Tādēļ, protams, tie neveiksmīgie kredītņēmēji, kuriem arī parādu slīkšņā vēl saglabājies gana daudz ienākumu un kāds papildu pārdodams īpašums, lai iesniegtu pieteikumu privātpersonas maksātnespējas procesa ierosināšanai, to arī dara. Ar cerību parādus kreditoriem pakāpeniski atmaksāt maksimāli iespējamā apmērā un pēc dažiem gadiem, kaut arī nabagiem, bet tomēr būt brīviem no parādiem un atsperties jaunai dzīvei.
Tā nu līdz augusta beigām Latvijas tiesas šogad ierosinājušas 75 fizisko personu maksātnespējas lietas. Augustā ierosinātas 22 šādas lietas, un tas ir lielākais skaits, ko tiesas sākušas viena mēneša laikā. Piemēram, jūnijā to bija trīspadsmit. Pozitīvi tiesas lēmumi līdz augusta beigām bija saņemti par 30 lietām, kurās sākti maksātnespējas procesi.
Katra tiesa vērtē pa savam
Jo vairāk privātpersonu iesniedz tiesā dokumentu kopumu maksātnespējas procesa ierosināšanai, jo skaidrāk redzams, kā realitātē darbojas tā Maksātnespējas likuma daļa, kas regulē fizisko personu maksātnespējas procesu.
Iesniegumu skaita palielināšanās tātad ļauj spriest, ka grozījumi likumā, kas nosacījumus kredītņēmējiem padarīja labvēlīgākus, ir iekustinājusi viņus vērsties tiesā ar cerību iegūt maksātnespējīgas personas statusu un sākt šo procesu.
Bet Latvijas Kredītņēmēju apvienības (LAKRA) konsultants privātpersonu maksātnespējā Jānis Āboliņš stāsta, ka līdzšinējā pieredze liecina – ar tiesu lēmumiem par maksātnespējas procesa sākšanu vai noraidīšanu ne viss ir gludi: „Esam iepazinušies gan ar lietām, kuras ir apstiprinātas, gan ar tām, kuras noraidītas. Salīdzinām un redzam, ka vienā un tajā pašā tiesā pie viena tiesneša maksātnespējas procesu var apstiprināt, maksātnespējas plānu atzīt par atbilstošu likuma normām, bet pie cita - noraidīt kā neatbilstošu. Diemžēl mūsu prakse liecina - ir arī tiesas, kur neviena lieta nav pat pieņemta izskatīšanai. Un ir bijis tā, ka cilvēks, kura maksātnespējas procesa pieteikums tika noraidīts, pēc tam iesniedza blakussūdzību apgabaltiesai un tā šo sūdzību apmierināja. Tātad zemākas instances tiesai nebija pamata noraidīt un neierosināt šo lietu.
"Ar tiesu lēmumiem par maksātnespējas procesa sākšanu vai noraidīšanu ne viss ir gludi."
Piemēram, no man zināmiem 19 gadījumiem 20 ir tādi, kur tiesa maksātnespējas procesu noraidījusi tādēļ, ka plāns it kā neatbilst Maksātnespējas likumam. Bet šā likuma 155. pants jau nosaka, kam plānā jābūt. Tajās lietās, kur maksātnespējas process netika uzsākts, viss likumā norādītais bija ietverts. Bet runa ir par to, ka tiesneši „pievelk” vēl kaut kādas lietas, kas būtu jānorāda, teiksim, no likuma 99. panta, kas nosaka mantas pārdošanu nodrošinātiem kreditoriem pēc maksātnespējas procesa uzsākšanas un vēl ko citu.”
LAKRA par novērojumiem, kas procesuāli notiek ar maksātnespējas lietām, informējusi Tieslietu ministriju, kurai, vadoties no apvienības biedru un konsultantu pieredzes, iesniegti arī priekšlikumi situācijas uzlabošanai. Tieslietu ministrijā pašlaik strādā darba grupa, kas izskata iespējamās izmaiņas Maksātnespējas likumā.
Līdzsvarot maksātnespējīgās personas un kreditoru intereses
Zvērināts advokāts Gaidis Bērziņš („Baltic Law Offices”), tieslietu ministrs iepriekšējās valdībās un tolaik Maksātnespējas likuma izstrādes darba grupas vadītājs, piekrīt, ka arī viņš savā praksē sastapies ar dažādi interpretētām un šā iemesla dēļ noraidītām privātpersonu maksātnespējas procesa lietām, un saskata šeit vērā ņemamu problēmu.
„Likuma pirmā pantā noteikts, ka likuma mērķis ir veicināt maksātnespējas subjekta maksātspējas atjaunošanu un aizsargāt kreditoru kopuma intereses. To savienot ir ļoti grūti. Bet ir jāatrod vidusceļš – kā varam veicināt un maksimāli īstenot maksātnespējīgās personas intereses un kreditoru intereses.
