SKDS aptaujā “Attieksme pret dalību jaunatnes organizācijās” blakus dzīves kvalitātes un intereses par sabiedriskajām organizācijām vērtējumam noskaidrota arī Latvijas jauniešu pieredze brīvprātīgo darbu veikšanā. Rezultāti liecina: brīvprātīgi ir strādājuši aptuveni 1/3 Latvijas jauniešu. Tikai 4% jauniešu to dara regulāri, 16% brīvprātīgi strādājuši pēdējā pusgada laikā un labprāt strādātu atkal, bet vēl 12% brīvprātīgi strādājuši tikai vienreiz. Vairāk nekā 2/5 aptaujāto (44%) norādījuši, ka nekad nav veikuši brīvprātīgo darbu, bet vēlētos to pamēģināt, savukārt 21% atzīmē, ka nekad nestrādās bez atlīdzības.
„Jaunatnes politikas vārdnīca” portālā jaunatneslietas.lv skaidro: „Brīvprātīgais darbs ir sociālās līdzdalības forma, ko veic fiziskā persona no brīvas gribas, nestājoties darba tiesiskajās attiecībās un nesaņemot par to atalgojumu. Brīvprātīgais darbs ir vērsts uz sabiedriskā labuma darbību un veicina zināšanu, prasmju un iemaņu attīstību, kā arī brīvā laika lietderīgu izmantošanu.”
Kāpēc viņi to dara
Tiem, kas uzsver, ka neko nedara par pliku paldies, ir pagrūti saprast, kā var kaut ko darīt bez atalgojuma. Turklāt ikdienā lietojam tik skarbos izteicienus: „ko par piečuku neizdarīsi”, „paldies makā neieliksi ” vai „par paldies tikai mušas sprāgst”. Tikmēr citi strādā, neprasot piečukus.
Biedrības „Jaunatne smaidam” prezidents Renārs Manuilovs saka: „Sirdī esmu brīvprātīgais”. Viņa brīvprātīgā darba pieredze sniedzas jau vairāku gadu garumā. Pēc Eiropas brīvprātīgā darba projekta Vācijā R.Manuilovs aktīvi strādā ar jauniešiem. „Es gūstu pieredzi, pozitīvas emocijas, gandarījumu par paveikto, dzīvojot ar Raiņa teikto, ka gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais neatņemams.”
Astoņu gadu brīvprātīgā darba pieredze ir Ditai Amoliņai. Viņa ir viena no pasaules jauniešiem, kas līdzdarbojās Karību jūras, Āfrikas un Eiropas Savienības valstu apvienotajās parlamentārās asamblejas lēmumu pieņemšanas procesā. D.Amoliņa piedalījusies parlamentārajā sesijā Kigalī, Ruandā, Āfrikā. Šobrīd viņa strādā biedrības "Latvijas Platforma attīstības sadarbībai" projektā, kur ir tūkstošgades attīstības mērķu eksperte. Tāpat viņa ir arī Bērnu un Ģimenes lietu ministrijas Jaunatnes Organizāciju Konsultatīvās komisijas locekle, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Studentu pašpārvaldes Akadēmiskās komisijas vadītāja, „Papardes Zieda” padomes locekle, pirms tam strādājusi vairākos nacionālos un starptautiskos projektos. Viņa saka: „Man nav vienalga, kas notiek manā fakultātē, valstī un pasaulē. Zinu, ka varu ietekmēt procesus, uzlabot situāciju, brīvprātīgo darbs ir mans dzīvesveids, ar to esmu izaugusi un visu savu apzinīgo mūžu nodarbojusies. Man tas sagādā prieku un iespēju pierādīt savas spējas, tas ir mans ieguldījums attīstībā un nākotnē: gribu lai mani bērni dzīvo labākā pasaulē, lai mana valsts ir sakārtota un labi pārvaldīta.”
Ar tādu noskaņu dzīvo arī citi brīvprātīgie, kas strādā, lai arī par to neviens algu nemaksā. Tikmēr citi joprojām saka: nē, tas nav domāts man.
Organizāciju dažādā pieredze
Jauniešu organizāciju līderi nosauc vairākus iemeslus, kādēļ jaunieši neiesaistās brīvprātīgajā darbā: nav motivācijas, sarežģītās ekonomiskās situācijas dēļ viņi labāk izvēlas strādāt par naudu, trūkst informācijas, turklāt sliktu piemēru nereti rāda pieaugušie.
