Īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Signe Bāliņa uzsvēra lielo atšķirību starp cilvēka izturēšanos fiziskajā, reālajā pasaulē un to, kā cilvēki atļaujas izturēties virtuālajā vidē. Kur velkama ētiskuma robeža un kuram tā kibertelpā būtu jānovelk? Vai iedomātā anonimitāte neiekļauj jebkādu atbildību?
„Mēs gribam un ceram, ka mūsu bērni augs saprotošāki un labāki,” teica S. Bāliņa. „Bet informācijas masa, kas gāžas, ir tik negatīva! Kur palikušas mūsu labās vērtības? Kādēļ to tikpat kā nav internetā? Kopīgi ar interneta vietņu turētājiem, īpašniekiem un redaktoriem mums jāveido interneta kultūra.”
Kurš atbildēs – vietne vai lietotājs?
Diskusijā iztirzājamo jautājumu pētīšanai un risinājumu izstrādāšanai izveidota darba grupa, kuras vadītājs ir ĪUMEPSL Politikas plānošanas departamenta direktors Ilgonis Leišavnieks. Viņš Latvijas interneta attīstības līmeni pašreizējo vērtē šādi: interneta lietotājam ir iespējas radīt interneta vides saturu tiešsaistē – ne tikai pasīvi komentēt, bet arī filmēt, fotografēt un sevis radīto publicēt. Nākotnē informāciju internetā, tajā skaitā filmētos materiālus varēs pievienot tiešsaistē, izmantojot mobilo tālruni.
"Nav jāveido atsevišķs regulējums par informācijas publicēšanu internetā, bet jādefinē tā informācija, kuras publiskošana ir ierobežota."
Brīdī, kad informācija tiešsaistē tiek ievietota, kas to izplata – interneta vietne vai arī informācijas lietotājs? Vai par to, ka lietotāja veidotu prettiesisku saturu izplata konkrētā vietne, būtu jāsoda vietņu īpašnieki vai tomēr šīs informācijas radītāji? „Protams, normāli domājošs vietnes turētājs, rūpējoties par savu reputāciju, pats neradīs un nepubliskos prettiesisku informāciju, lai nevajadzētu saskarties ar tiesībsargājošajām struktūrām. Bet svarīgi ir, lai vietņu turētāji sadarbotos un sniegtu atbalstu prettiesiskas informācijas radītāju atrašanā,” uzskata I. Leišavnieks.
ĪUMEPSL juriskonsults Atis Gailis atgādina, ka tiesiski nepieļaujamas informācijas aprite nozīmē tādas informācijas izplatīšanu, kuras aizliegums noteikts Latvijas Republikas un tai saistošajos starptautiskajos tiesību aktos. Latvijā aizliegts izplatīt:
- aicinājumus, kas vērsti pret Latvijas Republiku,
- valsts noslēpumu,
- aicinājumus uz genocīdu, nacionālo un rasu naidu,
- godu un cieņu aizskarošu informāciju,
- bērnu pornogrāfiju,
- informāciju, kas pārkāpj pornogrāfijas izplatīšanas un prostitūcijas ierobežošanas noteikumus,
- komercnoslēpumus un patentnoslēpumus,
- korespondences noslēpumus,
- informāciju, kas pārkāpj filmu izplatīšanas noteikumus un autortiesības,
- komerciālus paziņojumus pa elektronisko pastu, kurus saņemšanai adresāts nav devis piekrišanu.
Informācijas izplatīšanas ierobežojumi noteikti: Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Krimināllikumā, Autortiesību likumā, likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, Informācijas sabiedrības pakalpojumu likumā, Informācijas atklātības likumā u.c. Savukārt atbildība par informācijas izplatīšanas ierobežojumu pārkāpšanu noteikta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Krimināllikumā un Civillikumā.
"Ja ir nelikumība, tad tā ir! Gan fiziskajā, gan virtuālajā dzīvē."
