„Tā ir tā pati spožā gaisma, kura šobrīd nesaudzīgi izgaismo mūsu cilvēku vēsturi. Es apzināti rakstu vārdus „mūsu cilvēku” un nešķiroju tos ne pēc dzimtās valodas, etniskās vai reliģiskās piederības. Jo gadu desmitiem ilgi viņi visi dalījās kopējās nelaimēs, vienalga, vai tie bija gruzīni, abhāzi, osetīni, krievi, armēņi, grieķi, turki vai Ziemeļkaukāza kalnieši. Daudzi devās cauri militārā konflikta dzirnavām, citi palika neskarti, bet visiem viņiem šis karš bija vienlaikus traģisks un apkaunojošs.”
Šis citāts no krievu etnoloģes Svetlanas Červonnajas grāmatas „Konflikts Kaukāzā” (Conflict in the Caucasus) sarakstīts vēl tālajā 1994. gadā, īsi pēc asiņaino pirmo Abāzijas un Dienvidosetijas karu beigām, tomēr arī šodien šie vārdi nav zaudējuši savu aktualitāti.
Vēl vairāk – līdz ar neseno karadarbību Dienvidosetijā un tai sekojošo Krievijas armijas ieiešanu Gruzijas teritorijā kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma gruzdošie konflikti no jauna uzliesmojoši. Un atkal, līdzīgi kā pirms 14 gadiem, Dienvidosetijā, Abhāzijā, Gruzijā no jauna skan šāvienu troksnis, tiek dedzinātas mājas un bēgļu gaitās dodas desmitiem un simtiem tūkstošu civiliedzīvotāju.
Dienvidosetijas un Abhāzijas konfliktu cēloņi šodien meklējami gan Krievijas, ASV un NATO ģeopolitiskajā un ekonomiskajā pretstāvē Kaukāza reģionā, gan gruzīnu, abhāzu un osetīnu nacionālajā pašapziņā, gan jo īpaši reģiona vēsturiskajā mantojumā. Neiedziļinoties pēdējo nedēļu traģiskajos notikumos un 1992. gada pirmajos asiņainajos karos, šoreiz vairāk par abu reģionu senāko vēsturi.
Kurš pirmais ieradās šajās teritorijā un kurai tautai uz to ir vēsturiskas tiesības? Šāds ir galvenais jautājums, uz kuru parasti tiek reducētas visas diskusijas par Abhāzijas un Dienvidosetijas vēsturi.
Dienvidosetija – gruzīnu teritorija
Osetīnu valoda pieder indoeiropiešu valodu grupas irāņu valodu zaram atšķirībā no to Kaukāza kaimiņiem – ingušiem, čečeniem, kabardiešiem, abhāziem –, kuru valoda pieder pie ziemeļrietumu un ziemeļaustrumu Kaukāza valodu grupām. Mūsdienās pusmiljons osetīnu dzīvo Krievijas Federācijas sastāvā esošajā Ziemeļosetijas Autonomajā Republikā.
Kopš 1992. gada de facto neatkarīgajā, bet nevienas pasaules valsts neatzītajā Dienvidosetijā dzīvo aptuveni 60 tūkstoši osetīnu, savukārt 40 tūkstoši šīs tautas pārstāvju dzīvo pārējā Gruzijas teritorijā, bet tuvu simts tūkstošiem – Turcijā.
Gan osetīnu, gan gruzīnu vēsturnieki spēj vienoties, ka osetīnu tauta ir alānu tiešie pēcteči. Tie savukārt cēlušies no senās klejotāju tautas – sarmātiem, kuri aptuveni 5. gadsimtā pirms Kristus no Centrālāzijas apmetās Volgas stepēs. Sākot jau ar 8. gadsimtu, osetīnu priekšteči alāni sāka lēnām virzīties uz dienvidiem, bet 13. gadsimtā, pakļaujoties mongoļu-tatāru ordu spiedienam, sasniedza jau Kaukāza kalnus. Aptuveni šajā pašā laikā osetīni jeb alāni pārgāja kristietībā, un šodien vairums osetīnu, līdzīgi kā gruzīni, ir pareizticīgie. Gruzīni kristietību gan pieņēma daudz ātrāk – jau 337. gadā.
Radikālāk noskaņotie osetīnu vēsturnieki gan cenšas pierādīt, ka osetīni šodienas Ziemeļosetijas un Dienvidosetijas teritorijās dzīvojuši jau vismaz divus tūkstošus gadu, tomēr šādi apgalvojumi neiztur nopietnu kritiku. Gruzīnu, kā arī vairums osetīnu un citu valstu vēsturnieki uzskata, ka osetīni Kaukāza kalnu piekāji sasniedza ne agrāk par 12. gadsimtu. Gruzīnu zinātnieki uzsver, ka osetīnu nācijas veidošanās kopš tā laika notikusi Kaukāza kalnu grēdas ziemeļu pusē, tagadējās Ziemeļosetijas pusē. Tieši Ziemeļosetija tad arī uzskatāma par osetīnu zemi.
