„Atļauja izrotāt eglīti mežā Latvijā ir. Patiesībā nav daudz Eiropas valstu, kuru mežā drīkst tā rīkoties,” teic valsts akciju sabiedrības „Latvijas valsts meži” (LVM) Komunikācijas daļas vadītājs Tomass Kotovičs. To drīkst darīt jebkurā Latvijas valsts, pašvaldības un arī privātā mežā, ja tajā nav norādīts citādāk. Ja privātā meža īpašnieks nevēlas, lai kāds viņa mežā grezno eglīti, tad īpašniekam jāparūpējas, lai mežs būtu nožogots ar sētu vai arī zīmes par neieiešanu šajā teritorijā būtu novietotas tā, lai tās varētu pamanīt.
Valsts mežā – katram sava eglīte
Jebkurš Latvijas iedzīvotājs jau astoņus gadus var LVM apsaimniekotajā mežā arī nocirst eglīti saviem ziemas svētkiem. Šim priekam drīkst nolūkot vienu eglīti, kuras celma caurmērs ir mazāks par 12 cm, kas parasti atbilst 2 – 3 metru garam kociņam.
 |
Protams, dodoties uz mežu pēc savas eglītes, jāpārliecinās, ka tas tiešām ir valsts mežs. Lauku iedzīvotājiem ar meža piederību parasti nav sarežģījumu. Šaubas rodas pilsētniekiem. „Ja cilvēkam nav pārliecības, vai viņš atradīs pareizo mežu, tad jāsazinās vai nu Valsts meža dienesta tuvāko mežniecību, vai arī LVM mežsaimniecību, un jānoskaidro interesējošais jautājums” stāsta T. Kotovičs.
LVM teritoriju var pazīt arī pēc dzeltenām plāksnītēm, kas izvietotas uz stabiņiem vietās, kur ir valsts mežs. Uz kvartālu stigām mežā ir arī pavisam mazas bēša krāsas plāksnītes ar kvartāla numuru un LVM simboliku, pēc kurām arī var noteikt, kam mežs pieder.
 |
Ne tik tiešas zīmes, bet arī tādas, kas apliecina, ka mežs pieder Latvijas valstij, ir zīmes: uzmanīgi ar uguni, nemetiet mežā atkritumus un līdzīgi brīdinājumi vai norādījumi ar LVM logo.
Eglīti drīkst cirst uz stigām, zem elektrolīnijām vai zem citām komunikācijām – gāzes vada, siltumvada, grāvju malās un līdz vienam metram gar grāvja malu.
Raugoties no Rīgas, tuvākais LVM mežs uz Vidzemes pusi sākas aiz Siguldas. Starp Siguldu un Rīgu ir Rīgai piederošs mežs, kurā nav atļaujas eglītes cirst. Bauskas un Skaistkalnes virzienā valsts mežs sākas aiz Ķekavas un aiz Dzelzāmura. Ventspils virzienā – tikai aiz Tukuma, jo pirms tā ir Ķemeru nacionālais parks, kurā eglītes cirst nedrīkst. Uz Liepājas pusi – aiz Kalnciema tilta pa kreisi. Pa labi aiz tilta arī ir Ķemeru nacionālais parks.
„Eglīti pilsētā nopirkt patiesībā iznāk lētāk, nekā aizbraukt uz mežu un to nocirst. Parēķiniet, cik izmaksās degviela vien,” pasmaida LVM Komunikāciju daļas vadītājs. „Tā vairāk ir tradīciju uzturēšana, viena brīvdiena ģimenei mežā kā Jaunsudrabiņa grāmatā – noskatīt to eglīti, kas acij tīkamāka, pašiem to nocirst. Tad likt „kamanās” un vest mājās.”
Pēc zariem – uz cirsmu
Ja cilvēks svētku rotai vēlas nevis eglīti, bet tikai zarus, arī tos droši var meklēt mežā. "Īpaši vēlams – jau notikušā mežistrādes vietā,” aicina T. Kotovičs. „Ja cirsmā ir izmētāti zari, katrs cilvēks savām vajadzībām un saprātīgā apmērā drīkst sev tos paņemt, neprasot nekādu atļauju. Protams, es varu runāt tikai par valsts mežu.”
"Savam ziemas svētku priekam drīkst nolūkot vienu eglīti, kuras celma caurmērs ir mazāks par 12 cm, kas parasti atbilst 2 – 3 metrus garam kociņam. "
Ja kāds grib zarus tirgot vai no tiem vīt vainagus, tad gan jāpērk atļauja LVM mežsaimniecībā. Visu mežsaimniecību koordinātas atrodamas LVM mājaslapā.
Bet, ja kāds vēlas svētkos lūkoties uz pagalmā izgreznotu milzu egli, tad šāds koks jāpērk par LVM noteiktu līgumcenu. Cena atkarīga no tā, cik egle ir liela, kurā vietā tā aug, cik tā ir skaista. Šādai skaistulei tā var būt diezgan pamatīga, visbiežāk ir 10 – 15 latu par katru egles metru. Tātad viena 20 metru augsta un izcili noaugusi egle var izmaksāt pat 400 – 450 latus.
