Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pedagoga pašcieņas veidošanai, darbaprieka radīšanai un nemitīgai pilnveidei ir tikai viens risinājums – pedagogu ranžēšana līmeņos, kas zinātniski atzīta par visefektīvāko motivācijas līdzekli ikvienā profesijā.
FOTO: A.F.I
Vieni uzskata, ka kvalitatīva izglītība ir tā, kas dod absolventam priekšrocības darba tirgū, citi par kvalitatīvu izglītību spriež pēc tā, vai apmierināts ir darba devējs un vai absolvents ir spējīgs sākt pildīt savus darba pienākumus bez ilgstošas un papildu apmācības konkrētajā uzņēmumā. Vēl citi par kritēriju izvirza spēju pašam uzsākt savu biznesu, kļūt par darba devēju un radīt jaunas darbavietas. Savukārt pedagogi par kvalitatīvu uzskata tādu izglītību, kas atbilst viņu priekšstatiem un zināšanām, kas jāsniedz skolēniem. Reāli var teikt, ka izglītības kvalitāte ir visu iepriekš minēto faktoru kopums, tādēļ vienlaikus arī neapmierina nevienu no šajā procesā iesaistītajām personām.
Pēdējā laikā par izglītību Latvijā izteikusies Valsts kontrole, atzīstot, ka „valstī netiek nodrošināta kvalitatīva izglītības politikas realizācija, nav izstrādāta vienota vispārējās izglītības realizācijas un uzraudzības sistēma, laikus netiek konstatētas radušās problēmas un netiek veikts plānveidīgs darbs, lai sasniegtu noteiktos mērķus”. Ar izglītības kvalitāti nav apmierināti darba devēji, vecāki, studenti, skolēni. Vieni vēlas lielāku kontroli, citi cer uz „tirgus neredzamo roku”, kas visu sakārtos. Protams, ir jābūt kvalitatīviem pedagogiem, un diemžēl nepietiek ar to, ka ir augstākā pedagoģiskā izglītība un nepieciešamie kursi, jābūt arī vēlmei un sirdsdegsmei, prasmei mācīt nevis savu priekšmetu, bet skolēnu. Sociālantropoloģe Aivita Putniņa uzskata, ka Latvijā īsti nav bijis sabiedrībā atpazītu kritēriju un pētījumu izglītības kvalitātes celšanai.
"Virzītas izglītības politikas mums šobrīd vairs nav."
Šīs publikācijas mērķis – varbūt kāds beigs runāt vispārējās frāzēs un norādīs konkrētās lietas un iespējas? Ar vispārējās izglītības kvalitātes jautājumiem valstī nodarbojas izglītības un zinātnes ministra pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde – Vispārējās izglītības kvalitātes novērtēšanas valsts aģentūra (VIKNVA). Aģentūras darbības mērķis ir ieviest valstī vienotu vispārējās izglītības kvalitātes vērtēšanas sistēmu, lai iegūtu ticamus un drošus datus izglītības politikas analīzei un veidošanai. Savu redzējumu par izglītības kvalitāti Latvijā portālam „LV.LV” izklāsta VIKNVA direktore Evija Papule.
Kvalitāte – plašs jēdziens
Pedagogi vēl aizvien vēlas zināt, vai valstī ir zināms, kādam ir jābūt izglītības procesa gala rezultātam – vai tas ir no citām valstīm pārmantots izglītības modelis vai pašu izstrādāts. Pirms atbildēt uz šo jautājumu, Evija Papule aicina pedagogus paraudzīties uz izglītības politikas attīstības procesu 19 gadu garumā. Vērtējot Latvijas izglītības politikas veidošanu un īstenošanu, galveno uzmanību pievēršot vispārējās izglītības jomai, laiku līdz 2002. gadam varētu saukt par attīstību, jo ir radītas un īstenotas jaunas idejas, par svarīgākajām atzīstot likumu izveidi, nacionālā mācību satura un eksaminācijas sistēmas izveidi un ieviešanu, mazākumtautību izglītības politikas izveidi un pakāpenisku īstenošanu; laiku līdz 2006. gadam varētu raksturot kā zināmas inerces posmu, jo novitātes, kaut arī netiek īpaši izvērtētas (papildinātas, t.i., nostiprinātas, vai pārskatītas, t.i., apturētas vai atmestas), kļuvušas par ikdienas darbu. Ir daži loģiski turpinājuma soļi, viens no tiem – izglītības kvalitātes novērtēšanas sistēmas izveides uzsākšana. Laiku pēc 2006. gada droši var dēvēt par stagnāciju un regresiju izglītībā – gan tāpēc, ka nav aktuālu pētījumu, procesa un rezultātu izvērtējuma, līdz ar to ne liekā atmešanas, ne derīgā pilnveides, gan tāpēc, ka paātrinātā tempā vairojušies normatīvie akti (tradicionāli – Ministru kabineta noteikumu formā), līdz ar to būtiski bremzējot iniciatīvu it visā, saka aģentūras direktore.