Tomēr ir arī citi iemesli. R.Manuilovs saka: „Dažkārt jaunieši kategoriski atsakās piedalīties brīvprātīgajā darbā, ja to organizē, piemēram, pašvaldība un pirms tam pieaugušie ir jauniešus nepamatoti apvainojuši vai nonievājuši padarīto. Jaunieši ļoti ilgi atceras pāri darījumu.”
Sava daļa vainas tomēr jāuzņemas arī pašām organizācijām. D.Amoliņa uzsver: „Šis sektors bieži ir kā sektas – slēgta kopa, kas uzrunā tikai noteiktu sabiedrības daļu. Ja jaunietim nepienes uz paplātītes informāciju, tad viņi to arī nemeklē. Daudzas organizācijas fantastiski strādā, bet es to zinu vien tāpēc, ka pati darbojos šajā sektorā.”
"Patērētāju sabiedrības stereotips – visu nosaka konkrēta naudas summa. Brīvprātīgais darbs nesniedz finansiālu labumu, bet tas tiek atalgots ar dažādām uzslavām, pozitīvu novērtējumu, kas motivē nepadoties, turpināt, jo arī šajā jomā svarīgs ir ne tikai process, bet arī rezultāts."
Turklāt rūpīgāk jāpievēršas sabiedrisko organizāciju pēctecības faktam. Gadās, ka biedru mainības dēļ tās nespēj ilgstoši realizēt izvēlētos mērķus, tādēļ jauniešiem zūd interese. Turklāt organizācijām ne tikai jāsūkstās, ka jauniešus grūti iesaistīt, bet arī viņi prasmīgi jāuzrunā. Gulbenes jauniešu kluba „Dēms” vadītāja Anita Birzniece saka: „Jaunieši jāuzrunā tieši, ar konkrētu piedāvājumu un iespēju izvēlēties, ko darīt. Mēs to saucam par aktivitāšu vai pasākumu ēdienkartēm. Ja aicina vai piedāvā vispārīgi, atsaucība ir maza.”
Vēl cits iemesls: Latvijā īsti nav izskaidrota brīvprātīgā darba nozīme prasmju un zināšanu veidošanā – pieredzes iegūšanā. Sabiedrība neizprot, ka brīvprātīgais darbs karjerai ir tikpat nozīmīgs kā algots darbs. Ja darba devēji novērtētu šo pieredzi, augtu arī brīvprātīgā darba popularitāte.
Spoguļattēls valsts garastāvoklim
Jauniešu organizāciju līderi ir vienprātīgi pārliecināti: kāda valsts, sabiedrība un noskaņojums tajā, tāda ir arī jauniešu attieksme pret brīvprātīgo darbu. Ja valstī ir smaga ekonomiskā situācija, arī jauniešiem, protams, jāstrādā, lai nodrošinātu sev normālu ikdienu, un brīvprātīgais darbs paliek otrajā plānā, lai arī kā jaunieši tajā gribētu iesaistīties.
Tāpat brīvprātīgais darbs ir viens no valsts demokrātijas pakāpes rādītajiem – kā pilsoņi iesaistās lēmumu pieņemšanā un izpildē. „Latvijā izpratne par brīvprātīgo darbu tikai veidojas, jo mūs valsts piedzīvo strauju integrāciju demokrātijā pēc padomju varas gadiem,” saka D.Amoliņa.
Brīvprātīgais darbs ir saistīts arī ar pilsonisko līdzdalību un sabiedrības izglītību. Tas, kas sabiedrībā ir ikdiena, bērnos un jauniešos nostiprinās pašsaprotami. Ja ir izplatīts brīvprātīgais darbs, tad jaunietis to uztver kā normu, un, kad pienāk laiks, vēlme, interese vai piedāvājums, viņš automātiski iesaistīsies. „Vispirms neformālās izglītības un brīvprātīgā darba nozīme jāskaidro pieaugušajiem, lai viņi bērniem sniegtu informāciju, izpratni, piemēru un atbalstu. Bieži vien jaunietis ir daudz vairāk gatavs būt brīvprātīgais, bet tieši skolotājs vai kāds no vecākiem viņu atrunā un komentē, kas tas ir stulbi un nelietderīgi,” atzīst A.Birzniece.
