Pašreizējo administrāciju centralizācija
Reorganizācijas būtība pamatota ar atsauci uz Deklarāciju par Ministru kabineta iecerēto darbību, kur sadaļā „Vide” minēts mērķis izveidot vienotu dabas aizsardzības pārvaldes sistēmu. Kā ieguvums minēts tas, ka turpmāk tiks vienoti īstenota dabas aizsardzības politika visā Latvijas teritorijā un efektīvi veikta īpaši aizsargājamo dabas teritoriju apsaimniekošana.
Pārmaiņas skars Gaujas, Rāznas, Ķemeru un Slīteres nacionālo parku, Ziemeļvidzemes biosfēras un Teiču dabas rezervātu, kā arī Dabas aizsardzības pārvaldes administrācijas. Līdz šim tās visas bija Vides ministrijas tiešās pārvaldes iestādes. Nu tiks veidots jauns pārvaldības starpposms – Dabas aizsardzības pārvalde (DAP). Te gan jāpaskaidro, ka šī pārvalde būs gluži cita nekā pašreizējā, kas arī pakļauta pārmaiņām.
Vides ministrijas Dabas aizsardzības departamenta direktore Daiga Vilkaste par reorganizāciju stāsta: „Lai nav jāgroza daudzi normatīvie akti, nosaukums tika saglabāts iepriekšējais. Paredzēts, ka jaunā iestāde sāk darbu jau ar 1. jūniju. Lielākais labums, ko mēs gribētu, lai šī iestāde apsaimnieko pilnīgi visas aizsargājamās teritorijas. Ja tas šobrīd notiek vairāk tur, kur ir administrācijas, nacionālie parki un rezervāti, tad jaunajai iestādei ir jāpārņem gluži visu aizsargājamo teritoriju apsaimniekošana. Iestādes nolikumā tas vēl neparādās, to iekļaus reglamentā pēc tam, kad parādīsies sadalījums, par kurām konkrētajām aizsargājamām teritorijām katra struktūrvienība atbildēs. Pašreizējās administrācijas zaudēs savu juridisko statusu, būs kā struktūrvienības šajā jaunajā lielajā iestādē. Budžeta taupīšanai tiks izveidota centralizētā grāmatvedība, vairāk centralizēta būs metodiskā vadība, vienotāka apsaimniekošanas, dabas politika. Lai uz vienādām lietām dažādos reģionos vienādi raudzītos un pieņemtu vienādus lēmumus. Protams, pēc būtības viss nevar būt vienādi, jo katrā vietā tomēr ir savas īpatnības. Kaut arī centrālais birojs būs Siguldā, tiks nokārtots tā, ka iedzīvotāji nepieciešamos dokumentus varēs iesniegt arī Rīgā vai tuvākajā iestādē neatkarīgi no īpašuma atrašanās vietas. Tā jau būs mūsu rūpe, kā mēs šos dokumentus pārsūtīsim.”
Kas zaudēs darbu
Pašlaik tiek lēsts, ka darbu zaudēs 22 cilvēki. Pamatā tie varētu būt grāmatvedības, personāla vadības darbinieki, datorspeciālisti, juristi, kas bija nodarbināti daudzajās administrācijās. Kā norāda D. Vilkaste, iestādes vēsturiski ir izveidojušās ļoti dažādas, pat nav salīdzināmas savā starpā. Piemēram, Rāznas nacionālā parka administrācijā strādā astoņi cilvēki, no kuriem teju puse veic administratīvos pienākumus, un šāda iestāde „nevar būt pašpietiekama”, savukārt Gaujas Nacionālajā parkā ir astoņi desmiti darbinieku.
"Budžeta taupīšanai tiks izveidota centralizētā grāmatvedība, vairāk centralizēta būs metodiskā vadība, vienotāka apsaimniekošanas, dabas politika."
Kā liecina aprēķini, šā gada otrajā pusē paredzētais valsts budžeta dotācijas samazinājums ir 165 tūkstoši latu. „Pirmajā gadā ietaupījums mazāks, jo tai daļai, ko atlaidīs, ir jāizmaksā kompensācija. Jo vairāk tādēļ, ka šie darbinieki ir ilgi nostrādājuši, ar lielu darba stāžu. Kompensācijas var sanākt diezgan apjomīgas. Nākamajos gados plānots samazinājums 130 tūkstoši latu. Ietaupījums nav tik liels kā gribētos, jo klāt nāk visas apsaimniekojamās teritorijas,” tā D. Vilkaste. Šķiet tā – ja štatu samazināšana notiek šogad, tad nauda tiek ietaupīta šogad. Kā ietaupījums tā varētu parādīties vēl nākamā gada statistikā. Tātad turpmāk ik gadu budžeta dotācijas DAP tiks samazinātas vēl par 130 tūkstošiem latu?