Gruzijas vēsturnieki norāda, ka tagadējā Dienvidosetija izsenis bijusi senās Gruzijas jeb Sakartvelo valsts sastāvdaļa un osetīni šajā teritorijā ir ienācēji. Jau 4. gadsimta gruzīnu valsts, kas mūsdienās pazīstama ar tās grieķisko nosaukumu Ibērija, pletās līdz pat Kaukāza kalnu dienvidu nogāzēm un ietvēra arī tagadējās Dienvidosetijas teritoriju.
Arī 12.-13. gadsimtā, kas tiek uzskatīti par apvienotās Gruzijas karaļvalsts ziedu laikiem, Gruzija pilnībā kontrolēja tagadējās Dienvidosetijas teritoriju un šīs teritorijas iedzīvotāju vairākums bija gruzīni. Aptuveni 12. gadsimtā vēstures avotos parādās arī ziņas par plašākiem gruzīnu kontaktiem ar Kaukāza kalnu otrās puses teritorijās nesen ienākušajiem osetīniem, un par gruzīnu slavenās valdnieces Tamāras otro vīru šajā laikā kļūst osetīnu augstmanis Dāvids Soslans.
Gruzīni norāda, ka tagadējās Dienvidosetijas teritorijā osetīni masveidā ienāca tikai 19. gadsimtā, kad Gruzijas karaliste jau bija zaudējusi neatkarību un atradās cariskās Krievijas sastāvā. Sākot ar 1860. gadu, vairāki tūkstoši osetīnu apmetās gruzīnu teritorijās Kaukāza kalnu grēdas dienvidu pusē.
Ņemot vērā, ka Ziemeļosetiju un Dienvidosetiju savienojošais Roki tunelis tika uzbūvēts tikai PSRS laikos 1985. gadā, Kaukāza kalnu šķērsošana tolaik bija sarežģīta, tomēr 19. gadsimta beigās Dienvidosetijā dzīvoja jau 30-40 tūkstoši osetīnu. Ienākušie cilvēki tika nometināti gruzīnu augstmaņa Mačabeli īpašumos, no kurienes arī cēlies Dienvidosetijas nosaukums gruzīnu valodā – Samačablo.
Kad pēc cariskās Krievijas sabrukuma 1917. gadā gruzīnu meņševiki pasludināja Gruzijas neatkarību, Dienvidosetija palika Gruzijas sastāvā. Osetīni drīz vien sāka plašu militāru sacelšanos, kuras apspiešanai Gruzija izmantoja armiju. Saskaņā ar osetīnu datiem šīs sacelšanās laikā bojā gāja aptuveni 5 tūkstoši osetīnu.
Gruzīnu vēsturnieki norāda, ka osetīnu sacelšanos aktīvi atbalstījusi padomju Krievija, kura centusies atjaunot zaudēto cariskās Krievijas ietekmi Kaukāzā. Gruzīni uzsver, ka 1920. gadā Gruzija un padomju Krievija noslēgusi draudzības līgumu, kurā Krievija uz mūžīgiem laikiem atzinusi Gruzijas neatkarību, teritoriālo vienotību un atteikusies no visām pretenzijām uz Dienvidosetiju."Dienvidosetijas un Abhāzijas konfliktu cēloņi šodien meklējami gan Krievijas, ASV un NATO ģeopolitiskajā un ekonomiskajā pretstāvē Kaukāza reģionā, gan gruzīnu, abhāzu un osetīnu nacionālajā pašapziņā, gan jo īpaši reģiona vēsturiskajā mantojumā."
Savukārt osetīnu vēsturnieku skatījums uz gadsimtu mijas notikumiem būtiski atšķiras. Tie atzīmē, ka cariskās Krievijas sastāvā Dienvidosetija 19. gadsimta beigās esot pati iekļāvusies brīvprātīgi, nevis kopā ar pārējo Gruziju. Līdz ar to osetīni uzskata, ka abas to apdzīvotās teritorijas nav iespējams dalīt un gan Ziemeļosetija, gan Dienvidosetija vienmēr vēlējušās būt Krievijas sastāvā.
Sarkanajai Armijai 1921. gadā izdevās ieņemt Tbilisi un neatkarīgā Gruzijas valsts beidza pastāvēt. Arī padomju okupācijas laikā Dienvidosetija tika saglabāta Gruzijas sastāvā un tai tika piešķirts autonomā apgabala statuss. Ņemot vērā Dienvidosetijas gadsimtiem ilgstošo atrašanos vēsturiskās Gruzijas valsts sastāvā, īsti pamatots neizklausās šodien masu informācijas līdzekļos plaši tiražētais uzskats, ka Ziemeļosetijas un Dienvidosetijas sadalīšana esot veikta tikai pēc Padomju Savienības diktatora Josifa Staļina (Džugašvili) pavēles, kurš pats bija dzimis osetīna un gruzīnietes ģimenē.