Valsts definētās prasības izglītībai viņa saskata skolotājiem labi zināmajos valsts izglītības standartos (pamatizglītības, vidējās izglītības u.c.) un mācību priekšmetu standartos, programmās, arī valsts līmeņa politikas plānošanas dokumentos (koncepcijas, stratēģijas, pamatnostādnes, programmas, deklarācijas). „Daudzskaitlīgi un saturiski apjomīgi,” secina E. Papule. „Un nekas aplams gan nav atrodams, kaut arī grūti identificēt adresātu un izpildītāju. Iespējams, tādēļ skaidru uzstādījumu varētu neatrast vai arī tas maz atšķirtos no sen zināmā un dzirdētā, atgādinot tradicionālas pedagoģiskas atziņas vai saukļus (kvalitāte, pieejamība, inovācijas, efektivitāte). Virzītas izglītības politikas mums šobrīd vairs nav.”
Kvalitatīva izglītība
Ja mēs raugāmies uz izglītību, tai skaitā kvalitatīvu izglītību, kā pakalpojumu (produktu), tad tam jāatbilst mūsu jeb klientu (katra indivīda, sabiedrības kopumā) prasībām. „Kādas prasības tradicionāli mēs izvirzām izglītībai?” jautā E. Papule un tūlīt atbild: „Tikšanās ar skolēniem šā gada 8. maijā kārtējo reizi apliecināja, ka laba izglītība ir konkurētspējīga (varu mācīties tālāk tur, kur izvēlos un gribu – saka skolēni) un noderīga dzīvē (prasmes un zināšanas nodrošina sekmīgu karjeru), izvirzītās prasības mācību laikā ir saprotamas un pieņemamas (personības ziņā bagāti skolotāji, apjoma ziņā apgūstams un šodienai piemērots mācību saturs, modernas tehnoloģijas, kā arī paša ieguldītais darbs). Savukārt vecāki, runājot par kvalitatīvu izglītību, visbiežāk vērtē skolotāju attieksmi un profesionalitāti. Tas viss summējas ļoti vienkāršā rezultātā – laba skola ar skaidru pedagoģisko mērķi, pieejamiem līdzekļiem un resursiem, nodrošinātu atbalstu, drošu vidi.”
Salīdzinājumā ar Eiropas līmeni
Par Latvijas izglītības līmeni salīdzinājumā ar Eiropas valstīm VIKNVA atbild jau kopš 2005. gada oktobra (ar MK rīkojumu tiek nodibināta aģentūra), aicināta salīdzināt, stāsta E. Papule. „2009. gada maijā, apkopojot 723 (72%) vispārizglītojošo skolu darbības kvalitātes novērtēšanas rezultātus, esam ieguvuši zināmu kopainu par situāciju izglītībā un apzinājuši darba „stiprās” puses (piemēram, profesionāli skolotāji, skolā izveidotā atbalsta sistēma skolēna personības veidošanai) un arī problēmas (piemēram, modernu resursu nodrošinājums, skolu darbības organizācija un vadība, skolēnu mācību sasniegumu vērtēšanas sistēma), meklējot un iesakot to risinājumus (t.sk. pārskatīt normatīvo aktu skaitu, tad – saturu).”
"Viss summējas ļoti vienkāršā rezultātā – laba skola ar skaidru pedagoģisko mērķi, pieejamiem līdzekļiem un resursiem, nodrošinātu atbalstu, drošu vidi."
