Ieskatam izvilkumi no topošā darba vienas nodaļas.
„Kad rakstīsi nekrologu par mani, tad pasaki, ka es piedzimu, lai mīlētu, un mīlēju līdz pēdējam elpas vilcienam,” tā savā priekšpēdējā vēstulē man rakstīja Rūta Skujiņa. Jā, tādu es viņu pazinu, un tāda viņa man bija ļoti tuva – ar savu lielo prasmi mīlēt. Rūta mīlēja dabu un grāmatas, dziesmas un savu tālo, mīļo zemi, bet par visu vairāk – cilvēku. Pat smilgu viņa mīlēja, reiz sacīdama, ka viegla būtu dusēšana tikai zem savas zemes sudraba smilgām.
Mūsu draudzības gados apmainījāmies ar simtiem vēstuļu, kuras pēc norunas visas sadedzinājām. No vēstulēm es vistuvāk dzejnieci iepazinu. Ja par cilvēku var sacīt, ka tas liesmoja dzīvodams, tad to vispilnam var attiecināt uz aizgājušo dzejnieci. Viss, ko viņa darīja, bija darīts ar sirds dedzību. Rūta juta un dzīvoja strauji – liesmodama. Trīs reizes dzejniece svešumā mani apciemoja.
Nekad šajās gaišajās ciemošanās dienās nedzirdēju Rūtu par kādu sakām ļaunu vārdu. Pati daudz sāpināta un pārprasta, viņa vairījās izsēt ap sevi naidu. Skaistas bija vasaras dienas kopā ar Rūtu – dārza ēnā zem vītola, kuru viņa mīlēja, vai krēslainie vakari mazajā istabiņā, kur dzejniece pie manis mita.
Kas mums bija ko runāt! Dažreiz es vēlējos, lai dzejniece skaita savus vai citu autoru dzejoļus. To viņa tik jauki prata – ar izjūtu, sirsnību, ar visu savu dzejnieces dvēseli. Kad pietrūka dzeju atmiņas krājumos, Rūta skaitīja tautas dziesmas, kuras viņa zināja apbrīnojami daudz. Mēs apspriedām un iztirzājām mākslu un bieži arī pašas sevi. Tad izraisījās Rūtas sirsnīgie smiekli, kas aizrāva mani līdzi. Tā esot liela māka – pasmieties pašiem par sevi, un tad likās, ka daudzas dvēseles vainas sadzija.
Rūtas vēstules nāca bieži, un lasīt tās bija bauda, jo katra bija literāri vērtīgs sacerējums. Nereti Rūtas vēstulēs bija dzejoļi, tikko dzimuši, naktī, bezmiegā, vai Kaiju mājas dārzā, starp puķēm sēžot. Ik pavasari dzejniece man aprakstīja savu plaukstošo dārzu visos sīkumos un – ik rudeņus. Viņa mīlēja rudeni, košo lapu laiku, sēru un ilgu laiku.
Visu redzēja un apmīļoja dzejnieces acis. Vai tās bija puķes, rudens lapas vai mīļie mazbērni, kas viņai lipa klāt kā apiņstīgas, gaidīdamas sauli.
Par savām ciešanām Rūta sūdzējās maz. „Es nebaidos nāves,” viņa man rakstīja, „jo ticu cilvēka atdzimšanai”. Ar tādu ticību nāves brīdi negaida izmisumā.
Dzejniece ir šķīrusies, pakāpusies augstajā mūžības kalnā, ka mūsu zemes acīm viņu vairs neredzēt. Bet palikušas viņas dzejas un tēlojumi, kuros izskan Rūtas dzīves jēga – „Es piedzimu, lai mīlētu”.
No Irmas Grebzdes raksta „Ardievas dzejniecei”.
Laiks, 1964. gada 25. aprīlī
Reti kāds uzdrošinās izplānot savu bēru norisi. Rūtai Skujiņai tas bijis pa spēkam. Dzejniece atstāj šo pasauli Kalamazū 16. aprīlī. Lai pieminētu aizgājēju, pēc trim dienām vietējā sēru namā pulcējas ap 300 pavadītāju. Ceremonija no sākuma līdz beigām rit tā, kā mirusī pati to iepriekš vēlējusies, izraugoties arī dziedamās dziesmas. Atvadu reizē dzejnieks Arturs Kaugars nolasa līdz tam neiespiestu Rūtas dzejoli „Pienene”:
Zied hiacinte zālājā,
es garām eju.
Pār galvu magnolija plaukst, –
es eju, tālāk eju.
Kur asfalts, spraugu pavēris,
man soļi stājas:
pie kājām zelta pienene.
Nu esmu mājās.
Līdz mājām vēl tāls ceļš. Jo tāda bijusi Rūtas pēdējā griba. 20. aprīlī nelaiķes mirstīgās atliekas sadedzina Detroitas krematorijā. Pēc tam pelnu urnai jāšķērso okeāns. Rudens pusē Latvijā pīšļus gulda smiltājā Rīgā Meža kapos.