A. Gailis uzskata, ka pašreizējais tiesiskais regulējums valstī ir pietiekams un paredz konkrētus pārkāpumus, kas var būt izdarīti, izplatot tiesiski nepieļaujamu informāciju. Tālab nepieciešamas izmaiņas:
- Krimināllikumā un Latvijas Administratīvo pārkāpumu likumā, papildinot tos ar konkrētiem nodarījumu sastāviem, kas var būt veikti internetā un par kuriem pašlaik nav noteikta administratīvā vai kriminālatbildība,
- Civilprocesa likumā un Kriminālprocesa likumā, ļaujot iesniegt civilprasību vai privātsūdzību tiesā par goda un cieņas aizskārumu, ja nav zināms atbildētājs,
- likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” vai Informācijas sabiedrības pakalpojumu likumā, nosakot interneta statusu, informācijas autora, izplatītāja un pakalpojumu sniedzēju tiesības, pienākumus un atbildību.
ĪUMEPSL juriskonsults A. Gailis uzsver, ka jāregulē interneta vietnes saturs, nevis tehnoloģijas: „Tādēļ nav jāveido atsevišķs regulējums par informācijas publicēšanu internetā, bet jādefinē tā informācija, kuras publiskošana ir ierobežota. Par informācijas saturu jāatbild tā veidotājiem, nevis cilvēkiem, kas devuši tehnoloģisko iespēju saturu izplatīt. Tātad pakalpojumu sniedzējam nevajadzētu atbildēt par izplatīto informāciju, izņemot gadījumus, ja viņš ir informācijas autors vai ievietotājs vai informācija tikusi publiskota un uzturēta ar viņa apzinātu piekrišanu”.
Diskusijas dalībniekiem par šo tēzi gan radās jautājums: ja „reālajā dzīvē” nezināšana neatbrīvo cilvēku no atbildības, kādēļ „atkāpe” no atbildības būtu jāparedz „virtuālajā dzīvē”?
Internets nav bangojoša jūra...
Biedrības „Dialogi.lv” valdes priekšsēdētāja Anna Stroja uzskata, ka internets nav sabangojusies jūra – tā regulēšana ir iespējama un tas ir jādara. Tikai jārada tiesisks „maršruts”, kā to veikt. Ja cilvēks tiktu slikti apkalpots vai apvainots, piemēram, veikalā, tad viņš savu aizstāvību meklētu Patērētāju tiesību aizsardzības centrā (PTAC). „Ja ne vairāk, tad es vismaz saņemu atbildi uz savu sūdzību,” teic A. Stroja. „Bet, ja cilvēku apvaino internetā, – kas viņu aizstāv? Neviens! Ne vietnes turētājs, ne informācijas radītājs!”
"Likumi Latvijā ir, bet – tie uzrakstīti slikti vai arī nebalstās uz praksi. Tātad likumi jāsakārto, jāpilnveido un jārespektē."
A. Stroja, pētot Latvijas normatīvos aktus, atradusi, ka Informācijas sabiedrības pakalpojumu likumā ir norādīts: Latvijā pastāv uzraudzības iestāde, kura ir tiesīga veikt ierobežojumus, ja tas nepieciešams sabiedrības interesēs, lai tai skaitā nepieļautu diskrimināciju pret cilvēku. Neesot gan strikti noteikts, kas ir šī uzraudzības iestāde, – tā var būt gan PTAC, gan arī Datu valsts inspekcija (DVI).
„Prettiesiska informācija internetā acīmredzot būs DVI kompetencē. Likumi Latvijā ir spēkā, bet – tie uzrakstīti slikti vai arī nebalstās uz praksi. Tātad likumi jārevidē, jāpilnveido un jārespektē,” uzskata A. Stroja. „Patiesībā jautājums ir par interneta lietošanas noteikumiem, par labo gribu. Bet diezin vai portālu uzturētāji to darīs bez sabiedrības spiediena.”
Reputācija un starptautiskā sadarbība
Portāla „Delfi” galvenais redaktors Ingus Bērziņš atzinīgi vērtē ĪUMEPSL centienus sakārtot interneta tiesisko un ētisko vidi. Tādēļ vietņu turētājiem būtu jāatbalsta šī iniciatīva problēmu kopīgiem spēkiem risināt, nevis jānostājas „rējēju” pozīcijās. „Nav nekādas atšķirības, vai informāciju ievieto lietotājs vai vietnes turētājs! Ja ir nelikumība, tad tā ir! Gan fiziskajā, gan virtuālajā dzīvē!” uzsver I. Bērziņš un piebilst, ka ikvienu nopietnu vietnes uzturētāju uztrauc arī tās reputācija, jo no tās atkarīgs bizness. „Delfi” interesēs noteikti esot interneta vides sakārtošana.
