Labi aizmirsts vecais: par “profesionālismu” politikā
Kad novembra vidū Aigars Štokenbergs ar domubiedriem nodibināja “Sabiedrību
citai politikai”, pēc ilgāka laika Latvijas politikā sevi pieteica jauns spēks,
kurš, spriežot pēc dibinātāju apņēmības un atpazīstamības, nākotnē varētu kļūt
par nozīmīgu spēlētāju. Tieši tādēļ politikas interesentiem un līdzjutējiem
vajadzētu jau laikus apdomāt topošās partijas profilu, kā arī tās vietu citu
Latvijas politisko spēku vidū. Pagaidām gan būtu pāragri izteikt kādus viedokļus
un vērtējumus par jaunā veidojuma ideoloģiju, par tā iespējamām simpātijām un
antipātijām citu partiju vidū. Tomēr vienu atslēgvārdu Štokenberga grupa gan
mums ir devusi jau tagad – tas ir “profesionālisms”. Tieši politikas
profesionalitātes celšanu tā vēlas piedāvāt Latvijas sabiedrībai kā alternatīvu
līdzšinējai attīstībai.
Protams, profesionalitātes pieminēšana partiju retorikā nav nekas jauns. Štokenberga pamestā Tautas partija savā programmā vēlētājiem piedāvāja “nacionālu domāšanu, profesionalitāti finansēs un veiksmīgu pieredzi valsts pārvaldē”; arī Latvijas Pirmā partija savā programmā solīja “profesionālu darbu”. Profesionālismu dažādās toņkārtās labprāt piesauc arī “Jaunā laika” līderis Einars Repše. Tomēr vēl neviena partija savu darbību nebija uzsākusi tieši ar tik izteiktu profesionālisma piedāvājumu, kā to dara “Sabiedrība citai politikai” – šo vietu pie mums parasti ieņem vai nu nacionālie, vai korupcijas apkarošanas lozungi. Tādēļ jaunā politiskā spēka parādīšanās liek mums uzdot jautājumus: ko īsti nozīmē profesionālisms politikā? Ar ko politiķa profesionālisms atšķiras, teiksim, no ekonomista profesionālisma? Kādos gadījumos var pamatoti apgalvot, ka tas vai cits politiķis ir profesionālis? Un, visbeidzot, cik daudz profesionālisma ir vajadzīgs demokrātiskā politikā, kurā pēc idejas politiskā darbība nav vien kādas šauras lietpratēju un ekspertu grupas, bet gan visas sabiedrības lieta?
Profesionālismu politikā var saprast divos atšķirīgos veidos, un katrs no tiem ir saistīts ar īpašām problēmām. Pirmkārt, mēs varam runāt par politiķa profesionālismu, tāpat kā runājam par ārsta, friziera vai advokāta profesionālismu, saprotot politiku kā vienu no cilvēka rīcības jomām, kurai ir savi īpaši noteikumi un novērtējuma kritēriji. Otrkārt, mēs varam runāt par politiķa profesionālismu kā zināšanas un prasmes kādā specifiskā nepolitiskā nozarē, kuras politiskā pārvaldīšanā attiecīgais politiķis piedalās, piemēram, ekonomikas zināšanas ekonomikas ministram, kultūras pārzināšana kultūras ministram vai tieslietu pārzināšana parlamenta juridiskās komisijas vadītājam. Abām šīm politikas profesionālisma izpratnēm ir tendence nonākt pretrunā vienai ar otru. Galu galā veiksmīga līdzšinējā pieredze politiskajā darbībā nebūt ne vienmēr saistās ar plašu kompetenci attiecīgajā nozarē; un otrādi – izcils savas nozares eksperts nebūt ne vienmēr izrādīsies spējīgs sekmīgi pārvaldīt attiecīgo nozari kā politiķis. Tāpēc abas izpratnes ir vērts aplūkot atsevišķi.
Politiķi kā politikas profesionāļi
Pirms nedaudz vairāk nekā divsimts gadiem ļaudis Eiropā sāka apzināties, ka sabiedrības kopējā progresa priekšnoteikums ir darba dalīšana. Kamēr visi cilvēki dara vairāk vai mazāk vienu un to pašu darbu no sākuma līdz beigām (piemēram, lauksaimniecībā), izaugsme tiek bremzēta, jo cilvēkiem ir nemitīgi jāpārslēdzas no viena darba uz otru, tā arī nespējot izkopt savas prasmes vienā no tiem. Turpretī tad, kad tie iemācās savstarpēji sadalīt vienu darbu vairākās sīkās operācijās, kuras tiek uzticētas atsevišķiem cilvēkiem, kļūst iespējama individuāla kompetence un šaura specializācija, citiem vārdiem – progress. Ādams Smits pirmais apjūsmoja šās norises iespaidu uz ekonomiku un zinātni – un šīs pārdomas padarīja viņa vārdu slavenu ekonomistu un filozofu aprindās.
