Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ieguvēji vienmēr ir tie darba devēji, kas strādājošajiem sīki izskaidro situāciju un piedāvā iespējamos risinājumus.
Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) Eiropas Savienības struktūrfondu projekta "Darba attiecību un darba drošības normatīvo aktu praktiska piemērošana nozarēs un uzņēmumos" ietvaros Rīgā, Daugavpilī, Ventspilī, Valmierā un Jelgavā sniedz darba devējiem bezmaksas konsultācijas darba aizsardzības un darba tiesību jautājumos. Konsultācijas notiek gan klātienē, gan elektroniski un telefoniski. Rīgas un Rīgas reģiona darba devēju konsultāciju centra darba tiesību eksperte Liene Vancāne stāsta, ka ik dienu pie viņas pēc padoma vēršas vairāki darba devēji vai to pārstāvji, tomēr darba devēju interese, jo īpaši reģionālajos konsultatīvajos centros, varētu būt lielāka. Bezmaksas konsultācijas var saņemt ne tikai LDDK biedri, bet jebkurš darba devējs.
"Padomu prasa tie darba devēji, kas grib, lai viņu vadītajā uzņēmumā viss notiktu likumīgi. Tie, kas izvēlas pretlikumīgu ceļu, risinājumus nemeklē. Diemžēl nekaunīgie darba devēji rada iespaidu, ka visiem uzņēmējiem ir vienalga, kas notiek ar darbiniekiem. Mana pieredze liecina: arī cītīgākais darba devējs var kļūdīties, bet viņš centīsies kļūdas labot. Tomēr arī atbildīgākajam darba devējam prātam neaptveramas problēmas var radīt nekaunīgi darba ņēmēji, kuri izmanto darba devēju uzticību vai nezināšanu," saka L. Vancāne.
Pārkāpumi bez ļaunprātības
Viens no biežākajiem pēdējā laika iemesliem padoma meklēšanai LDDK konsultatīvajos centros ir ekonomiskās situācijas diktētu pārmaiņu juridiski precīza noformēšana.
Lūk, situācija. Darba līgumā ierakstīts, ka darbiniekam noteikta summētā darba laika uzskaite, bet nav norādīts darbinieka darba laiks – normāls vai nepilns darba laiks – un stundu skaits. Par to, cik stundas darbinieks strādās, abas puses ir vienojušās mutiski vai darba grafikos. Viss ir labi, kamēr ir pietiekami daudz darba. Tagad, kad krīze skārusi visus, apgrozījums ir strauji krities, tādēļ darbiniekus nodarbina mazāk stundu nekā iepriekš. Darbinieks klusē, strādā, cik nu vajag, bet pēc pusgada saprot: ahā, te ir iespēja nopelnīt! Viņš dodas uz tiesu un iesūdz darba devēju par to, ka viņam bijusi dīkstāve, kas nav apmaksāta, bet Darba likums nosaka, ka par dīkstāvi maksājama vidējā izpeļņa. Darba devējam neatliek nekas cits kā maksāt. Patiesībā viņš varēja no šīs situācijas izvairīties, laikus rakstiski vienojoties ar darbiniekiem par tādu darba laiku, kādu reāli iespējams nodrošināt.
Problēmas darba devējiem rada arī arodbiedrību tiesības bez pamatojuma nedot piekrišanu darbinieka – arodbiedrības biedra – darba līguma uzteikumam. Tā, piemēram, darba devējs uzņēmumā strādājošajiem skaidro, ka līdz ar ekonomisko rādītāju pasliktināšanos samazinājušies uzņēmuma ienākumi un diemžēl visiem jāsamazina darba algas. Darbinieki nopūšas un piekrīt, izprotot realitāti – naudas ir tik, cik ir. Lai uzņēmums turpinātu darbu un vispār būtu iespēja strādāt, jāsamierinās un jāpaciešas. Bet divi no piecdesmit strādājošajiem ir arodbiedrības biedri. Viņi nepiekrīt grozījumiem, jo zina, ka piekrišana uzteikumam jāprasa arodbiedrībai, bet arodbiedrība to nedos. Ja arodbiedrība nepiekrīt, darba attiecības var izbeigt tikai tiesas ceļā. Tas, pieskaitot laiku, kad darbiniekam tika dots priekšlikums grozīt darba līgumu, gaidīta arodbiedrības atbilde un tiek izskatīta prasība tiesā, prasa vairākus mēnešus. To laikā šie darbinieki var turpināt strādāt saskaņā ar iepriekšējiem nosacījumiem. Ko šādā situācijā darīt darba devējam? Nesamazināt algu nevienam? Tad jau parīt jābankrotē! Samazināt, bet diviem izredzētajiem atstāt iepriekšējo, riskējot radīt kolektīvā ārkārtīgi nelabvēlīgu klimatu?
