Arī šāds jautājums izskanēja Rīgas Menedžeru skolas rīkotajā ekonomikas ekspertu diskusijā, kas bija kā iesildīšanās pirms konferences 20. janvārī "Krīze - jauni izaicinājumi uzņēmējdarbībā".
Pamatojoties uz pēdējā laika tendencēm tirgū, skarbus vārdus valdībai veltīja investīciju bankas "Gild Bankers" direktors Matīss Paegle: „Pie mums nāk klienti, kurus es nekad mūžā nebūtu redzējis, ja to projektus un uzņēmumus normāli finansētu komercbankas. Viņi ir ar mieru ņemt pat dārgu kredītu ar 20–30 procentiem gadā.”
Izrādās, pat daudzus tā dēvētos minimāla riska projektus, piemēram, enerģētikas sektorā, kur ir sakārtota likumdošana, arī skaidri definēti tarifi, komercbankas vairs nefinansē.
Līdz šim valsts nebija radījusi nekādus mehānismus, kā garantēt kaut daļas no valstī pieejamiem finanšu resursiem iepludināšanu biznesā caur valsts banku vai kādām citām iestādēm. Tai pašā laikā komercbankas vēlas vienoties par citādiem kredītu atmaksāšanas nosacījumiem jau piešķirtajiem kredītiem – gan samazināt kredītu atmaksāšanas termiņus, gan palielināt procentu likmes.
„Tas liecina,” uzskata M. Paegle, „ka valsts ekonomikā naudas nav. Ja tā turpināsies, tad, pirmkārt, būs bankrotu vilnis esošiem biznesiem, otrkārt, netiks sākti jauni projekti un jauni biznesi, bet esošajiem nebūs attīstības. Nebūs tā, uz ko visi aicina, – ražošanas ar augstāku pievienoto vērtību.” Šādai situācijai turpinoties ilgstoši, valsts ekonomikai nebūs iespēju atveseļoties, līdz ar to gaidītā ekonomikas izaugsme nesāksies.
"Izrādās, pat daudzus tā dēvētos minimāla riska projektus, piemēram, enerģētikas sektorā, kur ir sakārtota likumdošana, arī skaidri definēti tarifi, komercbankas vairs nefinansē."
Ja biznesam nebūs pieejami finanšu resursi, tad pēc diviem trim gadiem attapsimies līdzīgā situācijā kā tagad, kad valsts budžets nepildās, ekonomika nav atdzīvojusies un valsts nespēj esošos kredītus atdot.
„Taču nevajag domāt, ka pašreizējā valdības rīcība nevar novest pie daudz drūmāka scenārija, proti, ka vai nu mēs vairs negribam starptautiskos kredītus ņemt, vai nu mums neviens tos nedod. Tad nebūs citas izvēles, kā pasludināt maksātnespēju, lai neatdotu kredītus, par kuriem valsts ir parādā, un spētu turpināt nosegt kārtējos izdevumus valsts sektorā,” spriež M. Paegle. „Pa laikam cilvēki nepareizi spriež, ka, viņuprāt, Latvijai nevajadzēja ņemt starptautisko finanšu institūciju aizdevumu. Taču, ja šī nauda netiktu laikus saņemta, tad valsts sektorā strādājošie jau nebūtu saņēmuši algas. Tātad aizdevums valstij bija vienīgais glābiņš, lai Latvijai maksātnespēju nepasludinātu jau šodien. Apspriežams jautājums ir tikai par starptautisko finanšu institūciju aizdevuma izmantošanu.”
Ko uzskatām par „atbildīgu kreditēšanu”
SEB banka 9. februārī paziņoja, ka 2008. gadu noslēgusi ar 29,5 miljonu latu peļņu. Un arī šādos apstākļos uzņēmumus tā kreditē mazāk. SEB bankas prezidents Ainārs Ozols gan apgalvo, ka šī banka nav pārstājusi kreditēt uzņēmumus: „Vienkārši runājot, ja mēs pārstātu kreditēt, tad mūsu portfelis gada laikā samazinātos par aptuveni 30%, jo tieši tik daudz no kredītportfeļa katru gadu amortizējas. Mums ir arī daudz spēka un resursu jāvelta, lai uzturētu esošo līmeni. Kredītiem iestājas atmaksas termiņi un tamlīdzīgi. Lai noturētu esošo līmeni, kredītos jāizsniedz gandrīz miljards latu.”
Pēdējā laikā, skaidrojot kreditēšanas apjomu samazinājumu, baņķieri aizbildinās ar banku atbildību pirmām kārtām pret noguldītājiem. Arī SEB bankas Kreditēšanas pārvaldes vadītājs Kārlis Danēvičs uzsvēra, ka banka par atbildīgu kreditēšanu uzskata tādu, kur bankai ir pārliecība: aizdevums ir dots tādam uzņēmumam, kas „kredītu var apkalpot”. Protams, ka uzņēmējiem ir grūtāk darboties pašreizējā ekonomiskajā situācijā, un iecerētā kredīta saistības nereti ir grūtāk pildīt.