"Iespējams, interneta vide jāsadala atšķirīgā gradācijā – portāli, datu bāzes, uzziņu vietnes, pļāpu lapas utt."
Arī Drošības policijas priekšnieka vietnieks Didzis Kalniņš uzskata, ka interneta resursa turētājam jābūt atbildīgam, īpaši, ja viņa uzmanība tikusi vērsta uz prettiesisku informāciju. Diemžēl daudzi portāli nesekojot komentāru saturam. Situācijā, kad interneta vietne izplata bērnu pornogrāfiju, kamēr tiek saņemta tiesas sankcija, iet laiks, bet vietne ir brīvi pieejama ikvienam. Jo nav tiesiska pamata pārtraukt informācijas izplatīšanu. „Kā ar vietnes turētāju atbildību šādā gadījumā?” D. Kalniņš vaicā.
Programmu ieviešanas nodaļas projektu vadītāja Maija Katkovska teic, ka saistībā ar projektu www.drossinternets.lv kopš pagājušā gada Latvijas interneta lietotājiem ir iespēja ziņot par pārkāpumiem. „Ar šīs vietnes starpniecību tiek izskatīti ziņojumi un reaģēts arī situācijās, ja konkrētās vietnes turētājs nereaģē un prettiesisko informāciju neizdzēš. Tajā skaitā arī vietnēs, kas atrodas ārvalstu serveros. Mēs esam starptautiskajā tīklā un sazināmies ar šī tīkla koordinatoriem daudzās valstīs,” informē M. Katkovska.
Vai un kas ir interneta medijs
Valsts SIA „Latvijas Vēstnesis" valdes priekšsēdētāja Daina Ābele ir pārliecināta, ka sākotnēji jāvienojas par spēles noteikumiem un tad var runāt par tālākām darbībām. „Katrs cilvēks var sakārtot vidi tur, kur viņš darbojas. Mēs šeit, Latvijā, varam to izdarīt,” uzskata D. Ābele.
Viņa ir pārliecināta par to, ka interneta medijs ir plašsaziņas līdzeklis: „Mūsu portāls www.lv.lv uzskata sevi par interneta mediju un darbojas pēc likuma ”Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, uzņemoties visu atbildību un saistības, ko nosaka likums. Pavaicājiet www.diena.lv, www.db.lv, vai www.delfi.lv, par ko viņi sevi uzskata? Vai tiešām ne par interneta mediju? Tad rodas cits jautājums – kas tad īsti ir masu medijs? Un – vai kaut vienam no minētajiem sava reputācija ir mazsvarīga?”
"Diskusija ir sākta. Tai nepieciešams sabiedrības atbalsts un ieinteresētība."
Protams, visu, kas tiek publiskots internetā, nevar saukt par mediju, bet daļu – var un vajag. Iespējams, interneta vide jāsadala atšķirīgā gradācijā – portāli, datu bāzes, uzziņu vietnes, pļāpu lapas utt.
Arī portāla „Diena.lv” redakcijas vadītāja Sanita Upleja ir pārliecināta, ka sevi uzskata par mediju internetā. Bet interneta vide kā tāda ir kaut kas plašāks, jo sniedz iespēju izplatīt dažāda satura informāciju.
Diskusija ir sākta. Tai nepieciešams sabiedrības atbalsts un ieinteresētība. Ja interneta lietotājiem un vietņu īpašniekiem, uzturētājiem un par saturu atbildīgajiem cilvēkiem ir konstruktīvi priekšlikumi un ierosinājumi, lūgums tos līdz šā gada 30. decembrim sūtīt ĪUMEPSL Politikas koordinācijas nodaļas konsultantei Lienei Dīzenbergai uz e-pasta adresi liene.dizenberga@eps.gov.lv.