Neskatoties uz idejas šķietamo vienkāršību, bija nepieciešams vairāk nekā simts gadu, lai ļaudis sāktu novērtēt darba dalīšanas nozīmi arī politikā – tas notiek divdesmitā gadsimta sākumā.
Lai cik patētiski mūsdienu konstitūcijas rakstītu par “tautas suverenitāti”, tomēr ir skaidrs, ka arī politikā visi nevar darīt visu. Arī politikā ir nepieciešami specializēti ļaudis, kas pārzina politisko dzīvi daudz labāk par visiem pārējiem. Tiesa, demokrātijas ideāls it kā paredzētu, ka visi lemj par visiem jautājumiem. Tomēr pašai sabiedrībai ir ērtāk, ja specializētā politiskā darba veikšanai tiek izraudzīti noteikti cilvēki, savukārt pārējie tikai reizi pa reizei piedalās vēlēšanās, dodot priekšroku vienam vai otram profesionāļu grupējumam.
Darba dalīšanai attiecībā uz politiku ir visai nozīmīgas sekas. Kad politika kļūst par profesiju, tā kļūst par noteiktu karjeru, kuras veicināšanā attiecīgais politiķis ir personīgi ieinteresēts. Agrāk bieži ir ticis pieņemts, ka, atšķirībā no uzņēmēja, zinātnieka vai mākslinieka, politiķim nedrīkst būt savtīgi motīvi. Mēs joprojām bieži pieņemam, ka politiķim, atšķirībā no minēto profesiju pārstāvjiem, ir jāinteresējas tikai par kopīgo labumu – pretējā gadījumā tas nav labs, “godīgs” politiķis. Tomēr šāds viedoklis ir nepamatots. Profesionāls politiķis ir personīgi ieinteresēts savas karjeras veicināšanā no pašvaldības deputāta līdz Ministru prezidentam, no ierindas partijas biedra līdz parlamenta spīkeram.
Tomēr šis profesionālā politiķa savtīgums ir īpašs: profesionāls politiķis ilgtermiņā redz savu nākotni tieši politikā, viņš dzīvo politikai un, visbiežāk, arī no politikas. Politiķa profesionālās karjeras mērķis ir nonākt iespējami augstākās varas pozīcijās – un nevis piedzīt sev pilnas kabatas ar naudu, izdabājot kādam grupējumam. Viņš pieņem lēmumus atkarībā no to nozīmes savai turpmākajai karjerai – nevis akli pildot ārpuspolitisku spēku pasūtījumus. Kā jebkura nopietna karjera arī politiķa karjera ir saistīta ar ilgu, mērķtiecīgu darbu, vērtīga laika ieguldīšanu un ievērojamu risku. Tā var izdoties, attiecīgajam indivīdam nonākot vadošās politiskās pozīcijās, baudot mediju uzmanību un sabiedrības uzticību; bet tā var arī neizdoties, attiecīgajai personai tiekot marginalizētai un zaudējot ievērību. Šajā ziņā politiķa karjera būtiski neatšķiras no citām – ārsta, mūziķa, zinātnieka – karjerām, kuras uzsākot cilvēkam nav drošas pārliecības par tās rezultātiem.