Direktore skaidro, ka katram mērījumam (arī pētījumam) ir noteikta metodika, kā tikt līdz rezultātam. Pašvaldības (skolu dibinātāji) ir patiesi ieinteresētas šajā procesā, problēmas rodas izglītības politikas veidotājiem. Skolu darbības kvalitāte Latvijā tiek noteikta līdzīgi kā daudzviet Eiropā, piemēram, Skotijā, Vācijā, Lietuvā. Līdz ar to dati ir salīdzināmi. Izmantojot vienotu metodiku, novērtējot 7 skolu darba jomas (pamatojoties uz 20-22 kritērijiem) četros līmeņos, secināms, ka kopumā Latvijas skolas ir labas. Jautājums – cik ilgi? Jau minētais regresijas laiks, t.sk. finanšu resursu pieejamība, ietekmēs arī šo kopvērtējumu. No starptautiskiem mērījumiem un pētījumiem šobrīd populārākais ir OECD valstu „Starptautiskā skolēnu novērtēšanas programmas” (PISA 2006, 2009) pētījums, kura rezultāti un secinājumi arī uzrāda, ka kopumā Latvijas skolēnu sasniegumi ir vērtējami kā labi, bet procesa attīstība liecina par zināmām stagnācijas pazīmēm. Acīmredzot ir laiks arvien skaļāk pieprasīt skaidru izglītības politiku. Un pirmajiem tas būtu jādara profesionāļiem, t.i., skolotājiem.
Nav mērķtiecīgu pētījumu
E. Papule uzskata, ka jau pieminētais skolu darbības kvalitātes novērtēšanas process jeb akreditācija šobrīd ir atpazīstama sabiedrībā – to apliecina gan VIKNVA pieredze un tikšanās, diskusijas ar skolotājiem, vecākiem, skolēniem (tātad tieši iesaistītajiem izglītības procesā), gan atsauksmes, piemēram, interneta portālos.
„Mūsu pluss ir skaidri definētas prasības (precīzi kritēriji) un novērtēšanas veids. Vismaz četrus gadus kādā jomā ir sistēma. Mūsu problēma veidojas izglītības politiķu nespējā darīt savu darbu – profesionāli izmantot iegūtos rezultātus,” viņa uzsver, norādot, ka šobrīd ir pamatotas bažas par plānu – gūto pieredzi vienkārši pārtraukt un pārvērst represīvas kontroles veidā, piemēram, nosakot skolu slēgšanu. „Kā citādi vērtēt plānu (strukturālo pārmaiņu ēnā) atdot skolu kvalitātes, pedagogu darba kvalitātes vērtēšanu izglītības valsts inspekcijas pārziņā?” jautā direktore.
Pamatojumu meklējot, E. Papule piekrīt ekspertu viedoklim, ka mērķtiecīgu pētījumu izglītībā, t.sk. izglītības kvalitātes aspektā, nav, tai pašā laikā ir pieejami vismaz divi pētījumi par izglītības kvalitātes monitoringa izveidi un īstenošanu Latvijā, un tie neparedz represīvu pieeju. „Kad runā par izglītības kvalitāti, bieži dzirdam arī šādus pārmetumus – dārgi, pārāk demokrātiski. Vai tiešām?” jautā speciāliste un ir pārliecināta, ka izglītības kvalitātes monitoringa sistēmu var izveidot. „Iestrādes ir. Šobrīd būtu jāpieņem tālredzīgs lēmums – izveidot vienotu institūciju, kuras uzdevums būtu izglītības kvalitātes novērtēšana, pamatojoties uz zināmiem un skaidriem procesa norises un vērtēšanas kritērijiem.”
Par pedagogu kvalifikācijas vērtēšanu
Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe intervijā LV.LV 2008. gada augustā, jautāta par to, kā ministrijā notiek darbs pie pedagogu darba kvalitātes kritēriju izstrādes, atbildēja: „Vispārējās izglītības kvalitātes novērtēšanas valsts aģentūra aptuveni divus gadus īsteno ES struktūrfondu nacionālo programmu „Pedagogu tālākizglītības tīkla izveide”, kas ietver arī skolotāju karjeras izaugsmes sistēmas izveidi. Uzskatu, ka skolotāju profesionālajai kvalifikācijai jābūt daudzpakāpju un ka tas motivēs viņus attīstībai. Skolotāju profesionālās karjeras attīstības modeli plānots ieviest ar 2010. gadu. Esmu gatava rīkoties elastīgi un to ieviest arī agrāk, vismaz pilotskolās vai tur, kur skolas tam ir gatavas un skolotāji izteikuši vēlmi.”
Šobrīd ministres minētais projekts ir nodots Izglītības un zinātnes ministrijai, skaidro E. Papule, un būtu laiks izlemt, kad projekta rezultātus ieviest. Protams, VIKNVA izstrādātais projekts ir instruments pedagogu atalgojuma noteikšanai – pakāpeniski atkal paaugstināšanas virzienā. Līdztekus arī pedagogu tālākizglītības sistēmas izstrāde un ieviešana ir instruments pedagogu atalgojuma jautājuma risināšanai, sekmējot izglītības kvalitātes paaugstināšanu. Pagaidām lēmumi nav pieņemti.
