Cilvēki uzskata, ka tieši dalība šajā organizācijā novedusi mūs tur, kur tagad esam – dziļā krīzē. Eiropas Parlamenta deputāta kandidāts, bijušais Latvijas vēstnieks pārstāvniecībā Eiropas Savienībā Juris Kanels rosina paraudzīties uz šo jautājumu no cita skatpunkta – varbūt pie vainas nav Eiropas Savienība, bet gan pašu valsts vadība, kas neizprot un pārspīlē Briseles prasības.
Dīvainā valsts atbalsta politika
Mūsu valstī nemitīgi tiek uzturēts mīts par stingrajām Eiropas Savienības (ES) prasībām, kas noteikti un bez ierunām jāpilda. Šādu nostāju varēja saprast laikā, kad notika sarunas par iestāšanos ES, kurās vienlaikus piedalījās desmit valstis, un brīvdomība varēja draudēt ar politiskām sekām. Taču mūsu ierēdņi ar šādu attieksmi turpina dzīvot joprojām.
Latvijā valsts atbalsta sniegšana ierasti tiek uzskatīta par sliktu un kaitīgu. Iespējams, tas skaidrojams ar to, ka valsts atbalsta politiku Latvijā koordinē Finanšu ministrija, kuras uzdevums nav domāt par to, kā valstī veicināt uzņēmējdarbību un atbalstīt uzņēmējus, bet tieši pretēji – kā kontrolēt, pieķert, sodīt un iekasēt nodokļus.
"Arī pēc pieciem Eiropas Savienībā pavadītiem gadiem tā Latvijai palikusi nesaprotama, tāla un sveša."
Pāris gadus pirms iestāšanās ES, zinot, ka būs jāpakļaujas vienotajai ES politikai un prasībām, virkne kandidātvalstu – Polija, Čehija, Kipra – saviem uzņēmējiem vairākkārt palielināja sniegtā valsts atbalsta apjomu. Atsevišķās valstīs 2004. gadā tas pat pārsniedza 2% no IKP, kas vērtējams kā ļoti augsts rādītājs. Pēc iestāšanās ES atbalsts attiecīgi tika samazināts, bet tad minēto valstu tautsaimniecība nepieciešamo impulsu jau bija saņēmusi. Savukārt Latvijā notika tieši pretējais – nekāda šāda veida palīdzība netika sniegta, un mēs jau dzīvojām stingro prasību un ierobežojumu gaidās.
Neizpratne vai pārcentība?
Šajā sakarā interesants ir stāsts par Rīgas, Ventspils un Liepājas brīvostu un Rēzeknes speciālo ekonomisko zonu, kur uzņēmēji saņem nodokļu atlaides un dažādus atvieglojumus, kas ir viens no valsts atbalsta veidiem uzņēmējdarbībai. Kā zināms, šīs zonas tika izveidotas deviņdesmito gadu vidū. Kad sākās gatavošanās sarunām par iestāšanos ES, Finanšu ministrija ierosināja un valdība bija gatava atbalstīt nostāju, ka šādu zonu pastāvēšana un nodokļu atlaides tajās neatbilst ES valsts atbalsta politikai, tādēļ tās jālikvidē, jo ES to it kā neatļaus.
"Latvijā valsts atbalsta sniegšana ierasti tiek uzskatīta par sliktu un kaitīgu."
Taču, tā kā Rīga, Liepāja, Ventspils un Rēzekne ir nozīmīgi politiski administratīvie centri, šo pilsētu pašvaldības tik viegli nepadevās. Notika ilgstoša cīņa un diskusijas dažādos līmeņos. Visbeidzot, delegācijas no šīm zonām devās uz Briseli, lai tiktos ar Eiropas Komisijas pārstāvjiem un noskaidrotu, kādas patiesībā ir prasības. Izrādījās, ka ES nekad nav pieprasījusi un nepieprasīs likvidēt brīvās ekonomiskās zonas un atcelt tur piemērojamo nodokļu režīmu.
Tā nu šīs zonas ar nelielām izmaiņām pastāv joprojām. Līgumā par Latvijas iestāšanos ES tika iekļauta speciāla norma, kas paredz, ka brīvās ekonomiskās zonas un brīvostas var pastāvēt un saņemt nodokļu atvieglojumus līdz 2017. gadam. Tas ir garākais pārejas periods, kāds jebkad fiksēts šādā līgumā, lai arī sākotnēji Finanšu ministrija negribēja pat dzirdēt par šādu zonu pastāvēšanu. Tā ir, no vienas puses, neiedziļināšanās jautājuma būtībā, no otras – pārcentība.
Cukurfabrikas likvidējām paši
Unikāla situācija izveidojās ar cukurfabrikām. Visi it kā zina, ka, iestājoties ES, nācās slēgt abas mūsu cukura ražotnes. Sabiedrība kopumā bija neapmierināta, bet tajā pašā laikā neviens cukurbiešu audzētājs īsti pret to nekad nav protestējis, jo patiesībā ES nevienu cukurfabriku nekad nav likusi slēgt. Jautājuma būtība ir pavisam cita – cukura, tāpat kā dažu citu produktu, ražošanai ES pastāv kvotu sistēma, kas ieviesta, lai kopīgajā tirgū nerastos pārprodukcija. Ja kāda valsts vai uzņēmums atsakās no šo kvotu izmantošanas un ir ar mieru pārtraukt ražošanu, tiek piedāvāta kompensācija.
