Nosūta vēstuli Saeimai
A/s „Rīgas Kinostudija” nosūtījusi vēstuli Saeimas Juridiskā biroja vadītājam Gunāram Kusiņam un visu Saeimā pārstāvēto frakciju vadītājiem ar aicinājumu pārbaudīt un izvērtēt parlamentā iesniegtajā Filmu likuma projektā ietverto, uz padomju laika kino mantojumu attiecināmo normu atbilstību tiesiskas valsts pamatprincipiem, kā arī iepazīstināt ar Filmu likumprojektu un pieaicināt Kinostudiju šā likuma izstrādes procesā.
Kinostudijas rīcībā nonākušas ziņas par to, ka valsts aģentūra „Nacionālais kino centrs” topošajā Filmu likumā iestrādājusi normas, kurās „atrunāta padomju laiku kino lenšu piederība valstij” (citāts no LNT ziņu sižeta).
„Rīgas Kinostudijas” valdes priekšsēdētājs Vents Horsts skaidro: „Ja ir runa, kā tas tika formulēts sižetā par kino lenšu piederību valstij, tad tas nozīmē kino lenšu nacionalizāciju, pret ko varētu protestēt personas, kuru īpašumā šīs lentes atrodas. Tomēr, ņemot vērā, ka šie izteikumi izskanēja tiešā kontekstā ar informāciju par padomju laika filmu autortiesībām, - tie rada bažas, ka ar īpašu likuma normu palīdzību valsts mēģina noteikt tieši autortiesību uz filmām piederību valstij.” Pēc viņa domām, šāda likuma pieņemšana varētu kļūt par nepatīkamu precedentu un radīt situāciju, ka valsts arī turpmāk var kārtot strīdīgus jautājumus sev par labu, vienkārši pieņemot attiecīgu likumu, kas ir pretrunā ar tiesiskas valsts pamatprincipiem.
Vienlaikus V. Horsts norāda, ka pagājušā gada nogalē ir izbeigts Prokuratūras uzsāktais kriminālprocess, kura gaitā konstatēts, ka neatkarības gados pieņemtā autortiesību likumdošana nav spēkā attiecībā uz padomju laika filmām, kuru autortiesības joprojām pieder tiem uzņēmumiem, kas tās savulaik radījuši, piemēram, „Rīgas Kinostudijai”. Izņēmums ir gadījumi, kad konkrētais uzņēmums likvidēts, taču „Rīgas Kinostudija”, lai arī laika gaitā vairākkārt reorganizēta, nekad nav likvidēta. Tai pašā laikā joprojām turpinās civilprocess, kurā KM vērsusies pret a/s „Rīgas Kinostudija”, apstrīdot tās autortiesības uz padomju laika filmām.
Intervijā 2008. gada 4. septembrī portālam LV.LV a/s „Rīgas Kinostudija” valdes priekšsēdētājs Vents Horsts uz jautājumu, kam pieder līdz 1998. gadam Rīgas Kinostudijā tapušās filmas, sacīja, ka autortiesības uz padomju laikā uzņemtajām filmām pieder a/s „Rīgas Kinostudija” un šī piederība ir pamatota ar likumu. Līdz 1993. gadam spēkā bija LPSR Civilkodekss, kurš noteica, ka autortiesības visām kino un televīzijas filmām pieder tiem uzņēmumiem, kuros tās ir uzņemtas, savukārt Latvijas Republikas likums „Par autortiesībām un blakustiesībām” paredz, ka visas tiesiskās attiecības izskatāmas saskaņā ar tiem normatīvajiem aktiem, kas tajā laikā bija spēkā, respektīvi, ja filmas tika radītas padomju laikā, tad arī autortiesību piederība izskatāma atbilstoši tajā laikā esošai likumdošanai.
Jautāts, vai filmas nav izpārdotas, V. Horsts atbildēja, ka tiesības realizēt „Rīgas Kinostudijai” piederošās autortiesības ir nodotas dāņu kompānijai „Voksell APS” pret atlīdzību izmantošanai uz laiku, kurš noteikts līgumā. Kad līgumā paredzētais termiņš būs beidzies, „Rīgas Kinostudija” atkal būs tiesīga rīkoties ar šīm autortiesībām. Savukārt uz jautājumu, kāpēc bija jānodod autortiesības un vai mums nav bažu par autortiesību piesavināšanos, viņš teica, ka dāņi jau agrāk bija strādājuši ar krievu mediju gigantiem, bet Kinostudijai šādas pieredzes autortiesību realizācijā nebija.
Aizstāv valsts tiesības un intereses
KM civiltiesiskā kārtībā ir lūgusi atzīt, ka a/s „Rīgas Kinostudija”, uzdodoties par padomju gados uzņemto filmu autortiesību īpašnieku, ir aizskārusi Latvijas valsts tiesības un ar likumu aizsargātās intereses. Interpretējot iepriekš minēto prokuratūras lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, kas noteic, ka neatkarības gados pieņemtā autortiesību likumdošana nav spēkā attiecībā uz padomju laika filmām, februārī medijos parādījās informācija: „Rīgas Kinostudija” patur tiesības uz PSRS laikā uzņemtajām filmām. KM pārstāvis šajā tiesvedībā zvērināts advokāts Dr. iur. Lauris Leja pauž neizpratni par attiecīgajiem juridiski nepamatotajiem apgalvojumiem, ņemot vērā, ka tiesvedība nav beigusies un autortiesību piederības jautājums ir tikai un vienīgi tiesas kompetencē.