Dzejnieces apsvērumos par savas piemiņas atgādinājumu ietilpst arī draudzenes atvadu vārdi. Šajā sakarā Irma pavadvēstulītē Laika redaktoram Kārlim Rabācam vēsta, ka nosūta īsu rakstiņu par Rūtu:
„Viņa vēlējās, lai es pēc tās nāves ko uzrakstot Laikam. Izpildīju to ar sažņaugtu sirdi, jo esmu daudz zaudējusi, viņai aizejot. Garāku uzrakstīt nespēju.”
1964. gada jūnijā Amerikas Savienotajās Valstīs nāk klajā Rūtas Skujiņas atmiņas „Vējš svaida kaijas”. Pie rakstu rindām par neseno pagātni autore strādājusi gandrīz līdz pēdējam elpas vilcienam.
Vienlaikus izdots arī Irmas Grebzdes romāns „Te nu es esmu!”.
"Es dzīvoju mazu, pelēku dzīvi, jo bez dzimtās zemes esmu nokaltusi. Tiesa, mums ir balta maize un salda, salda tēja, un ledusskapis...! Bet sirdis esam pazaudējuši bēgļu ceļos."
Teodors Zeltiņš, apcerot Irmas kārtējo darbu, to salīdzina ar Rūtas vērojumu. Viņš secina, ka Rūta dzīvē skatās caur romantiķes prizmu, kas gaismu sašķeļ krāsainā staru kūlī un ieskauj tanī tagadni blakus pagātnei. Turpretī Irmas skatījums atsedz dzīves tiešo īstenību ar visām ēnas pusēm.
Vai romāna galvenajā tēlā, atainojot latviešu ieceļotāju dzīves sākuma posmu Kanādā, ietverta arī pašas autores pieredze?
Rakstniece to noliedz:
„Dacē Eglē nav no manis nekā. Viņā ir apvienojušās divas latviešu meičas, kas savas kalpoņu gaitas jo sīki man aprakstīja. Tālākais – par to pagrabu – gan ir manis pašas piedzīvojumi. Mēs tur nosēdējām visu ziemu, un es strādāju par trauku mazgātāju, kad bijām no fermas aizbēguši. Latviešus esmu tēlojusi tādus, kādi tie man apkārt bija – labi, izpalīdzīgi. Bieži viens no otra aizņēmāmies 25 centus piena pudelei... Bija labi.”
Mazliet citu ieceļotāju pirmā posma dzīves šķautni Irma atsedz kādā 1982. gada vēstulē:
„„Te nu es esmu!” bija mūsu „iesākums” šajā zemē. Dažiem gāja ļoti viegli, bija angļu baznīcas, kas sponsorēja 10–20 ģimenes, un tiem tūlīt deva dzīvokļus, pilnus skapjus ar drānām un ledusskapjus ar ēdieniem. Tie pāris gadu laikā gan dzīvoja „zaļi”. Mums tik viegli negāja un bija „jāpacīnās”, bet, kas bija čakls, ātri kļuva turīgs.”
Kā allaž, pirmo vērtējumu par apgāda „Grāmatu Draugs” izdevumu sniedz avīze Laiks. Pēteris Ērmanis recenzijā izceļ romāna darbības samezglojumus, citē autores dabas gleznas un trāpīgās atziņas, atzīst, ka labi izdevušies Rasmas Galenieces zīmējumi. Vērtētājs noapaļojas īsā teikumā: „Autores dzīves prieks dara šo grāmatu itin gaišu.”
Daudz kritiskāk „Te nu es esmu!” apcerēts Rietumvācijas laikrakstā Latvija. Jāņa Rudzīša recenzijā autorei pārmests daudzrakstīšanas posts, kas izvērties neizteiksmīgā rezultātā: „Ar grūti atvairāmu vienaldzību mēs izsekojam, kā cilvēki cīnās, kā iekārtojas, ko jūt un piedzīvo katrs par sevi un trīdamies viens gar otru, bet nav radies romāns, kas savaldzinātu. Nelīdz arī Grebzdes tiešām spriganā izteiksme, kas dzirkstīt dzirkstī gan dialogos, gan aprakstos un vēstījumos.”
Avīzē Latvija Amerikā apcerē „Svešuma skarbā ikdiena” romānu aplūko Jānis Rolavs. Autors izseko notikumu attīstībai un galveno tēlu raksturiem, lai nonāktu pie vienkārša vērtējuma: „Irma Grebzde šajā romānā ir spējusi spilgti izcelt un apgaismot pieticīgo un vienkāršo jaunieceļotāju dzīvi, kas pielīdzināma līdumnieku dzīves grūtumiem, kur katrs dzīvei nepieciešamais priekšmets maksā pūles.”
