Civillikuma 146.pants noteic, ka par tēvu bērnam, kurš piedzimis sievietei laulības laikā, uzskatāms bērna mātes vīrs (paternitātes pieņēmums). Paternitātes pieņēmumu veic neatkarīgi no tā, ka starp laulātajiem kopdzīve nepastāv.

Bērna mātes vīram bija tiesības paternitātes pieņēmumu apstrīdēt tiesā divu gadu laikā no dienas, kad viņš uzzināja, ka bērns nav cēlies no viņa, kā to paredz Civillikuma 149.panta pirmā daļa. Vīra vecāki var apstrīdēt paternitātes pieņēmumu Civillikuma 149.panta pirmajā daļā norādītajā termiņā, ja vīrs līdz nāves brīdim nav zinājis par bērna dzimšanu. Mirušā vīra vecākiem ir tiesības lūgt tiesu atzīt, ka mirušais vīrs nav bērna tēvs, lai personu nepielaistu pie mantojuma dalīšanas. Šādā gadījumā vīra vecākiem jālūdz tiesu nozīmēt ekspertīzi bērna bioloģiskās izcelšanās noteikšanai.

Mirušā vīra vecāki ne vienmēr būs pašas ieinteresētākās personas bērna nepielaišanā pie mantojuma dalīšanas. Piemēram, ja mirušajam vīram arī iepriekšējā laulībā ir dzimis bērns, šim bērnam ir lielāka interese pie tēva mantojuma dalīšanas nepielaist jaundzimušo nekā mirušā vīra vecākiem. Minētajā piemērā saskaņā ar mantošanas tiesībām mirušā vīra vecāki ir tikai otrās šķiras mantinieki.

Šobrīd Civillikums citiem mirušā mantiniekiem, izņemot vecākus, nedod tiesības apstrīdēt bērna izcelšanos.