricsalā. Tagad tur to vairs nav. Dižu egļu audze Latvijas mežos ir īsta dabas katedrāle, klusa un svinīga. Pat lielā vējā starp ķērpjiem noaugušajiem stumbriem nestaigā pat vēsma.
Egles cilvēki izmanto saimnieciskām vajadzībām. Dižo egļu baļķus lieto celtniecībā. No egļu sveķiem iegūst terpentīnu, kas ir izejviela daudzu citu izstrādājumu ražošanā. Koksne noder papīrrūpniecībā, malkai; skujas – ēterisko eļļu ieguvei; miza – miecvielu ražošanai, bet paaugas eglītes tiek pušķotas Ziemassvētkos.
Kā katru gadu, arī šogad VAS „Latvijas valsts meži” apsaimniekotajos valsts mežos katram Latvijas iedzīvotājam ir atļauts nocirst vienu eglīti. Drīkst cirst vietās zem elektrolīnijām, grāvju malās un ne resnāku kā 12 cm pie zemes. Nedrīkst cirst jaunaudzēs.
Egle – Ziemassvētku koks
Vai esam iedomājušies, kādēļ, tuvojoties Ziemassvētkiem, mēs nesam mājās tieši eglīti un rotājam ar krāšņām mantiņām un svecītēm?
Par Ziemassvētku eglītes dzimšanas laiku var uzskatīt Jēzus Kristus piedzimšanas laiku. Pirmās izrotātās eglītes parādījušās viduslaiku baznīcā un nāk no uzvedumiem par Kristus dzimšanu. Gadsimtiem ilgi Ziemassvētku valdošās krāsas ir piesātināti zaļais egles tonis un spoži sarkanais, kas saistās ar Kristus asinīm, ko viņš izlēja, lai atpestītu pasauli.
Viena no pirmajām liecībām par Ziemassvētku eglīti nāk no Švarcvaldes (Vācija), kur 1419. gadā Freiburgas beķeru brālības biedri Svētā gara slimnīcā izrotājuši eglīti ar āboliem, krāsotiem riekstiem un piparkūkām. Arī pie mums pirmās Ziemassvētku eglītes tika rotātas ar vienkāršām ēdamlietām: āboliem, riekstiem, cukura gabaliņiem un piparkūkām.
"Valsts mežos katram Latvijas iedzīvotājam savām vajadzībām ir atļauts nocirst vienu eglīti."
Visslavenākās eglītes atrodas Romā Pētera laukumā un Trafalgāra skvērā Londonā. Londonas eglīti angļi katru gadu saņem kā dāvanu no Oslo. Norvēģi tādējādi simboliski atceras kopējo cīņu pret vācu nacionālsociālistiem. Romas pāvests Pētera laukuma izdaiļošanai arī saņem eglīti kā dāvanu.
Ap Ziemassvētku egli dažādās valstīs savijušās arī savas leģendas. Somijai pieder leģenda par Ziemassvētku vecīti (Santa Klausu), bet ar Latviju saistās leģenda par pirmo dekorēto Ziemassvētku eglīti.
Kāda no tām vēsta par vācu protestantu Mārtiņu Luteru, kas pirmais iededzis svētku gaismas Ziemassvētku eglē, pie tam iedvesmojies viņš esot no Pierīgas mežos redzētā. Vēstures pētnieki gan šo stāstu noraida, jo Lutera dzīves gājums neliecina, ka viņš 1510. gadā būtu varējis atrasties Rīgā.
Taču, lai arī ko stāstītu, Rīgā Rātslaukumā uz piemiņas plāksnes, kas veltīta svētku eglei, ir rakstīts: „Pirmā Jaungada egle Rīgā – 1510. gads”. Mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis apliecina – vēsturiska informācija par tradicionālo “Ziemassvētku koku” ir kopš 1476. gada, kad tas ticis rotāts Ziemassvētkiem. Melngalvju brālības statūti – šrāgas – sniedz informāciju par 1510. gada ziemas tradīcijām un atsaucas uz agrāku notikumu 1476. gadā. Tāpat tie norāda, ka tika pušķots koks, taču nekur nav teikts, ka tā bijusi egle. Mums, ņemot vērā viduslaiku paražas, jāizdara secinājums, ka pušķot to varēja vienīgi ar lentēm, kaltētiem ziediem, salmu pinuma lellēm un, iespējams, augļiem.
Vēlāk šis “koks”, kas tikpat labi varēja būt arī no koka nūjām veidota instalācija, Vastslāvu beigās pirms Zvaigznes dienas ar dziesmām un dejām tika iznests ārpus Melngalvju nama, kuru tas bija greznojis visu Ziemassvētku laiku, un turpat, Rātslaukumā, sadedzināts. Šrāgas liecina par līdzīgu tradīciju arī Tallinā (tolaik – Rēvelē) 1514. gadā.
"Somijai pieder leģenda par Ziemassvētku vecīti (Santa Klausu), bet ar Latviju saistās leģenda par pirmo dekorēto Ziemassvētku eglīti."
Jāpiebilst, ar uguns rituālu senajiem latviešiem saistīta vēl viena Ziemassvētku tradīcija – bluķa velšana un sadedzināšana. Pēc senajiem ticējumiem tas paātrināja saules un dzīvības atgriešanos.
Latvijā teiku par Rīgas egli viens no pirmajiem sāka popularizēt ASV uzņēmējs, Vecrīgas Ziemassvētku tirdziņa dibinātājs Džeisijs Kols. Kā tradīcija Ziemassvētku eglītes rotāšana Latvijā tomēr ienāca daudz vēlāk, tikai 19. gadsimtā, bet tā kļuva populāra pagājušā gadsimta 20. gados. Pirms 500 gadiem Latvijā, tolaik Livonijā, stipras vēl bija pagāniskās tradīcijas.
Mirdz eņģelis, mirdz zvaigzne
Jaukajā un dzīvespriecīgajā stāstā par Janci un Marču „Staburaga bērni” (1895) var izlasīt, kāda 19. gadsimta beigās izskatījās Ziemassvētku eglīte Vīgantes muižā, kuras robežās atradās Staburags.
„Tad Jancis sāka apskatīt eglīti.
Pirmais iespaids, kas apmulsināja acis un prātu, nu jau bija pārgājis, un tādēļ eglīte izskatījās vienkāršāka.
Tomēr Jancis vēl aizvien šaubījās, vai tikai viņa tā pati, ko papus aizvakar no meža pārvedis. Vai tad niecīgo kociņu maz iespējams padarīt tik skaistu?
Mežā, ja daudz, putniņš kāds tikai uzlaižas lokanā zariņā, pašūpojas un atkal aizskrien...
Bet kas nu tas pret šīm gaišām svecītēm, sārtiem, caurspīdīgiem āboliem, spožajiem riekstiem un zvaigznēm!
Un tad zelta un sudraba stīdziņas - kā tās vizuļo, it kā dzīvas, kad eglīte iedrebas no gājēju soļiem!
Zaru galos šur un tur uzmeties kaut kas balts un cēls; vai tik tās nav tās pašas sniega pārslas, kas šodien lidinājās no debesīm?
Bet pašā eglītes galā stāv skaists eņģelis. Rokā tam tāds kā vainags, bet virs galvas liela, spoža zvaigzne.”
Kāda ir jūsu svētku eglīte? Ko jūs par to varat pastāstīt?