Kamēr spēkā savstarpēja uzticība
Lai nocirstu savu eglīti, nav nepieciešams kārtot nekādus dokumentus. „Mēs ļoti ceram uz cilvēku godaprātu, un jāteic, ka iepriekšējos gados nav bijis daudz pārkāpumu, cilvēki mūsu nosacījumus ievērojuši,” saka T. Kotovičs. „Tikko LVM labvēlība tiks slikti izmantota, tā atļauju sagādāt eglīti mežā vairs nedosim. Mums talkā nāk lauku rajonu iedzīvotāji – viņi zina, kas mežā iebrauc, un visus, kas mežā uzvedas nepiedienīgi.”
"Ja cilvēks svētku rotai vēlas nevis eglīti, bet tikai zarus, arī tos droši var meklēt mežā."
Eglītes kategoriski aizliegts cirst jaunaudzēs. Par jaunaudžu postīšanu ir ļoti liels naudas sods, par vairāku eglīšu nociršanu – pat automašīnas konfiskācija. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka jaunaudzēs, kur iestādīts nākotnes mežs, kociņus cirst nedrīkst!
Bet varbūt – eglīti podiņā?
Stigās un citās vietās, kur atļauts kociņu nocirst, drīkst eglīti arī izrakt, pēc tam rakšanas vietu aizberot un nolīdzinot. „Tikai – stādīšanas laiks ir garām,” teic T. Kotovičš. „To vajadzēja izdarīt līdz novembra otrajai pusei. Ja eglīte izrakta un iestādīta podiņā ziemā, maz cerību, ka tā izdzīvos.”
Bet daudzi tagad pērk skaistākās eglītes, pārsvarā baltegles un sudrabegles, kas jau savlaikus iestādītas podiņos. Daudzas stādaudzētavas tās pārdod, tajā skaitā arī Kalsnavas audzētava, kas ir LVM uzņēmums. Eglītes podiņos ieved arī no Vācijas un Polijas. Cilvēki šo veidu uzskata par „zaļu” svētku svinēšanu.
"Eglītes kategoriski aizliegts cirst jaunaudzēs. Par jaunaudžu postīšanu ir ļoti liels naudas sods, par vairāku eglīšu nociršanu – pat automašīnas konfiskācija."
Ja ir vēlēšanās eglīti no podiņa pavasarī izstādīt kādā īpašumā, tad jāievēro daži nosacījumi. Kociņam siltās telpās jāpavada iespējami īss laiks, ne ilgāk kā no Ziemassvētkiem līdz Jaungadam, turklāt tas jānoliek pašā vēsākajā istabas stūrī. Tad kociņš jānovieto vēsā vietā – neapkurināmā verandā, uz balkona vai pagalmā. Tikai jāatceras, ka, kociņu noliekot ārā, tā saknes jāapsedz. Visvienkāršākais ir paņemt lielu maisu, lielāku nekā podiņš, sabērt tajā kūdru, zāģu skaidas vai vienkārši vecas lapas, lai saknēm strauji nemainās temperatūra – nenotiek sasalšana un atkušana, un kociņu maisā „iesēdināt”. Virszemes daļai nekāda temperatūras maiņa nekaitēs.
Ja kociņš ir nācis no vietas, kas ir tālāk uz ziemeļiem, piemēram, Skandināvijas, tad pārstādītajam kociņam vajadzētu piemēroties mūsu klimatam. Bet jāsargās šeit iestādīt kociņu, kas nācis no dienvidiem, piemēram, no Vācijas un Polijas. Tad tas var neizdzīvot. Bet vislabāk var pārstādīt eglītes, kas „dzimušas” tepat Latvijā. Vairāk informācijas par eglītēm podiņos un to aprūpi iespējams iegūt LVM mājaslapā „LVM Sēklas un stādi” kokaudzētavās.
Latvijas mežs pieaug
Cilvēki joprojām ir pārliecināti, ka Latvijas mežs tiek nežēlīgi postīts. T. Kotovičs pārliecina, ka tas tā nav. Latvijas valsts meža, kas ir 55% no valsts teritorijas, gadskārtējais pieaugums ir ap 25 miljoniem kubikmetru gadā. Savukārt izcirsts tiek līdz 10 miljoniem kubikmetru gadā. LVM šogad nocirsti nepilni 5 miljoni kubikmetru koksnes, bet pieaugums bijis ap 12 miljoniem kubikmetru. Šie skaitļi apliecina, ka mežs izpostīts netiek.
"Daudzi tagad pērk skaistākās eglītes, pārsvarā baltegles un sudrabegles, kas jau savlaikus iestādītas podiņos."
Pret Latvijas meža izpostīšanas mītu var pretim stāties arī katrs no mums. LVM mājaslapā ir informācija par meža stādīšanu. „Pārsvarā līdz šim mežu stādīt pieteicās darba vietas, skolas,” stāsta T. Kotovičs. „Bet 2008. gada pavasarī bija „izmēģinājums” – atvērtās meža dienas privātpersonām, turklāt pēc pašas sabiedrības lūguma. Piedalījās vairāki simti cilvēku!”
Atvērtās meža stādīšanas dienās, kas pavasarī ir vismaz 26, jebkurš aicināts stādīt valsts mežu. Tikpat labi – katrs var iestādīt kociņu savā īpašumā. Piemēram, savā pagalmā – privāto bērzu birztaliņu! Ulmaiņlaiku skatu kartītes idille būs acu priekšā!