Pērn kopējais SEB finanšu grupas kredītportfelis Latvijā pieaudzis par 3% jeb 86 miljoniem latu, gada beigās veidojot 2,7 miljardus latu. Privātpersonām izsniegto kredītu apjoms mājokļa iegādei 2008. gadā pieaudzis par 6%, veidojot 739 miljonus latu. Taču ar uzņēmumu kreditēšanas pieaugumu SEB banka aizvadītajā gadā lepoties nevar.
„Diemžēl 2008. gada laikā vairums uzņēmēju ieņēma nogaidošu pozīciju, daudzi atmaksāja savus iepriekšējos investīciju kredītus un par jaunām investīcijām nedomāja. Es teiktu, ka kredītu tirgus 2008. gadā bija stagnējošs. Ne jau tāpēc, ka bankas izvēlējās – dot vai nedot kredītus, bet pirmām kārtām tāpēc, ka paši uzņēmumi atliek investīciju projektus,” rezumēja K. Danēvičs.
"Diemžēl 2008. gada laikā vairums uzņēmēju ieņēma nogaidošu pozīciju, daudzi atmaksāja savus iepriekšējos investīciju kredītus un par jaunām investīcijām nedomāja."
Vai ekonomiskās krīzes dēļ SEB banka izvirza stingrākas prasības pret tiem uzņēmējiem, kas lūdz bankas kredītus?
„Mēs mēģinām būt konsekventi un arī tagad, sliktajos laikos, turpinām tādu pašu kredītpolitiku, kā 2006. gadā. Krīzes dēļ to neesam mainījuši. Mums ir tās pašas prasības, tie paši standarti pret uzņēmējiem, kādi pastāvēja pirms trim gadiem. Pieļauju, ka veidojas situācijas, kur mums ir domstarpības ar uzņēmējiem. Kur pats uzņēmējs ir pārliecināts par savu konkurētspēju un par varēšanu aizdevumus atmaksāt, savukārt banka tik pārliecināta nav,” tā K. Danēvičs.
Jautāts par šajā gadā izsniegtajiem kredītiem uzņēmējiem, viņš atzinīgi min 2008. gada beigās „Latvijas gaisa satiksmei” izsniegto kredītu. SEB banka ir finansējusi arī a/s „Latvijas Gāze” gāzes krājumu iepirkšanu, a/s „Sidrabe”, kas ir saistīta ar inovatīviem risinājumiem un tehnoloģisko iekārtu izgatavošanu.
Kurš aizdod, kurš ne
Par biedējošāko uzņēmumu kreditēšanā 2008. gada beigās un šā gada sākumā SEB grupas analītiķi uzsver to, ka vairums citu Latvijas komercbanku ir pārstājušas kreditēt. Tas labi esot redzams bieži izsludinātajos konkursos uz finansējumu, kur piesakās tikai divas, trīs vai četras bankas. Ir pat situācijas, kur pieteikusies vienīgi SEB banka.
Otrkārt, par biedējošu tendenci Latvijas ekonomikai SEB analītiķi vērtē uzņēmēju atteikšanos no Eiropas naudas apgūšanas tādēļ, ka nepietiek pašu līdzekļu, bet bankas nedod kredītus, lai varētu šo Eiropas naudu apgūt.
„Tādu problēmu mēs un arī citas komercbankas esam identificējuši un mēģinām ar Finanšu ministrijas palīdzību šo problēmu risināt. Aizvien biežāk projektu īstenotāji nespēj no bankas saņemt kredītu, lai apgūtu Eiropas fondus tikai tāpēc, ka komersantu esošā naudas plūsma ir pasliktinājusies tiktāl, ka tie vairs nespēj bankai maksāt procentus. Un, protams, ka bankai ir ļoti grūti dot kredītu tikai tāpēc vien, ka puse vai kāda daļa nāks atpakaļ no Eiropas Savienības, zinot, ka klients nav īsti spējīgs maksāt procentus. Bet mēs nevaram atļauties tādā mērā riskēt ar savu depozītu noguldītāju naudu,” uzsver SEB bankas pārstāvis.