Reorganizācija konceptuāli tika apspriesta ar Vides konsultatīvo padomi, kas to atbalstīja, bet ar citiem ekspertiem ne. Acīmredzot tādēļ, ka pasākums notiek ļoti strauji.
Atbalsts bez simt procentu pārliecības
Konsultatīvās padomes priekšsēdētājas vietniece Kristīne Veidemane par reorganizāciju saka: „Par šo jautājumu padomē notika diskusija, un īsti simtprocentīgas pārliecības, ko tā dos, nebija. Ir nepieciešams skatīties, kā efektīvāk izmantot resursus, un tika veikts arī speciālais funkciju audits, ko īstenoja SIA „Ernst&Young Baltic”. Uz tā atzinuma pamata parādījās, ka ekonomiskākais modelis ir šī apvienošana. Uzsvars tiek likts tieši uz to, ka samazina administratīvā aparāta izmaksas. Svarīgi arī tas, ka Dabas aizsardzības pārvalde no Rīgas tiek pārvietota uz Siguldu, kur Vides ministrija ar ERAF naudu jau ir izveidojusi spēcīgu izglītības un informācijas centru. Restaurētajā ēkā ir iespēja izvietot arī centrālo aparātu. Tā kā GNP ir viena no lielākajām dabas aizsardzības iestādēm, tad tas šķiet loģiski. Nesaredzējām lielas izmaiņas citās funkcijās saistībā ar dabas aizsardzību. Diskutējami bija divi jautājumi. Vai pašiem nacionālajiem parkiem ir jānodarbojas ar tūrisma infrastruktūras uzturēšanu dabas aizsargājamās teritorijās? Bija arī jautājums no auditoru puses: varbūt to par maksu var veikt kāds apsaimniekotājs – kā ārpakalpojumu. No otras puses, šīm teritorijām ir jābūt sabiedrībai pieejamām, un diez vai drīkstam par dabas takas apmeklējumu prasīt papildu maksājumus. Otrs jautājums – zinātniskie pētījumi. Piemēram, Teiču parkā jau ir izveidota zināma pētījumu bāze, pētot, piemēram, mazo ērgli. Tad – vai šī funkcija tiks saglabāta? Jā, tā tiks saglabāta. Tad vēl bija diskusija par uzraudzības funkciju, jo līdz šim to veica pašas teritorijas. Varbūt to atdot Valsts vides dienestam, astoņām tā reģionālajām nodaļām, kas veic vispārējo vides kontroli un uzraudzību. Tomēr tika atzīts, ka to labāk atstāt Dabas aizsardzības pārvaldei, jo tās eksperti tomēr labāk pārzina jautājumus par biotopiem un sugām.”
Lielas skaidrības nav
Pašām reorganizējamām iestādēm par tuvo nākotni lielas skaidrības nav. Ķemeru nacionālā parka direktores vietniece Kristīne Vilciņa, bilstot, ka īpašu viedokli oficiāli izteikt bez ministrijas saskaņojuma nevar, informē: „Mums bija izskatīšanai jaunais Dabas aizsardzības pārvaldes nolikums, zinām, ka pašlaik tiek virzīti visi likumu grozījumi un mēs paliekam kā struktūrvienība. Cik lielas būs pilnvaras finanšu un citās jomās, kā tās tiks sadalītas, droši vien tiks risināts no jūnija. Iespējams, maija beigās jau kaut kas būs zināms. Līdz šim gan normatīvie akti, gan atļautās darbības katrā nacionālajā parkā bija ļoti atšķirīgas, piemēram, ko var darīt Gaujas Nacionālajā parkā dabas lieguma zonā un ko pie mums. Arī teritoriju apsaimniekošana notika patstāvīgi, protams, ministrijas uzraudzībā. Turpmāk tas laikam notiks vienoti. Mums tiek dotas klāt apsaimniekošanā īpaši aizsargājamās dabas teritorijas visā Zemgalē.