Pirmām kārtām gribu uzsvērt, ka likuma autoru mērķis bija palīdzēt izvairīties no juridisko personu bankrotiem, bet veicināt to sanāciju un izlīgumu; savukārt fiziskajām personām bankrots būtu kā risinājums godprātīgam parādniekam (kas atbilst likumā noteiktajiem priekšnoteikumiem, pilda maksātnespējas plānu) iegūt tiesības atbrīvoties no parādsaistībām.
"Vienā un tajā pašā tiesā pie viena tiesneša maksātnespējas procesu var apstiprināt, bet pie cita - noraidīt kā neatbilstošu."
Kreditoru kopuma intereses nevajadzētu uzskatīt par absolūtām. Lai ievērotu parādnieka intereses, jārēķinās, ka dažkārt kreditori var nesaņemt sava prasījuma pilnu apmierinājumu. Es arī esmu redzējis dažādus tiesnešu traktējumus līdzīgās lietās. Tas, ka nav aizsargāti pilnīgi visi kreditori vai visi kreditori nesaņem apmierinājumu simtprocentīgi, nevar būt par galveno pamatu, lai noraidītu privātpersonas maksātnespējas pieteikumu. Jāatceras likuma mērķa otrs virziens – parādnieka maksātspējas atjaunošana. Tāpēc abu grupu intereses jāmēģina līdzsvarot.
Ir jāmeklē praksē konstatēto problēmu risinājumi. Viens no tiem varbūt ir meklēt „robus” likumā un mēģināt to pilnveidot. Šobrīd, cik zinu, Tieslietu ministrijā strādā darba grupa, kas apkopo šīs problēmas un iespējamos to risinājumus. Bet der arī atcerēties, ka likumā nekad nevar ierakstīt simtprocentīgi visu, tāpēc ir jāvadās pēc likuma mērķa.”
Tiesai nav jāvērtē nekustamā īpašuma cenas
G. Bērziņš spriež, ka otrs risinājums varētu būt kopīga viedokļa rašana diskusiju ceļā. „Latvijā ir tiesnešu mācību centrs, varam aicināt Augstākās tiesas pārstāvjus, Latvijas Universitātes mācībspēkus, tiesnešus un advokātus spriest par šiem jautājumiem un panākt vienotu redzējumu. Jautājums - cik mēs pašlaik esam gatavi to darīt?
Kā likuma līdzautoru mani pārsteidz viena lieta – jautājumu loks, ko dažkārt mēģina vērtēt tiesa. Likumā ir noteikts, kādiem dokumentiem jābūt lietā, tai skaitā administratora atzinumam par mantas pārdošanas un kreditoru prasījumu apmierināšanas plānu. Protams, ka plāns ir viens no svarīgākajiem dokumentiem. Bet vai tiesai būtu jāvērtē, piemēram, kādas ir nekustamā īpašuma cenas šodien, būs pēc gada vai diviem, vai šo īpašumu pēc trim gadiem būs iespējams pārdot par simts vai deviņdesmit latiem? Pirmkārt, to diez vai kāds var pateikt, un tas noteikti nav tiesas kompetences jautājums. Šajā saistībā esmu dzirdējis argumentus no tiesnešu vides – tiesai ir jāpārliecinās, vai plāns ir īstenojams. Bet tajā pašā laikā ir taču maksātnespējas administrators, kuram ir jāuzrauga plāna izpilde. Ja maksājumi netiek veikti laikus, administratora pienākums ir tiesai lūgt šo maksātnespējas procesu izbeigt.
Tā ir iespējams kontrolēt procesa izpildi - šogad, nākamgad, aiznākamgad. Ja administrators pietiekami nekontrolē, ir nākamais instruments – Maksātnespējas administrācija, kurai jebkurš kreditors, kas nav saņēmis apmierinājumu atbilstoši plānam, var iesniegt sūdzību par administratora rīcību. Ja administrācija pārbaudes gaitā atklāj pārkāpumu, tai saskaņā ar likumu ir tiesības prasīt, pirmkārt, uzlikt tiesisko pienākumu, otrkārt, ja administrators to neizpilda, pieprasīt administratoru atcelt. Manuprāt, visas procedūras ir pietiekami skaidras.
"Likumā nekad nevar ierakstīt simtprocentīgi visu, tāpēc ir jāvadās pēc likuma mērķa."
