Savu viedokli viņš pamato ar stāstu par kāda sava radinieka dzīves pieredzi. Šis tibetietis esot bijis pārliecināts Ķīnas Komunistiskās partijas biedrs. Viņš bijis pārticis, dzīvojis modernā namā Tibetas galvaspilsētā Lhasā, un viņa mājokļa sienas rotājuši nevis Dalailamas, bet gan tikai Mao attēli. Turklāt sarunās ar kaimiņiem viņš tik dedzīgi skaidrojis revolūcijas sniegtās priekšrocības, ka apkārtējie viņam devuši iesauku Ķīnietis.
Tibetiešu komunista sociālistiskā dedzība beigusies kādā vakarā, kad viņu uz ielas aizturējusi armijas patruļa. Kā par nelaimi, personu apliecinošus dokumentus viņš bija atstājis mājās. Satikšanās ar ķīniešu karavīriem pārvērtusies murgā - viņš ticis piekauts un morāli pazemots un šādu attieksmi esot piedzīvojis savas tautības dēļ, un nav līdzējusi ne viņa revolucionārā pārliecība, ne komunistiskās partijas biedra statuss.
Supermārkets pret templi
Manuprāt, šis piemērs labi ataino situāciju Tibetā un skaidro, kādēļ marta nemieri bija pat vēl lielāki nekā pagājušajā gadsimtā notikušie. Ja palūkojas uz reģistrētajiem tibetiešu nemieru rajoniem, tad redzams, ka tie izgājuši tālu ārpus oficiālā Tibetas autonomā apgabala robežām un skāruši arī vēsturiski tibetiešu apdzīvotās teritorijas, kuras tagad iekļautas dažādu Ķīnas provinču sastāvā.
Turklāt, kā liecina internetā pieejamie amatieru videokadri, nemieros piedalījusies ne tikai politiski visaktīvākā tibetiešu sabiedrības daļa – budistu mūki un citi pilsētu iedzīvotāji, bet pat lauku reģionu nomadi zirgos. Eksperti spriež, ka agrāk politiski mazaktīvo nomadu iesaistīšanās protestos varētu liecināt, ka Ķīnas varasiestādēm tomēr nav izdevies pilnībā noslāpēt lauku rajonos uztveramo ārzemju radiostaciju signālus.
“Pekina sen jau vairs nemeklē iespējas stabilizēt Tibetu, jo to paveikt nav iespējams. Tā vietā Ķīna vēlas Tibetu pārveidot,” tā situāciju franču žurnālam “Le Nouvel Obvservateur” skaidrojis kāds anonīms tibetiešu izcelsmes ierēdnis. Žurnāla korespondente uz Tibetu bija devusies vēl šā gada sākumā, un viņas secinājums pamatā sakrita ar Dalailamas paziņojumiem, ka Tibetā notiek lēna, bet mērķtiecīga tibetiešu tradicionālā dzīvesveida un kultūras iznīcināšana – kontrole pār tempļos notiekošo, centieni “piesaistīt” nomadus noteiktai dzīvesvietai, ciematu pārcelšana.
Tomēr vislielāko iespaidu atstāj ķīniešu migrācija, kas sevišķi aktīva kļuvusi pēc pirmās un vienīgās Tibetu un Ķīnu savienojošās dzelzceļa līnijas atklāšanas. Kā sēnes pēc lietus izauguši pat veseli dzīvojamo rajonu masīvi, kuros pārsvarā dzīvo ķīniešu iebraucēji. Trimdā Indijā dzīvojošā Dalailamas pārstāvji norāda, ka no 300 tūkstošiem Lhasas iedzīvotājiem tibetieši ir vairs tikai 100 tūkstoši.
Dzelzceļa līnijas atklāšana ar derīgajiem izrakteņiem bagātajā Tibetā ļāvusi būtiski attīstīt dažādu nozaru ieguves un apstrādes rūpniecību, ar ko Ķīnas varas iestādes nepārprotami lepojas. Tibetas autonomā apgabala ekonomika attīstās straujos tempos, un pēdējos gados IKP pieaugums stabili pārsniedz 10 procentus.
Pekina sen jau vairs nemeklē iespējas stabilizēt Tibetu. Tā vietā Ķīna vēlas Tibetu pārveidot.
Tieši ar straujo ekonomikas attīstību saistās lielākās Ķīnas varas iestāžu cerības – pieaugošajai labklājībai vajadzētu likt tibetiešiem atteikties no neatkarības centieniem. Tomēr vismaz līdz šim “supermārkets pret templi” politika bijusi maz efektīva. Tieši pretēji, un to apliecina nesenie nemieri, kuros iesaistījās plašu sabiedrības slāņu pārstāvji.
Turklāt gan Tibetas, gan emigrācijas tibetiešu jaunieši radikalizējas, un aizvien biežāk atskan aicinājumi pēc pilnīgas neatkarības. Kā zināms, Dalailama jau vairākus gadus savas prasības ir mazinājis un oficiāli runā tikai par plašu Tibetas autonomiju vienotas Ķīnas sastāvā.
Tibeta ģeopolitikas gūstā
Neskatoties uz ilgajiem Tibetas neatkarības gadiem (visjaunāko laiku vēstures posmā- de facto neatkarība no 1913.-1950. gadam), vēsturisko taisnīgumu un tibetiešu tautas pašnoteikšanās tiesību būtiskumu, iespējams prognozēt, ka Tibetas neatkarības vai pat plašas autonomijas iegūšana ir maz ticama. Kamēr vien Ķīna būs militāri un ekonomiski spēcīga, tikmēr Tibetas jautājumā tā nepiekāpsies. Tam ir divi galvenie iemesli.