"Nav pieļaujams, ka kāda savtīgās intereses ir svarīgākas par valsts un sabiedrības interesēm."
Lai nepieļautu „Rīgas Kinostudijai” turpmāk izmantot padomju gados uzņemtās filmas un gūt peļņu uz valsts un filmu autoru rēķina, KM lūdza tiesu aizliegt tai komerciāli izplatīt filmas visos izplatīšanas veidos. Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa atteica piemērot šādu pagaidu aizsardzības līdzekli, tomēr apelācijas instance – Rīgas apgabaltiesa – ir izskatījusi un apmierinājusi KM blakus sūdzību. Rīgas Apgabaltiesa 2009. gada 22. janvāra lēmumā ir norādījusi, ka KM lūgums aizliegt a/s „Rīgas Kinostudija” komerciāli izplatīt filmas ir pamatots, un atcēlusi pirmās instances – Rīgas Vidzemes priekšpilsētas – tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzības noraidīšanu.
Ministrija informē, ka v/a „Nacionālais kino centrs” jau kopš 2008. gada sākuma aktīvi veic Latvijas filmu mantojuma atjaunošanu un digitalizēšanu, tostarp to filmu atjaunošanu, par kuru autortiesību īpašnieku prettiesiski uzdodas a/s „Rīgas Kinostudija”. Tādējādi KM ir ļoti būtiski juridiski aizsargāt valsts tiesības uz Latvijas filmu mantojumu un nodrošināt tā izmantošanu sabiedrības vajadzībām.
Vai strīds jāizšķir likumdevējam?
Nacionālā kino centra (NKC) direktore Ilze Gailīte-Holmberga portālam LV.LV situāciju komentē šādi: „Ar Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūras lēmumu ir konstatēts, ka strīdam par likuma normu tulkošanu attiecībā uz filmu autortiesību piederību ir civiltiesisks raksturs, kas jārisina civiltiesiskā kārtā, kas šobrīd arī tiek darīts, jo jau kopš 2007. gada beigām noris civilā tiesvedība Latvijas valsts LR Kultūras ministrijas prasībā pret a/s „Rīgas Kinostudija”, ar kuru KM lūdz atzīt, ka a/s „Rīgas Kinostudija”, prettiesīgi uzdodoties par padomju gados uzņemto filmu autortiesību īpašnieku un noslēdzot līgumu ar Dānijas uzņēmumu, ir aizskārusi Latvijas valsts tiesības un ar likumu aizsargātās intereses.
Jānorāda, ka nolūkā nepieļaut a/s „Rīgas Kinostudija” turpmāku netaisnu iedzīvošanos uz valsts un filmu autoru rēķina, Latvijas valsts lūdza tiesu aizliegt a/s „Rīgas Kinostudija” komerciāli izplatīt filmas visos izplatīšanas veidos. Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa atteica piemērot šādu pagaidu aizsardzības līdzekli, tomēr apelācijas instance - Rīgas apgabaltiesa -, izskatījusi un apmierinājusi Latvijas valsts sūdzību, 2009. gada 22. janvāra lēmumā ir norādījusi, ka lūgums aizliegt a/s „Rīgas Kinostudija” komerciāli izplatīt filmas ir pamatots.
Nacionālo filmu likums Saeimā pieņemts pirmajā lasījumā, un pašlaik šis jautājums ir likumdevēja kompetencē. Likumprojektā piedāvātā tiesību norma attiecībā uz padomju laika filmu mantojumu paredz normatīvo regulējumu, kas vienlaikus atbilst gan filmu autoru likumīgajām tiesībām un interesēm, gan arī nosaka samērīgu valstij piekritīgo tiesību apmēru. Turklāt jāuzsver, ka arī filmu nozares pārstāvju un padomju laikā tapušo filmu autoru (Latvijas Kinematogrāfistu savienības) otrajā lasījumā piedāvātā atbilstošās tiesību normas redakcija pēc būtības neatšķiras no Kultūras ministrijas iesniegtās. Tādējādi likumdevējam šobrīd ir visas iespējas pēc būtības atrisināt jautājumu par padomju laika filmu mantojumu, ievērojot gan sabiedrības intereses uz šī mantojuma pieejamību, gan arī visu filmu autoru intereses.”
Ko par to saka sabiedrība?
Ja ir šādas ilgstošas nesaskaņas, kas skar sabiedrības intereses un kuru dēļ nepārtraukti jātiesājas, šķiežot enerģiju un līdzekļus, kāpēc nepajautāt, ko par to domā tie, kas šīs filmas radījuši un kam tās radītas? Dialogs ar sabiedrību ir mazs vai nav nemaz. Tā ir sabiedrības – visu „mūsu”, ne tikai „savējo” darīšana. Nav pieļaujams, ka kāda savtīgās intereses ir svarīgākas par valsts un sabiedrības interesēm.