Galīgais lēmums par cukurfabriku slēgšanu tika pieņemts nevis Briselē, bet Latvijā, un visiem, uzņēmējiem, kuru aktivitātes bija saistītas ar cukura ražošanu, tika piešķirtas kompensācijas. Katrs zemnieks gadā saņem divus tūkstošus latu par vienu hektāru aramzemes, kur tika audzētas cukurbietes, lai piecu gadu laikā, ieguldot šo naudu, varētu pārprofilēties citas kultūras audzēšanai.
Taču iedzīvotājiem, kas ar to nav saistīti, ir pavisam cits priekšstats – ES ir visa ļaunuma sakne, jo, lūk, iznīcinājusi cukura rūpniecību Latvijā. Tagad tiek gaidīts, kad paies minētie pieci gadi, lai atkal varētu atvērt jaunu cukura ražotni.
Iestāšanās sarunu laikā notika pārpratums arī attiecībā uz piena slaukšanu – paklīda baumas, ka Eiropas Savienībā govis drīkstēs slaukt tikai ar slaukšanas iekārtām. Kad cilvēki sāka par to interesēties, noskaidrojās, ka šādu prasību nav. Vienīgā prasība – slaukšanas laikā jāievēro konkrētas sanitāri higiēniskās normas un arī tikai tad, ja piens tiek realizēts. Šādu pārpratumu ir daudz, bet iedzīvotāji ir pārliecināti, ka viss sliktais, kas Latvijā notiek, ir ES prasību izpildes rezultāts.
Ieguvumi un zaudējumi
Līdz ar iestāšanos ES Latvija zināmā mērā ir zaudējusi patstāvību konkrētu operatīvu valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanā jomās, kuras nodotas ES kompetencē un kurās tiek pieņemtas regulas – dokumenti, kas darbojas katrā dalībvalstī. Taču jāņem vērā, ka dalībvalstis par to ir vienojušās pašas, neviens to no malas nav uzspiedis.
Tajā pašā laikā ir jomas, kurās pastāv jaukta kompetence – ES pieņem ieteikumus direktīvu vai zemāka līmeņa rekomendējošu dokumentu veidā, kurus katra dalībvalsts ievieš ar saviem normatīvajiem aktiem. Ir arī jomas, kurās Eiropas Savienība neiejaucas – izglītība, kultūra, sociālā politika.
"Galīgais lēmums par cukurfabriku slēgšanu tika pieņemts nevis Briselē, bet Latvijā, un visi uzņēmēji, kuru aktivitātes bija saistītas ar cukura ražošanu, saņēma kompensācijas."
Izšķiroties par piedalīšanos vai nepiedalīšanos Eiropas Parlamenta vēlēšanās, der atcerēties, ka mūsu valsts tomēr vairāk ir ieguvusi no dalības ES, nekā zaudējusi. Galvenais ieguvums – Latvija ir nostiprinājusi savu drošību un valstisko neatkarību. Lai gan ES pirmām kārtām ir ekonomiska organizācija – vienots tirgus ar kopīgu valūtu –, Latvijai nozīmīgākie ir nevis ekonomiskie, bet politiskie ieguvumi.
Ieguvums ir arī iespēja mācīties un bagātināties no citām Eiropas tautām, izdevība kā valstij piedalīties lielu mērķu realizēšanā un iegūt līdzekļus šīm vajadzībām. Tie ir kopīgi visas Eiropas projekti, kuros Latvija iesaistās, tas ir atbalsts Latvijas tautsaimniecības attīstībai no ES struktūrfondu līdzekļiem, kā arī iespēja saņemt finansiālu atbalstu krīzes apstākļos, kā tas ir pašlaik.
Pašreizējā septiņu gadu plānošanas periodā, kas ilgs līdz 2013. gadam, Latvijai ES budžetā jāiemaksā 1,63 miljardi eiro, bet no ES būs iespējams saņemt 6,6 miljardus eiro. Jāņem gan vērā, ka pieejamajam finansējumam ir arī viena negatīva īpašība – šo naudu ir jāprot paņemt. Tie galvenokārt ir struktūrfondu līdzekļi, kuru saņemšanai ir nepieciešami projekti. Ja projektu nebūs, nauda var palikt neizmantota. Taču ES struktūrfondu izmantošanas procedūras Latvijā ir pārāk birokrātiskas, tās nepieciešams atvieglot un vienkāršot. Šīs prasības lielā mērā izriet no ES noteiktās kārtības, bet šo kārtību var mainīt tikai pati ES. Tādējādi Latvijas pārstāvjiem jāatrod veids, kā nacionālās problēmas un vajadzības aktualizēt ES līmenī.