Pirmkārt, Tibeta ir ļoti vērtīga, raugoties no ģeopolitikas viedokļa. Šis milzīgais Himalaju augstkalnu plato atrodas stratēģiski svarīgā vietā un tam ir robeža ar Ķīnas reģionālo sāncensi - Indiju. Kontrole pār šo reģionu Ķīnai garantē tās dienvidrietumu robežu drošību. Ne mazāka loma ir arī Tibetas bagātajiem derīgo izrakteņu krājumiem, kas Ķīnas augošajai ekonomikai ir vitāli svarīgi.
Otrkārt, Ķīna nevēlas izrādīt pat ne mazāko piekāpšanos Tibetas jautājumā, jo šāds solis tiktu traktēts kā Ķīnas centrālās varas vājums un varētu kalpot par pamudinājumu citiem separātiskajiem reģioniem. Pretendenti nav tālu jāmeklē - turpat ziemeļos no Tibetas atrodas uiguru apdzīvotā Sjiņdzjana, bet teritorijā gar Mongolijas robežu izpletusies mongoļu apdzīvotā Iekšējā Mongolija.
Var pat teikt, ka valsts teritoriālā nedalāmība un robežu nemainība kļuvusi par Ķīnas ārpolitikas stūrakmeni. Līdzīgi kā Eiropas Savienības vai ASV starptautiskās retorikas pamats ir demokrātija un cilvēktiesības, tā Ķīnas ārpolitikas centrā ir valstu teritoriālā integritāte. Līdz ar to vienalga, vai tas būtu Kosovas vai Darfūras jautājums,
ANO Drošības padomē vai citos starptautiskajos forumos Ķīnas pozīcija ir nemainīgi paredzama - par labu valstij, kuras teritoriālā vienotība tiek apdraudēta.
Eiropa Ķīnu kritizē piesardzīgi
“Tibetas jautājums pilnībā ir Ķīnas iekšējā lieta. Nevienai valstij vai starptautiskajai organizācijai nav tiesību tajā iejaukties”, šādus asus vārdus Ķīnas Ārlietu ministrijas pārstāve Dzjana Jui veltīja 29.marta ES ārlietu ministru padomei, kurā tika apspriests Tibetas jautājums. Nav grūti iedomāties, cik daudz asāk skanētu Ķīnas diplomātu paziņojumi, ja Slovēnijā notikusī ES ārlietu ministru tikšanās būtu spējusi nest arī kādus konkrētus lēmumus.
Tomēr tikšanās tikai no jauna demonstrēja ES ārpolitikas bezzobainību un sašķeltību šādos sarežģītos jautājumos. Ārlietu ministri aicināja Ķīnu sākt dialogu ar Tibetas garīgo līderi trimdā Dalailamu, bet tā arī nevienojās par Pekinas Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas boikotu. Kaut arī vairāku ES dalībvalstu līderi jau paziņojuši, ka atklāšanas ceremoniju neapmeklēs, ārlietu ministru sanāksmes gala dokumentā šis jautājums pat netika pieminēts.
Protestējot pret Tibetas demonstrāciju vardarbīgo apspiešanu, par lēmumu neapmeklēt Olimpiādes atklāšanu jau iepriekš bija paziņojuši Čehijas prezidents Vāclavs Klauss, Slovākijas premjerministrs Roberts Fico un Polijas premjerministrs Donalds Tusks. Arī Igaunijas prezidents Hendrikss Ilvess darījis zināmu, ka uz Pekinu nedosies, tiesa gan – aizņemtības dēļ, bet Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips apmeklēs tikai Olimpiādes sporta pasākumus, nevis atklāšanu. Latvijas augstākās amatpersonas līdz šim bijušas daudz atturīgākas, norādot, ka to lēmums būs atkarīgs no turpmākajiem notikumiem Tibetā.
Par Olimpisko spēļu atklāšanas boikotēšanu darījuši zināmu arī ES lielo dalībvalstu līderi. Vācijas kanclere Angela Merkele, lai arī tieši nesaistot ar notikumiem Tibetā, paziņojusi, ka neapmeklēs ne atklāšanas, ne noslēguma ceremonijas. Arī Francijas prezidents Nikolā Sarkozī pieļāvis iespēju, ka varētu boikotēt spēļu atklāšanas ceremoniju.
Tikmēr Olimpiskā lāpa sasniegusi Francijas galvaspilsētu Parīzi, kur to sagaidījuši tik aktīvi protesti, ka lielu daļu maršruta nodzēstais olimpiskais simbols vests autobusā. Tas vedina uz domām, ka Ķīnas sapnis par Olimpiskajām spēlēm kā iespaidīgu un pozitīvu valsts PR kampaņu varētu tomēr tikt nedaudz koriģēts.
Tiesa gan, pašas Ķīnas iedzīvotāji vismaz pagaidām par šīm PR neveiksmēm netiek informēti. Francijas televīzijas „France 2” Ķīnas korespondente 7.aprīļa vakara ziņu izlaidumā stāstīja, ka Ķīnas televīzijas kanāli Parīzes plašos protestus neesot pat pieminējuši. “France 2” retranslētajos Ķīnas televīzijas kadros bija iemūžināti vien tikai paši pirmie metri no olimpiskās lāpas stafetes skrējiena, kuriem sekoja gleznaini attēli no Parīzes skaistākajām vietām.