Es labi zinu, kā darbojas banku lobijs. Tas nenozīmē, ka bankas pārstāvis iet un runā ar tiesnesi, bet mēs ikdienā plašsaziņas līdzekļos redzam, kā bankas pavērš vienu vai otru situāciju sev par labu. Protams, no tā ietekmējas arī sabiedrība. Varbūt ir kāds cits iemesls, bet es personiski jūtu, ka šāda ietekme ir, un arī tādējādi rodas dažādi viedokļi.”
G. Bērziņš domā, ka likumdevējam būtu jāpiestrādā, lai maksātnespējas procesa laikā ātrāk notiktu mantas pārdošana izsolēs un tiktu vienkāršotas un padarītas lētākas citas procedūras, kā arī derīgi būtu ar normatīvo aktu regulējumu ieviest tā dēvēto ārpustiesas vienošanās procesu, lai padarītu likumīgi iespējamu parādnieka un kreditora vienošanās nepieciešamību ārpus tiesas vai varbūt pat procesa laikā. „Maksātnespējas administrācija izskata ļoti daudz sūdzību. Ja mēs atrastu kādu ceļu, kas uzspiestu kreditoriem ar parādniekiem vai otrādi vienoties par parāda summas samazinājumu, termiņa atlikšanu, procentu maksājumu vai līgumsoda atlikšanu un tamlīdzīgi, tas palīdzētu līdzsvarot šīs intereses. Arī tiesai un maksātnespējas administrācijai nebūtu tik daudz jāiesaistās. Šeit diemžēl ir vajadzīga valstiska iejaukšanās, jo šobrīd mēs runājam par cilvēkiem, nodokļu maksātājiem, kuri parādsaistību sloga dēļ ieiet ēnu ekonomikas zonā, atstāj valsti – tātad vairs nav ekonomiski aktīvi. Ja dodam varu tikai vienai darījumu pusei, tad mēs ar to kopumā graujam valsts ekonomiku.”
Kāpēc bankām nepatīk kredītņēmēju maksātnespējas process
„Banku vārdi nesaskan ar to darbiem,” spriež J. Āboliņš. „SEB bankas viceprezidents Kazimirs Šļakota, kurš piedalās maksātnespējas konsultatīvās padomes darba grupā, saka, ka bankai šis maksātnespējas process ir izdevīgs. No otras puses, skaidri redzams, ka bankas nevēlas, lai šī privātpersonu maksātnespēja kļūtu masveidīga. Kāpēc?
SEB bankai no parādniekiem pārņemto jeb atņemto īpašumu uzturēšana ik mēnesi rada vienu miljonu latu zaudējumus. Kamēr norisinās maksātnespējas process, kamēr īpašums nav pārdots izsolē, īpašniekam ir pašam jāsedz visi tēriņi, viņš nedrīkst palikt parādā, jo tad var pārtraukt maksātnespējas procesu. Ja pēc īpašumu pārdošanas privātpersona norēķinās ar kreditoriem visā pilnībā, tiek atjaunota tās maksātspēja; ja parādi vēl saglabājas, tad ar tiesas lēmumu šī persona tiek pasludināta par bankrotējušu un parādsaistības tiek dzēstas. Turklāt visiem ienākumiem ir jābūt legāliem, tātad valstij tas ir izdevīgi. Varbūt bankām nepatīk, ka parādu no cilvēka nevar piedzīt visa mūža garumā?”
„Tagad veidojas šāda situācija: banku meitaskompānijas pārņem ieķīlāto īpašumu un parādniekiem piedāvā to īrēt ar izpirkuma tiesībām dažu gadu garumā,” komentē G. Bērziņš. „Varbūt ir cilvēki, kas to izmantos, bet - parāda summa taču tādējādi nesamazinās... Mums ir pārdesmit banku, un to meitasuzņēmumi būs akumulējuši diezgan ievērojamu skaitu nekustamo īpašumu, kam tagad vērtība noteikta atbilstoši (plus, mīnus) kredīta apmēram, un gaidīs labākus laikus. Kopumā tas var ietekmēt nekustamā īpašuma tirgu. To liecina Zviedrijas piemērs pirms aptuveni divdesmit gadiem. Šodien jādomā par to, lai pēc pieciem, desmit gadiem nerastos atkal jauns nekustamā īpašuma burbulis. Ir jārada mehānisms, lai bankām nebūtu izdevīgi turēt šos īpašumus pie sevis, bet, kaut arī ar zaudējumiem, tie aizietu apritē.
Atgriežoties pie fizisko personu maksātnespējas procesiem, kas šobrīd ir ierosināti vai pasludināti, gribu teikt, ka lielākā daļa no tiem varētu tikt pabeigti sekmīgi. Ar vienu nosacījumu – ja tie kreditoru lielās „aktivitātes” dēļ netiks šādu vai tādu, bet tomēr formālu iemeslu dēļ izbeigti.”