Tomēr politiķa karjera kādā nozīmīgā aspektā atšķiras no citām karjerām, proti, ir samērā grūti identificēt izšķirošās prasmes, kuras ļauj politiķim sasniegt savas karjeras augstumus. Mēs zinām, kādas zināšanas un rakstura īpašības ļauj taisīt karjeru ārstam neiroķirurgam: viņam ir jābūt zinošam, atbildīgam un izturīgam. Māksliniekam ir jābūt oriģinālam, radošam un neatlaidīgam. Taču, kādas īpašības būtu noteicošās politiķim, ir lielā mērā gaumes jautājums: var jau būt, ka viņam vajadzētu būt godīgam, drosmīgam un komunikablam. Taču reizēm politiskai veiksmei daudz nozīmīgāka var būt viltība, piesardzība un izvēlība sarunas partneros – gluži pretējas īpašības. Turklāt profesionālai politiķa karjerai negatavo neviena izglītības iestāde, kuras diploms kvalificētu politiķa karjerai. Tiesa, dažās valstīs, atšķirībā no Latvijas, pastāv elitāras augstskolas, kuru beidzēju īpatsvars politiskās elites vidū ir īpaši liels – kā Lielbritānijā Oksforda un Kembridža vai Francijā – Ecole Nationale d’Administration un citas. Taču arī tajās netiek gatavoti profesionāli politiķi, bet gan citu nozaru speciālisti. Arī politikas zinātnes jeb politoloģijas studijas negatavo profesionālus politiķus, kaut arī sniedz noderīgas zināšanas par politiskām norisēm. Citiem vārdiem, politiķa profesionalitātes kritēriji ir visai neskaidri – tie lielākā mērā par citām profesijām ir piesaistīti noteiktai personībai noteiktā vēsturiskā situācijā.
Kas tad īsti kvalificē cilvēku politiskai karjerai? Vispirms jau spēja ilgtermiņā piesaistīt vēlētāju balsis un uzticību. Taču stabilā un mūsdienīgā demokrātijā tas ir iespējams vienīgi ar rūpīgu darbu un kompetenci, nevis ar ekonomisku protekciju vai “savējo” būšanām. Pat tad, ja politiķi daudzviet pasaulē ir spiesti vairāk vai mazāk rēķināties ar sponsoriem un lielo korporāciju interesēm, tomēr tas nenozīmē, ka tie būtu gatavi pasīvi pieņemt lielā biznesa diktātu pār saviem politiskajiem lēmumiem. Kad politiķis vispirms domā nevis par savu personīgo politisko nākotni, bet par izdabāšanu kārtējā “krusttēva” interesēm, viņš ir zaudējis pēdējās profesionalitātes pazīmes un patiesībā vairs nav politiķa vārda cienīgs.
Politiķi kā nozaru profesionāļi
Tomēr ar “profesionālu” politiku mūsu valsts kontekstā reizēm tiek saprasts kaut kas cits, nevis politiķa attieksme pret savu arodu. Par profesionālismu reizēm mēdz runāt arī gadījumos, kad runa ir par kāda politiķa kompetenci pārvaldāmajā nozarē – ekonomikā, kultūrā, medicīnā un tamlīdzīgi. Ņemot vērā mūsu valsts šā brīža ekonomiskos rādītājus, ir pašsaprotami, ka īpašs pieprasījums pēc “profesionāļiem” ir vērojams ekonomikas un finanšu jomā – tieši tā arī šo profesionālismu saprot “Sabiedrības citai politikai” cilvēki. Iespējams, viņiem ir taisnība. Tomēr tādā gadījumā mums ir jāsaprot, par kādu profesionālismu ir runa: saskaņā ar šādu pieeju ministriem, pirmkārt, ir jābūt savas nozares profesionāļiem un tikai pēc tam – profesionāliem politiķiem.
Sabiedriskās domas aptaujas jau ilgāku laiku rāda, ka mūsu sabiedrībā ir patiešām liels atbalsts “ekspertu valdībai”. Kompetentu nozares speciālistu, nevis demokrātiski ievēlētu politiķu veidotai valdībai priekšroku dod pat vairāk par pusi iedzīvotāju. Šī iezīme liek mums būt uzmanīgiem ar “lietpratēju valdības” ideju. Tā bieži sakņojas kļūdainā priekšstatā, ka partiju demokrātijā pie varas neizbēgami atrodas diletanti. Aizstājot “diletantus” ar “profesionāļiem”, kā uz burvja mājienu tiks novērstas visas problēmas, iestāsies miers, kārtība un pārticība. Šāda domu gaita ir visai problemātiska, jo tā pielīdzina politiķus nozares ierēdņiem, atņemot tiem specifiski politiskās funkcijas – pārstāvēt savu vēlētāju intereses politiskā cīņā. Protams, ilgas pēc šāda veida profesionalitātes ir saprotamas, kad tas vai cits ministrs demonstrē kliedzošu nekompetenci savā nozarē – un tas pie mums gadās bieži. Taču tas nebūt vēl nav arguments, lai ministra amata kandidātus izvēlētos pēc viņu specialitātes, nevis pēc politiskajām spējām. Politiķim vispirms ir jāspēj efektīvi vadīt resora darbs, vajadzības gadījumā apliecinot savu politisko gribu par spīti nozares dažādajiem ekspertiem, ierēdņiem un darbiniekiem. Viņam nav par katru cenu jāpārzina nozare no tās ilggadēja darbinieka perspektīvas – gluži otrādi, šāda pieredze var būt pat traucējoša, jo neļauj skatīt lietas plašākā valsts politikas kopsakarā.
