Skolēnu nokļūšana mācību iestādēs un atgriešanās dzīvesvietā, kur tas nav pa spēkam pašām ģimenēm, ir un būs atkarīga no valsts vai pašvaldības iespējām nodrošināt adekvātus pārvadājumus. Pašlaik šo uzdevumu vairāk vai mazāk daļēji nodrošina pasažieru pārvadājumi vispārējos sabiedriskā transporta maršrutos, kas atkarīgi valsts dotācijas, kā arī pašvaldības, dažādos veidos organizējot skolēnu pašpārvadājumus.
Trešā skolēnu pārvadājumu nodrošināšanas iespēja ir Latvijas un Šveices sadarbības programmas ietvaros pieejamais finansējums skolēnu autobusu iegādei. Diemžēl nevienā no šīm pozīcijām, atsevišķi vai kopā ņemot, nav iespējams nodrošināt nepieciešamo skolēnu pārvadājumu apjomu. Savukārt finanšu trūkuma bedre, kuru pašlaik vērienīgi paplašina vispārējā ekonomiskā krīze, situāciju vērš vēl ļaunāku, nekā varēja prognozēt tikai pirms dažiem mēnešiem.
Sabiedriskā transporta pieejamība samazināsies
Sabiedriskais transports nespēj nodrošināt visu skolēnu pārvadājumus – acīm redzamo konstatējusi Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM) 2007. gada novembrī izveidotā darba grupa skolēnu pārvadājumu problēmas risināšanai. Nespējas iemesls ir ļoti prozaisks: sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem netiek piešķirtas valsts dotācijas nepieciešamajā apmērā zaudējumu segšanai un izdevumu kompensācijai, kas rodas, veicot pasažieru, tajā skaitā skolēnu, pārvadājumus reģionālajos vietējās nozīmes maršrutos un reģionālajos starppilsētu nozīmes maršrutos.
Valsts atbalsts sabiedriskā transporta pakalpojumiem šogad saglabājas 2008. gada līmenī, un tas ir 74,4 miljoni latu, tajā skaitā dzelzceļa pārvadājumiem 32 miljoni latu, informē VSIA „Autotransporta direkcija” (ATD) pasažieru pārvadājumu daļas vadītājs R. Timma. Pilsētu un vietējo maršrutu pārvadājumiem – 27 miljoni latu, ietverot nenokārtotās 3,4 miljonu latu parādsaistības par 2008. gadu. Tātad reālais valsts atbalsts šiem pārvadājumiem, kā lēš Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) Tehnisko problēmu komiteja, šogad ir par 6,4 miljoniem latu mazāks, jo no esošā finansējuma jāatskaita valsts nenokārtotās parādsaistības 3,7 miljoni latu un 10% (2,7 miljoni latu) atskaitījums rezerves fondā.
"Negatīvu iespaidu uz pašvaldību iespējām nodrošināt skolēnu pārvadājumus atstās arī administratīvi teritoriālā reforma."
Pietrūkstot atbilstošam valsts finansējumam, arī turpmāk, visticamāk, tiks samazināta valsts garantēto zaudējumu apmaksas kompensācija pārvadātājiem, kas sniedz pakalpojumus reģionālajos vietējās nozīmes maršrutos un reģionālajos starppilsētu nozīmes maršrutos. Atkārtoti varētu tikt samazināts šo maršrutu tīkla apjoms.
Tādējādi tiks ievērojami apgrūtināta sabiedriskā transporta pakalpojumu pieejamība skolēniem, lai nokļūtu mācību iestādēs un atpakaļ mājās, un tā ir problēma, kam vēl jārod risinājums, uzskata LPS.
Viedokļi par pārvadājumu nodrošināšanu atšķiras
Viens no problēmas risinājuma variantiem esošajā situācijā, kad sabiedriskais transports nenodrošina visu skolēnu pārvadājumus, ir skolēnu pašpārvadājumu paplašināšana, secinājusi darba grupa. Tā iesaka pašvaldībām izmantot 200 000 latu dotāciju, ko paredz Ministru kabineta 2008. gada 18. marta noteikumi Nr. 191 „Kārtība, kādā piešķir un izlieto vienreizēju dotāciju novadu pašvaldību infrastruktūras attīstībai”. Taču, kā jau LV.LV informējis, pašvaldības vairumā gadījumu šos līdzekļus vēlas izmantot attīstībai, nevis ieguldīt autopārvadājumos.
LPS norāda, ka šim nolūkam būtu nepieciešamas atsevišķs valsts finansējums, ko nenoliedz arī RAPLM. Nelaime tikai tā, ka problēmas konstatēšana vēl nav tās atrisinājums. Ja neskaidrība, kam kas jāfinansē, ir tik liela, tad labāk būtu skaidri pateikt: skolēnu pārvadājumi ir pašvaldību funkcija, kuras pildīšanā ir noteikta valsts un noteikta pašvaldību finansējuma daļa, atzīst LPS Tehnisko problēmu komitejas padomnieks Aino Salmiņš.