Iespējamās pedagogu darbības kvalitātes pakāpes
Pedagogu profesionālās karjeras attīstības modelis aptver trīs savstarpēji saistītas sistēmas: 1) pedagogu tālākizglītības sistēmu, 2) pedagogu darba samaksas sistēmu un 3) pedagogu profesionālās darbības kvalitātes novērtēšanas sistēmu.
Novērtēšanas sistēma balstīta uz brīvprātības, prasību atklātības, skaidrības un novērtēšanas atbilstības principiem.
"Kopumā Latvijas skolas ir labas. Jautājums – cik ilgi?"
Pedagoga profesionālās darbības līmeni raksturo 5 profesionālās darbības kvalitātes pakāpes:
Ieviešanas termiņi neskaidri
Kad tiks ieviestas pedagogu profesionālās kompetences pakāpes un rādītāji? VIKNVA direktore domā, ka atbilde uz šo jautājumu jāsniedz pie varas esošajiem izglītības politiķiem, jo īpaši tādēļ, ka šādu mērķu īstenošanai nepieciešams arī finansējums.
Ir zināms, ka vairākas skolas – gan tās, kur minētais projekts par pedagogu darbības kvalitātes novērtēšanu aprobēts, gan skolas, kas objektīvi vēlas risināt pedagogu profesionalitātes novērtēšanas un atalgojuma, kā arī skolotāju slodzes jautājumus – jau izmanto projektā paredzētos instrumentus. Varbūt, ka šobrīd šāda pieeja arī ir labāka – vispirms praktiķi lemj, ko un kā darīt. Līdztekus VIKNVA ministrijai ir sniegusi priekšlikumus izveidotās pedagogu profesionālās darbības kvalitātes novērtēšanas sistēmas ieviešanai, t.sk. finanšu aprēķinus. Ir skaidrs, ka sistēmas darbības uzsākšanai ir nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos, mērķtiecīga visu izveidotajā pedagogu tālākizglītības (tai skaitā novērtēšanas) sistēmā iesaistīto pušu (pedagogi, izglītības iestāžu vadītāji, izglītības pārvalžu pārstāvji, tālākizglītotāji, augstskolu mācībspēki) izglītošana reģionālā līmenī. Pedagogu profesionālās darbības kvalitātes novērtēšanas sistēmas darbības īstenošanai nepieciešams lēmums par atbildīgo institūciju.
Vai kritēriji ļaus diferencēt pedagogu darba samaksu atbilstoši iegūtajai kvalifikācijai un darba kvalitātei? E. Papule atbild: „Jā, tāds arī bija šī projekta mērķis.”
Korekcijas ienesīs darba tirgus
Ko var secināt? Kvalitāti ar dažādiem indikatoriem mēra gan Eiropas Savienībā, gan Latvijā. Arī katrai skolai, ikvienam pedagogam ir savi kritēriji, pēc kuriem tie izvērtē savu darbu, bet diemžēl valsts līmenī līdz pedagogu ranžēšanai, kas zinātniski atzīta par visefektīvāko motivācijas līdzekli ikvienā profesijā, vēl tālu.
Izglītības tirgum kļūstot arvien šaurākam (pasliktinās demogrāfiskā un ekonomiskā situācija, un objektīvu iemeslu dēļ skolēnu skaits Latvijas skolās turpmāk samazināsies), izglītības iestādēs strādās tie, kas piedāvās tādu izglītību, kuru darba tirgus atzīs par kvalitatīvu.
Rezultātā – jo vairāk valstī būs gudru cilvēku, tai skaitā pedagogu, kuru darbu pratīsim novērtēt un izmantot, jo labāk dzīvosim. Mums vajag nevis vairāk instrukciju un ierēdņu to radīšanai (kritērijus noteiktam kvalifikācijas līmenim var izstrādāt paši pedagogi), bet vairāk – vienkārši gudru Skolotāju.
Šā gada 4. jūnijā Rīgas Teikas vidusskolā (Rīgā, Aizkraukles ielā 14) notiks VIKNVA rīkotā vispārējās izglītības iestādes darbības un vispārējās izglītības programmu īstenošanas kvalitātes vērtēšanas ekspertu konference „Mēs izglītības kvalitātei Latvijā”.
Konferences darba kārtība pieejama interneta mājaslapā: www.viknva.gov.lv