Vīrieši – mednieki, sievietes – mātes
21% aptaujāto saka, ka viņi nekad nestrādātu bez atlīdzības. Vairāk šādu atbildi izvēlas vīrieši. Blakus sabiedriskajā sektorā strādājošo žēlajām nopūtām, ka šis ir materiālo vērtību laikmets, rodamas arī citas atziņas.
Pirmkārt, šādu attieksmi, iespējams, rada nepareizā izpratne par brīvprātīgo darbu. Tas nav gluži tas pats, kas anonīma labdarība, kad kāds kaut ko izdara, bet klusē un raugās, lai labdari neviens neuzzina. D.Amoliņa saka: „Tāds nu ir patērētāju sabiedrības stereotips – visu nosaka konkrēta naudas summa. Brīvprātīgais darbs nesniedz finansiālu labumu, bet tas tiek atalgots ar dažādām uzslavām, pozitīvu novērtējumu, kas motivē nepadoties, turpināt, jo arī šajā jomā svarīgs ir ne tikai process, bet arī rezultāts.”
Savukārt vīriešu atturīgā attieksme pret brīvprātīgo darbu vispirms meklējama sabiedrības vispārpieņemtajā pasaules kartībā. Jauniešu kluba „Dēms” vadītāja A.Birzniece saka: „Tā ir Baltijas valstu un postpadomju valstu īpatnība: sociāli un sabiedriski aktīvākas ne tikai brīvprātīgajā, bet arī sociālajā jomā ir sievietes. Brīvprātīgais darbs visbiežāk ir saistīts ar sociālo jomu, kurā vīrieši neiesaistās. Citādāka situācija ir attīstītajās Eiropas un Vidusjūras valstīs.” Tāpat vīriešu nestrādāšanu bez atalgojuma var saistīt ar joprojām valdošo patriarhālo uzskatu: vīrieši ir naudas pelnītāji, tādēļ viss, kas nevairo materiālo labklājību, ir otršķirīgs. „Sievietes savukārt vairāk izjūt mātes instinktu. Viņām jābūt atbildīgām par garīgo un emocionālo labklājību ģimenē, tādēļ jāpalīdz citiem, cenšoties uzlabot pasauli,” spriež D.Amoliņa.
Jaunieši + sabiedrība + valsts = dialogs
Ko darīt, lai jaunieši brīvprātīgajā darbā iesaistītos vairāk? R.Manuilovs saka: „Aizsākumi jāmeklē jaunatnes darba organizēšanā. Katrā pašvaldībā jābūt cilvēkam, kurš mērķtiecīgi koordinē jaunatnes darbu. Kamēr pašvaldības neapzināsies pienākumu rūpēties par jaunatnes lietām, tikmēr būs grūti ko mainīt. Trūkst arī pastāvīga finansējuma. Turklāt jauniešiem bieži trūkst informācijas, kur un ko var darīt, jo nav vienotas datubāzes.”
Sabiedriskās organizācijas IMKA Biroja vadītāja Linda Uzuliņa uzskata, ka pats svarīgākais šobrīd ir pieņemt Brīvprātīgā darba likumu un atzīt neformālās izglītības nozīmi. Tāpat vajadzīgs daudz vairāk pieredzējušu jaunatnes darbinieku.
Savukārt D.Amoliņa uzsver, ka brīvprātīgā darba popularizēšana atkarīga gan no paša sabiedriskā sektora dialoga ar sabiedrību, gan no tā, kā sabiedrība kopumā novērtēs brīvprātīgā darba lietderību. Arī politiskajos procesos pēc iespējas vairāk jāņem vērā brīvprātīga darba rezultāts un jaunieši jāiesaista lēmumu pieņemšanā. „Jauniešiem jāliek saprast, ka viņu viedoklis ir svarīgs. Tāpat valstij jāsniedz finansiāls atbalsts sabiedriskajam sektoram, gan neietekmējot patstāvību, jo tam jābūt demokrātijas kontroles mehānismam valstī – pirmajam, kas signalizē par pastāvošajām problēmām,” rezumē D.Amoliņa.
Ar pētījuma “Attieksme pret dalību jaunatnes organizācijās” rezultātiem var iepazīties http://www.jaunatneslietas.lv/upload/dokumenti/atskaite_bglmmonit_082008.pdf.