„Te nu es esmu!” ir pirmā autores grāmata, ko Latvijas neatkarības atjaunošanas noskaņas paceļ atzinības viļņa virsotnē rakstnieces dzimtenē. Romāns iznāk Rīgā apgādā „Liesma” 1991. gada sākumā 50 000 eksemplāros un drīz tiek izpirkts.
Taču pirmiespiedums iznāk Ņujorkā 1964. gadā.
Tas ir laiks, kad Irma sameklējusi dzejnieka Aleksandra Pelēča adresi. Viņš nometināts Sibīrijā Amūras apgabalā. Uz Sivakas pasta nodaļu Krasnij ugolok (latviski – Sarkanais stūrītis) nu ceļo rakstnieces domas. Sazināšanās atklāj toreizējo rakstītājas noskaņojumu.
1964. gada 3. janvārī:
„Es dzīvoju mazu, pelēku dzīvi, jo bez dzimtās zemes esmu nokaltusi.
Tiesa, mums ir balta maize un salda, salda tēja, un ledusskapis...! Bet sirdis esam pazaudējuši bēgļu ceļos.”
10. februārī:
„Izmazgājusies svešas grīdas un izskrējusies restorānos ar paplātēm, sabruku un nu velku savas dienas, barodamās mietpilsoniskā mierā. Mums ir dārziņš – ar četrām ābelēm un pīlādzi, un ērkšķogu krūmi. Mana Latvija. Svešniece te esmu un palikšu.”
Šīs izjūtas izpaužas arī sarakstē ar Bertu Rudzīti:
10. jūnijā:
„Vēl aizvien skumstu par Rūtu. Dažreiz atceros viņu tik dzīvi sēžam zem vītoliņa vai pīlādža, ka sirds iesāpas. (..) Rūtas „Vējš svaida kaijas” man ļoti patika. Kā liesma viņa tur plandās lapaspusēs, tik dzīva, vitāla, mīlestības pārņemta.”
25. jūnijā:
„Aizvakar bija Līgo vakars. Nopirku ķimeņu sieru (diena bija drausmīgi karsta, pīrāgus nespēju izcept). Zem kājām – izdegusi, sarkana zāle. Ne ziedu vairs grāvmalēs, ne vēsuma naktij. Sausa, nežēlīga vasara.”
1965. gadā top enciklopēdiska rakstura izdevums, kur līdzdarbojusies arī Irma, „Pašportreti. Autori stāsta par sevi”.
Teksts „Par sevi” nav garš. Autore atklāj, ka bieži domā, kas notiks ar pašas un citu svešumā sacerēto. Jo nāk jauna paaudze, kuras latviešu valoda ir nepilnīga un interese par vecāku krātajiem sējumiem maza: „Tad uguns vai cits iznīcināšanas veids sāks darbu, lai jauno latviešu mājokļos atbrīvotu vietu, kur novietot grāmatas, rakstītas šīs zemes valodā. Un mūsu „trimdas literātūra” būs beigusi eksistēt.”
Nākotne bez zaļa cerības asna.
To uztvēris Jānis Rudzītis, recenzējot Laikā „Pašportretus”:
„Ar trimdas ieilgumu izskaidrojama rezignācija par mūsu literātūras likteni svešumā, kas pārņēmusi vienu otru autoru, piemēram, Irmu Grebzdi, daļēji arī Knutu Lesiņu un Jāni Klīdzēju. Šī rezignācija nav tiesājama, tai jāspītē, un nav šaubu, ka spītniekiem pievienosies arī paši rezignācijas upuri.”
Togad rakstniece sevi piesaka arī izdevumā, kur iepriekš darbus nav ievietojusi, – žurnālā Jaunā Gaita. Novele „Cīņa” vēlāk iekļauta krājumā „Ēnas dzeltenā stiklā”. Toties Irmas Grebzdes atbilde redakcijai: kādēļ es rakstu? – palikusi žurnāla slejās.
Viņa atzīstas, ka sākumā ne prātā nav nācis kļūt par rakstnieci. Ir bijusi tikai vēlme sevi izteikt un mazliet nopelnīt. Pēc tam attieksme pret rakstāmo kļuvusi apzināta:
„Nedomāju ne par ievērību, ne slavu. Vienkārši – vajadzēja atbrīvoties no svešajām dzīvēm, kas auga manī. Temati darbiem nerodas gribēti. Tie iekrīt sirdī kā sēkla, vēju nesta, no tuvienes vai tālienes. Neapzinos, ka man būtu kāda „sūtība” rakstīt. Savu personisko „Es” neuzskatu ne par izcilu, ne ievērojamu. Tas nebrēc pēc slavas. Patīkami ir, ja uzrakstītais spēj pietuvoties lasītājam. Par to priecājos.
Rakstu tādēļ, ka dzīvoju daudzas dzīves reizē. Tās ir izstāstāmas, un es stāstu. Stāstu viegli, jo tāda ir mana daba.”