Skolēnu pārvadājumus dažādos veidos pašvaldībās pašlaik veic ap 250 autobusu. Taču šis autobusu parks nav tāds, kuru var uzskatīt par ilgtermiņa nodrošinājumu. Proti, tas strauji noveco un līdz ar to patērē prāvus finanšu ieguldījumus, norāda LPS. Līdz ar to, kā skaidro A. Salmiņš, daudzas pašvaldības nonākušas neapskaužamas dilemmas priekšā – veikt skolēnu pārvadājumus ar autobusiem, kuru tehnisko stāvokli nevar uzskatīt par piemērotu bērnu vešanai, vai arī – nepārvadāt bērnus pavisam.
Autobusi par Šveices naudu – ne ātrāk kā nākamgad
Lai veicinātu skolēnu pārvadājumu nodrošināšanu, kā jau LV.LV informējis, Latvijas un Šveices sadarbības programmas ietvaros reģionālo atšķirību mazināšanai, tajā skaitā skolēnu pārvadājumu nodrošināšanai, paredzēts finansējums 9,4 miljoni latu. Pieskaitot pašvaldību līdzfinansējuma daļu, šo līdzekļu apjoms varētu sasniegt apmēram 9,7 miljonus latu. Tiesa, pagaidām nav zināms, cik liela summa no šiem līdzekļiem tiks atvēlēta tieši autobusu iegādei, cik – skolēnu pārvadājumu transporta sistēmas attīstībai, kas arī paredzēta šā projekta ietvaros. Lai gan Šveices līdzekļi Latvijai ir pieejami jau kopš 2007. gada, autobusu iegāde vēl nav sākta. To plānots darīt 2009. gada otrajā pusgadā, teikts RAPLM informatīvajā ziņojumā par skolēnu pārvadājumu nodrošināšanu. Taču, rēķinoties ar iespējamību, ka iepirkums var tikt apstrīdēts, nav izslēgts, ka autobusi līdz plānotajam mērķim nonāks vēl vēlāk, lēš A. Salmiņš.
"Ne valsts, ne pašvaldības nespēs nodrošināt normatīvajos aktos noteikto ielu un ceļu uzturēšanas līmeni."
RAPLM, kuras kompetencē ir minētās programmas līdzekļu sadale, veikusi pašvaldību anketēšanu, noskaidrojot situāciju ar skolēnu pārvadājumiem. Interesi par autobusu iegādi izrādījušas 240 pašvaldības, pieprasot 262 autobusus. Reāli pašvaldības varētu pretendēt uz apmēram 100 autobusiem.
Attālumi pieaug, ceļi sabrūk, naudas nav
Lielākā daļa autobusu maršrutu lauku apvidū ved pa otrās šķiras ceļiem. Pēc Satiksmes ministrijas (SM) datiem, pašlaik, vēl pirms pavasara atkušņu iestāšanās, 38% jeb 13 000 kilometru šīs kategorijas ceļu ir sabrukuma stāvoklī. Lai nodrošinātu apmierinošu braukšanas kvalitāti, šo ceļu remontā būtu jāiegulda ap 80 miljoniem latu, skaidro A. Salmiņš. Taču 2009. gada budžetā šim nolūkam nav atvēlēts ne lats. Savukārt valsts mērķdotācijas pašvaldību ielu un ceļu uzturēšanai salīdzinājumā ar pagājušo gadu samazinātas uz pusi.
„Rezultātā ne valsts, ne pašvaldības nespēs nodrošināt normatīvajos aktos noteikto ielu un ceļu uzturēšanas līmeni,” atzīst LPS pārstāvis. Tādējādi, lai gan Sabiedriskā transporta pakalpojumu likums nosaka, ka, veidojot maršrutu tīklu ārpus pilsētām, vispirms tiek nodrošinātas iespējas skolēniem apmeklēt izglītības iestādes, sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēji ir tiesīgi atteikties no jau pašlaik ne sevišķi gribētajiem maršrutiem pa sabrukuma stāvoklī esošajiem ceļiem.
Negatīvu iespaidu uz pašvaldību iespējām nodrošināt skolēnu pārvadājumus atstās arī administratīvi teritoriālā reforma un tā dēvētā skolu optimizācija, skaidro LPS pārstāvis. Proti, vidējā un īsākā termiņā ir paredzams pašvaldību administratīvo izdevumu pieaugums. Savukārt, samazinoties lauku skolu skaitam, palielināsies attālumi, kādos līdz tuvākajai izglītības iestādei būs skolēni jānogādā.
Kopumā, kā norāda A. Salmiņš, valstī nav vienotas politikas, kas nodrošinātu pārdomātu skolēnu pārvadājumu praksi. Atbildību par šo jomu pašlaik ne sevišķi sekmīgi dala SM, Izglītības un zinātnes ministrija, RAPLM un pašvaldības.