"Proporcionāli par 40 procentiem samazinot finansējumu dabas aizsardzības iestādēm, kuras jau iepriekš strādāja taupīgi, iznāk liela netaisnība."
Pašlaik parkā ir aptuveni divdesmit darbinieku, iespējams, ka būs mazāk, bet par to šobrīd neko īpaši pateikt nevaram.”
„Skaidrības ir ļoti maz,” konstatē arī Teiču dabas rezervāta direktors Juris Jātnieks. „Zaudējam tiešo pakļautību ministrijai, kļūstam vienu pakāpi zemāki un pārvaldīti centralizēti. Mums ir tikai astoņpadsmit darbinieku, un arī iepriekšējos gados tas arvien samazinājies. Un nekādi „treknie gadi” mums nebija, viss, kas tika sagādāts papildus pamatbudžetam, tika sagādāts ar pašu spēkiem, ar dažādiem projektiem, tajā skaitā ar Vides aizsardzības fonda atbalstu. Daudzas funkcijas, kas it kā būtu jāveic no valsts budžeta, kvalitatīvi īstenojām ar savu papildu darbu, piesaistot papildu finansējumu. Pēdējos gados, kad citās valsts iestādēs, ministrijās personāla skaits auga pat par 40 procentiem, Vides ministrijā tas palielinājās tikai par vienu procentu. Tā ka, proporcionāli par 40 procentiem samazinot finansējumu dabas aizsardzības iestādēm, kuras jau iepriekš strādāja taupīgi, iznāk liela netaisnība. Ja vienādi samazina gan tiem, kuri izvērsās par 70 procentiem, un tiem, kuri pieauga par vienu, tad domājiet paši... Es domāju, ka tas ir drauds visai mūsu sistēmai. Vienmēr esmu bijis optimists, taču bažas ir par to, kādi būs amati jaunajā struktūrā, vai tur būs darbs cilvēkiem, kas ir dabas aizsardzības profesionāļi, vai šī sistēma netiks politizēta. Ja pārvaldes centralizācija notiks modernā izpratnē, neieviešot atkal jaunus birokrātiskus šķēršļus, tad būs labi. Ja centrālo pārvaldi izveidos lielu un tā tērēs lielus resursus, ja visi lēmumi tiks pieņemti tikai tur, tas var izvērsties bīstami. Vienota pieeja patiešām būtu derīga saistībā ar konkrētiem dabas aizsardzības pasākumiem, pētījumu tēmām.”
Kas un kā vadīs iestādi
Liela likme patiešām tiek likta uz jauno pārvaldes vadību. Ar jautājumu – kas būs jaunais DAP direktors? D. Vilkaste norāda: „Iekšējais sadalījums, kā viss pārvaldē būs, varētu arī mainīties. Tas lielā mērā atkarīgs arī no jaunā direktora kompetences, kāds būs viņa redzējums.” Taču tūdaļ arī piebilst: „Par to nekas vēl nav zināms, tas būs atbilstoši likuma atbilstošām procedūrām.”
Bažas par jaunās pārvaldes vadību var saprast. Jo Latvijā viss ir tik ļoti sajaukts, uzņēmumus un nozares vada cilvēki, kuri tajās nav speciālisti, un kur ir garantija, ka šoreiz būs citādi?
Skaidrības nav arī par struktūrvienību spējām un tiesībām īstenot projektus ar ES fondu līdzfinansējumu. Par to bažījas K. Vilciņa: „Mums ir INTERREG projekti sākuma stadijā, un nav skaidrības, kā īsti būs. Kas to tagad vadīs, arī nav īsti saprotams.”
Arī J. Jātnieks ir nesaprašanā: „Tas, ka nevarēsim kā juridiska persona pieteikt projektus Eiropas fondu līdzfinansējuma saņemšanai, manuprāt, būs viens no lielākajiem zaudējumiem. Tam nāks līdzi motivācijas zudums šos projektus izstrādāt tiem cilvēkiem, kuri iepriekš šādus projektus ieviesa. Jo viena juridiska persona nekad nespēs izstrādāt un pieteikt tik daudz projektu, kā to veica līdzšinējās administrācijas. Tādēļ šādas tiesības projektus izstrādāt un ieviest tomēr būtu struktūrvienībām jāatstāj. Turklāt šī projektu nauda tieši nonāca lauku reģionos, kur tā bija visvairāk vajadzīga un par mazāku naudu varēja vairāk padarīt.”