Ko nozīmē šāda nozares profesionalitāte valdības ministru gadījumā, caurmērā ir skaidrs. Tiesa, konkrētos gadījumos šo kritēriju nebūt nav viegli piemērot: piemēram, vai aizsardzības ministram vajadzētu būt drošības politikas analītiķim vai tomēr ģenerālim? Vai izglītības un zinātnes ministram ir jābūt pasaulē pazīstamam zinātniekam vai varbūt labāk ilggadējam lauku vidusskolas direktoram? Vai ekonomikas ministra amatam labāk kvalificē veiksmīga pieredze privātā biznesā vai doktora grāds ekonomikā? Visi šie atribūti savā starpā ir būtiski atšķirīgi un padara “speciālista” izpratni diezgan izplūdušu. Turklāt šis kritērijs ir pavisam neskaidrs attiecībā uz parlamentāriešiem, kuri taču arī ir profesionāli politiķi. Kāda kvalifikācija būtu nepieciešama šiem ļaudīm?
Ja reiz runa ir par likumdošanu, varētu pieņemt, ka parlamentārieša darbam vislabāk kvalificē jurista profesija. Starpkaru perioda Latvijas parlamentāriešu vidū patiešām bija ļoti daudz advokātu. Tas savā ziņā bija pašsaprotami: kurš gan cits, ja ne advokāti, vislabāk spēs aizstāvēt citu cilvēku intereses procedurālā debašu ceļā? Pašlaik advokātu mūsu Saeimā ir ievērojami mazāk – un patiesi var gadīties, ka Saeimas darbībai kopumā tas nav labi. Tomēr ir skaidrs, ka ļaudis neizvēlas savus priekšstāvjus pēc to iepriekšējās profesijas, un tā tam arī ir jābūt.
Atskatoties uz politiķa profesionālisma problemātiku kopumā, ir jāsecina, ka vislielākās problēmas mūsu valstī saistās ar pirmo aspektu, proti, politiku kā ilgtermiņa karjeru. Uzdrošināšos apgalvot, ka mūsu politiskās elites vidū joprojām ir ievērojams skaits pilnīgi nejaušu cilvēku bez jebkādām politiskām ambīcijām, kurus “vēstures vilnis” kādā mirklī ir uzrāvis virsotnē. Šie ļaudis ilgtermiņā neredz savu vietu politikā, bet gan vienkārši īstermiņā izmanto izdevību un ar to saistītās priekšrocības, pieļaujot iespēju jebkurā mirklī atgriezties savā līdzšinējā darbības jomā, visbiežāk – privātajā biznesā. Nav šaubu, ka šādu ļaužu klātbūtne mūsu politiskajā elitē nevairo tās rīcībspēju un atbildību sabiedrības priekšā. Savukārt jaunu, ambiciozu cilvēku ienākšana mūsu visai noslēgtajās politiskajās aprindās agrāk vai vēlāk radītu situāciju, kad attiecīgais deputāts savas karjeras vārdā vairs nevēlētos pēc pavēles paklausīgi spaidīt pogas.
Attiecībā uz nozaru speciālistiem ministru krēslos turpretī ir jānorāda, ka šis jautājums lielā mērā ir nacionālās politiskās kultūras ziņā. Ir veiksmīgas demokrātiskas valstis
(piemēram, Vācija), kur ministri visbiežāk ir “speciālisti”. Taču ir arī citas, ne mazāk veiksmīgas un demokrātiskas, kā Lielbritānija, kur ministru amatos visbiežāk figurē “ģenerālisti”, politiski menedžeri bez iepriekšējas pieredzes attiecīgajā nozarē. Arī Latvijas kontekstā izšķirīgāka tomēr būtu nevis konkrētā ministra iepriekšējā pieredze, bet gan politisko partiju spēja nominēt ministrus patiešām atbildīgi un valstiski, nevis vadoties no sīkmanīgām klanu interesēm un personiskas lojalitātes. Taču šāds redzējums mūsu zemē joprojām ir ļoti tāls un diemžēl abstrakts sapnis.
Ivars Ijabs,
Dr.sc.pol., LU Politikas zinātnes nodaļa
Speciāli portālam LV.LV