Atklātais un slēptais bezdarbs
Bankas "Gild Bankers" direktors prognozē, ka šā gada beigās bezdarbs Latvijā var sasniegt pat 20 procentus: „Oficiālā statistika lielā mērā balstās uz tiem formāli reģistrētajiem bezdarbniekiem, kas saņem bezdarbnieka pabalstus vai kas ir ilgstošie bezdarbnieki. Tai pašā laikā labi zinām, ka nodarbinātie tā dēvētajā pelēkajā ekonomikā nefigurēja nekādos sociālo pabalstu saņēmēju reģistros un liela daļa no šiem cilvēkiem tagad arī ir bez darba. Vēl ir jāņem vērā, ka krīze ir skārusi daudzas Eiropas valstis, kur darba meklējumos bija aizbraukuši cilvēki no Latvijas. Daudzi no tiem, kas savulaik devās strādāt uz Īriju un Lielbritāniju, gadiem nav bijuši Latvijas darba ņēmēju sarakstos un nav maksājuši sociālos nodokļus. Daļa no viņiem šajos krīzes apstākļos arī ir atlaisti no darba un, iespējams, atgriežas Latvijā. Tie ir bezdarbnieki, kas oficiālajā statistikā nefigurē. Tādēļ ir pamats domāt, ka reālais bezdarba līmenis ir krietni lielāks, nekā parāda oficiālā statistika.
"Nodarbinātie tā dēvētajā pelēkajā ekonomikā nefigurēja nekādos sociālo pabalstu saņēmēju reģistros, un liela daļa no šiem cilvēkiem tagad arī ir bez darba."
Tas viss valsts budžetam uzliek aizvien lielāku un pieaugošu sociālo pabalstu slogu. Ja redzam, ka valsts budžets nepildās atbilstoši prognozēm, nodokļu ieņēmumi nav tajā līmenī, kā plānots, tad budžeta deficīts tikai un vienīgi augs. Aktuāls būs jautājums, kā šie cilvēki vispār izdzīvos. Te valstij būtu jādomā par līdzīgiem risinājumiem, kā dara daudzas rietumvalstis: tā vietā, lai maksātu milzīgus sociālos pabalstus, finansējumu novirzīt infrastruktūras projektiem, kur šos cilvēkus var nodarbināt. Pabalstu vietā viņi tādējādi saņemtu algu caur šiem valsts pasūtījumiem.”
Kā vērtēt izdzīvošanas iespējas
Zvērināts advokāts advokātu biroja „BDO Zelmenis & Liberte” vadītājs Jānis Zelmenis uzskata: „Pieredze liecina, ka paziņojumi un publiski paustie viedokļi nereti ir kļūdaini. Argentīna ir piemērs tam, kā sabruka lielas valsts ekonomika. Palasot tā laika rakstus, mani ļoti pārsteidza trīs lietas – haoss politikā, tiek celti nodokļi, līdz ar to - stimulēta pelēkā ekonomika, bezdarbs sasniedz 25%, un puse bezdarbnieku ir badā. Tālāk politiķi pieņem lēmumus „iesaldēt” depozītus, investīcijas, jebkādas izmaksas uz ārieni.
Šīs valsts pieredzi arī mums vajadzētu pastudēt, jo Argentīna no krīzes izkļuva, vispirmām kārtām sakārtojot politiku. Krīzes laikā Argentīnā pie varas nāca tādi politiķi, kas saņēma lielas sabiedrības daļas atbalstu, un tam, ko viņi darīja, iedzīvotāji ticēja uz vārda. Tāpēc gribētos tādu valdību, kas runā puslīdz vienā vilnī ar veselo saprātu un vairākuma viedokli. Ļoti grūti ir klausīties politiķos, kas dzīvo savā pasaulē.”
M. Paegle iesaka uzņēmējiem izanalizēt savas spējas šajā ekonomiskās krīzes laikā, ko faktiski katram vajadzēja izdarīt krietnu laiku agrāk: „Vispirms nepieciešams definēt makroekonomiskos parametrus, kuros mums nāksies dzīvot tuvākajos divos trijos gados: krītošs kopprodukts, sarūkošs apgrozījums, cenu kritums, deflācija, apgrūtināta banku finansējuma pieejamība un daļēji samazinātas izmaksas, piemēram, darbaspēka ziņā. Tajā pašā laikā diezgan augstas energoresursu cenas, jo naftas cena pārredzamā nākotnē, visticamāk, celsies, taču ne tik augstu kā pērnajā vasarā. Tad uzņēmējiem ir objektīvi jāizsver, vai ar šādiem nosacījumiem viņu bizness spēj izdzīvot, teiksim, trīs gadus.”
M. Paegle iesaka tā dēvētajiem stiprajiem uzņēmumiem, kam ir un būs pozitīva naudas plūsma, izmantot šo krīzes laiku kā lieliskāko iespēju palielināt savas tirgus daļas, nopērkot konkurentus, konsolidējot industrijas, kuras Latvijā daudzos sektoros ir fragmentētas, piemēram, gaļas un piena pārstrāde.
Bet tiem uzņēmējiem, kas pēc šādas analīzes redz, ka iespējas pastāvēt ir minimālas, vajadzētu rīkoties nekavējoties, lai nepazaudētu visu bankrota dēļ. Jāmēģina bizness iespējami ātrāk pārdot vai atrast spēcīgu stratēģisko partneri vai investoru. Ieteicams risinājums būtu apvienoties ar citiem uzņēmumiem. Tie ir strukturāli risinājumi, par kuriem jādomā jau šobrīd.”