"No Siguldas taču nevarēs vadīt projektu, kas, piemēram, tiks izstrādāts Dundagā."
Pašreizējās DAP direktors Rolands Auziņš ir optimistiskāks: „Cilvēkiem tikai jābūt aktīviem un jādarbojas, tas nav jādara centralizēti, varbūt būs jādabū ģenerāldirektora paraksts par šo projektu, bet tam gan nevajadzētu būt sarežģīti. Jo – no Siguldas taču nevarēs vadīt projektu, kas, piemēram, tiks izstrādāts Dundagā. Tie darītāji, kas tur bija, tie arī turpinās strādāt. Drīzāk tas varētu būt sarežģīti pārejas procesā.” Viņš arī uzsver kādu jaunā administratīvā veidojuma priekšrocību: „ Iepriekš, lai noslēgtu apsaimniekošanas līgumu, mūsu darbiniekiem, piemēram, no Rīgas bija jābrauc uz Preiļiem. Tagad to varēs izdarīt Rēzeknē, kur atrodas Rāznas nacionālā parka administrācija. Tādējādi šīs apsaimniekošanas lietas varēs veikt organizatoriski efektīvāk, jo teritoriju apsaimniekošana būs decentralizēta – reģionu līmenī. Ja līdz šim iedalījums bija tāds, ka administrācijas apsaimniekoja tikai savas teritorijas, bet DAP pārējās - Natura 2000 teritorijas, tad tagad tās tiks sadalītas starp šīm struktūrvienībām.”
Mācīties no citu kļūdām
Nav skaidrības arī par to, kā turpmāk veidosies dabas aizsardzības speciālistu starptautiskā sadarbība. „Viena pārvalde nevar izveidot tik plašu horizontālā līmeņa sadarbību ar citu valstu aizsargājamām teritorijām vai šo teritoriju apvienībām, kā tas bija līdz šim,” domā J. Jātnieks. „Dažādās valstīs ir dažādi piemēri un sistēmas. Pašlaik visvairāk reformu ir veikts Igaunijā, un rezultāts nav iepriecinošs. Agrāk starptautiskos kongresos un konferencēs Igaunijas dabas aizsardzība bija ļoti augsti profesionāli pārstāvēta un ieguvusi lielu autoritāti. Pēdējos trijos šajos forumos vairs neredzam šos augsta līmeņa vadītājus – ekspertus. Igauņu tuvākie kaimiņi somi spriež – reforma ir iznīcinājusi dabas aizsardzības sistēmu šajā valstī. Pēc reformas vēl arvien nav skaidrs, kuras būs tās amatpersonas, kas pārstāvēs valsti dabas aizsardzības sadarbības un informācijas apmaiņas tīklos un programmās, tāpēc neierodas neviens. Var jau teikt – ko viņi braukā uz visādiem semināriem? Bet mēs iegūstam pieredzi, kā veikt konkrētas dabas aizsardzības rīcības savā zemē, lai neatkārtotu tādas kļūdas, kā, piemēram, savulaik zviedri, austrieši vai holandieši. Vislabāk, ja šādos pasākumos piedalās tie speciālisti, kuri tieši strādā dabas aizsardzībā. No otras puses, tā ir arī mūsu padarītā parādīšana citām valstīm, jo citādi tās neuzzinātu, cik lieli profesionāļi esam dabas aizsardzībā, ir lietas, ko var mācīties arī no mums.”
Pašlaik ir skaidrs, ka daudz kas vēl nav skaidrs. No jūnija jaunajai pārvaldības sistēmai jāsāk darboties. Tā vien gribas pajautāt – kādēļ Vides ministrija līdz šim tik mazā valstī kā Latvija nevarēja nodrošināt pietiekami vienotu dabas aizsardzības pārvaldes sistēmu, ka tagad jārada tik liels juceklis? No otras puses, pārmaiņas ir vajadzīgas, un nav glīti kritizēt visu, kas iesākts no jauna. Arī ES finanšu komisārs Hoakins Almunja uzsver, ka Latvijā vissvarīgākais šobrīd ir sagatavot un realizēt strukturālās reformas. Cik stipru pamatu dos strukturālās pārmaiņas dabas aizsardzībā, rādīs nākotne.