"Diemžēl nekaunīgie darba devēji rada iespaidu, ka visiem uzņēmējiem ir vienalga, kas notiek ar darbiniekiem."
Privātajiem darba devējiem krīzes apstākļos diemžēl nav tādu pašu iespēju kā darba devējai – valstij. Paskatieties, cik paklausīgi un rātni neapmaksātās brīvdienās dodas valsts iestāžu darbinieki! Piektdienās nestrādājam – tiek publiski izziņots, un visi darbinieki paliek mājās. "Pēc šādas valsts iestāžu rīcības arī privātie darba devēji jautā, kā rīkoties, lai visus strādājošos palaistu neapmaksātā brīvdienā. Man jāatbild, ka var tikai runāt ar darbiniekiem un skaidrot situāciju uzņēmumā. Kamēr darbinieki paši neuzraksta iesniegumus ar lūgumu piešķirt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, darba devējs ir bezspēcīgs. Diez vai pie privāta darba devēja strādājošie visi kā viens rakstīs iesniegumus brīvdienai. Drīzāk ne tikai atteiksies, bet arī dosies sūdzēties par slikto darba devēju," skaidro L. Vancāne. Tajā pašā laikā viņa uzsver un atgādina: runājiet ar saviem darbiniekiem – runājiet, runājiet, runājiet! Ieguvēji vienmēr ir tie darba devēji, kas strādājošajiem sīki izskaidro situāciju un piedāvā iespējamos risinājumus. Tā, piemēram, doties neapmaksātā brīvdienā darbiniekam ir izdevīgāk nekā samazināt algu, jo tad jāstrādā mazāk, nav jātērē līdzekļi nokļūšanai uz darbu, var pusdienot mājās, kas ir lētāk utt.
Slimo, pazūd un pēkšņi atrodas
Vēl vienu problēmu loku darba devējiem rada darbinieku saslimšana uzreiz pēc darba uzteikuma saņemšanas. Darbinieks saņem uzteikumu, tūliņ pat dodas pie ārsta, iegūst slimības lapu un sūdzas: re, mani atlaida slimības laikā, kas ir pretlikumīgi! Te darba devējiem jāatgādina: neesiet slinki un uz darba uzteikuma dokumenta uzrakstiet ne vien datumu, bet arī dokumenta izsniegšanas laiku, jo tas var lieti noderēt.
Nepatikšanas darba devējam var rasties arī ar darbiniekiem, kas treknajos gados ir pieņemti darbā, bet tad kaut kur pazuduši un darbā vairs nav rādījušies. Savukārt darba devējs ar viņu nav oficiāli izbeidzis darba tiesiskās attiecības, jo paļāvies: ja jau darbinieks uz darbu nenāk un nav atrodams, tad viņš neko prasīt vairs nevar. Tomēr darbinieks pakonsultējas un kādu dienu paceltu degunu ierodas pie darba devēja pēc algas pat par daudziem mēnešiem vai pat gadu. Līgums taču ir, atlaists no darba nav, bet algu nav saņēmis – maksā nu par dīkstāvi! Un darba devējs maksā. Tādēļ viņam laikus jāatbrīvojas no darbiniekiem, kas savu darbavietu un laiku ir aizmirsuši.
Pašlaik darba devēji nonākuši neapskaužamā situācijā arī līdz ar jaunajām prasībām par darbinieku valsts valodas zināšanām. Nāk pārbaudes, kas soda darba devējus, ja strādājošajam nav attiecīga valsts valodas zināšanu līmeni apliecinoša dokumenta, savukārt šāda dokumenta iegūšanai rinda ir tik gara, ka šogad pie eksāmena kārtošanas netikt. Ko darīt: atlaist darbinieku, kam ir zināšanas, bet nav papīra vai tomēr riskēt un maksāt sodu?"Privātajiem darba devējiem krīzes apstākļos diemžēl nav tādu pašu iespēju kā darba devējai valstij."
"Ir daudz jautājumu, ko ikdienā nākas risināt darba devējiem. Laikā, kad jādomā, kā saglabāt darbavietas, arvien pieaug dažādas prasības no valsts puses. Mums ir daudz labu darba devēju, tikai diemžēl arī viņi bieži vien baidās atklāti rādīt savus labos darbus un labvēlīgo attieksmi pret darbiniekiem. Jo, ja ļoti grib, kādu uti var atrast katram. Atliek vienam pateikt, ka viņš ir balts, lai citi bariem vien kliegtu, cik viņš ir melns," saka L. Vancāne.