Abhāzijas valstiskuma jautājums
Atšķirībā no Dienvidosetijas, runājot par Abhāziju, otru separātisko reģionu, gruzīnu vēsturnieki nenoliedz, ka abhāziem ir vēsturiskas tiesības uz šo zemi. Tie atzīst, ka abhāzi teritorijā Melnās jūras piekrastē līdzās gruzīniem dzīvojuši kopš neatminamiem laikiem. Ņemot vērā abhāzu kategorisko nevēlēšanos jebkad atgriezties Gruzijas sastāvā, gruzīniem šajā jautājumā ir daudz grūtāk izvirzīt vēsturiskus argumentus Gruzijas teritoriālās vienotības atjaunošanai.
Gruzīnu vēsturnieki nenoliedz patstāvīgas Abhāzijas karalistes izveidošanos aptuveni 730. gadā. Atbrīvojusies no Bizantijas ietekmes, Abhāzijas karaliste savu uzplaukumu piedzīvoja IX un X gadsimtā abhāzu karaļu Georgija II un Leona II vadībā. Tā apvienoja ne tikai abhāzu vēsturiskās teritorijas, bet arī lielāko daļu Melnās jūras krastā esošās gruzīnu zemes.
Gruzīnu vēsturnieki tomēr uzsver, ka šis Abhāzijas karalistes uzplaukuma laiks bijis labs abhāzu un gruzīnu sadarbības un sadzīvošanas piemērs. Kaut arī karalisti pārvaldījusi abhāzu karaļu dinastija, vairums tās iedzīvotāju bija gruzīni un karaliste atradusies lielā gruzīnu kultūras un valodas ietekmē. Abhāzi tam kategoriski nepiekrīt un uzsver, ka Abhāzijas vēlākā pievienošana Gruzijai nav bijis nekas cits kā okupācija.
Pilnīgā Gruzijas kontrolē Abhāzija nonāca 11. gadsimtā, kad Abhāzijas karaliste beidza pastāvēt un tika pievienota gruzīnu karaļa Bagrata III Bagrationi apvienotajai karaļvalstij. Savukārt 16. gadsimtā Abhāzija uz trim gadsimtiem tika iekļauta Osmaņu impērijā, bet 19. gadsimta beigās jau tika pievienota cariskajai Krievijai. No 1917. līdz 1921. gadam Abhāzija atkal kļuva par neatkarību atguvušās Gruzijas sastāvdaļu.
Pret abhāzu tautu vēstures notikumi izturējušies patiesi nesaudzīgi – mūsdienu Abhāzijas teritorijā dzīvo mazāk abhāzu nekā 19. gadsimtā. Galvenās demogrāfiskās izmaiņas Abhāzijā notikušas divos laika periodos, kad tā bija zaudējusi savu neatkarību un atradās Krievijas pakļautībā.
Pirmais periods bija 19. gadsimta beigās pēc abhāzu pievienošanās pārējo Ziemeļkaukāza tautu karam pret carisko Krieviju. Pēc čečenu vadoņa Šamila sakāves un sagūstīšanas 1859. gadā Krievijas armija ar visu spēku vērsās arī pret abhāzu un tiem radniecīgo tautu – čerkesu, adigiešu un kabardiešu – dumpiniekiem. Pēc sakāves gandrīz 200 tūkstoši abhāzu musulmaņu devās emigrācijā uz Osmaņu impēriju.
Daudzas teritorijas pēc šīs muhadžiru kustības Abhāzijā kļuva gandrīz pilnībā neapdzīvotas. Vēlāk, jau PSRS laikos, kad Abhāzija bija Gruzijas PSR autonomā republika, gruzīnu izcelsmes padomju amatpersonas un it īpaši Staļina laika NKVD šefs Lavrentijs Berija veicināja gandrīz 100 tūkstošu gruzīnu ieceļošanu Abhāzijā. Gruzīni Abhāzijas teritorijā bija dzīvojuši jau gadsimtiem ilgi, tomēr līdz Berijas veicinātajam imigrācijas vilnim bijuši aptuveni vienādās proporcijās ar abhāziem. Bet XX gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Abhāzijas gruzīnu skaits bija sasniedzis jau 200 tūkstošus, turpretim abhāzi bija tikai 94 tūkstoši. Gandrīz visi Abhāzijā dzīvojušie gruzīni no savām mājām tika padzīti 1992. gada kara laikā.
