Pirmkārt, jāprecizē, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma redakcijai, kas stājās spēkā šā gada 1.martā, tagad likuma 129.panta pirmā daļa noteic: parādniekam var piemērot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ja šai personai nav iespēju nokārtot parādsaistības, kurām iestājies izpildes termiņš, un parādsaistības kopā pārsniedz 5000 eiro, vai arī sakarā ar pierādāmiem apstākļiem šai personai nebūs iespējams nokārtot parādsaistības, kuru izpildes termiņš iestāsies gada laikā, un parādsaistības kopā pārsniedz 10 000 eiro (nevis 14 228 eiro, kā tas bija iepriekš).

Fiziskā persona var pieteikt savu maksātnespēju, ja tā atbilst Maksātnespējas likumā minētajiem kritērijiem un nepastāv likumdevēja noteiktie ierobežojumi (skat. Maksātnespējas likuma 127.–130.pantu). Savukārt fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikums tiesā iesniedzams Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Attiecīgi minētā likuma 363.²³pants noteic, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumā norāda:

1) parādnieka vārdu, uzvārdu, personas kodu un deklarēto dzīvesvietu;

2) apstākļus, kuru dēļ fiziskā persona nav spējīga izpildīt saistības;

3) visu termiņā neizpildīto saistību kopējo summu;

4) visu to saistību kopējo summu, kuru izpildes termiņš iestāsies gada laikā;

5) parādnieka mantas sastāvu, tajā skaitā parādnieka daļu laulāto kopīgajā mantā un citā kopīpašumā;

6) vai maksātnespējas procesam piemērojami Padomes regulas Nr. 1346/2000 noteikumi.

Turklāt šim pieteikumam jāpievieno dokumenti, kas apstiprina:

1) valsts nodevas un citu tiesas izdevumu samaksu likumā noteiktajā kārtībā un apmērā;

2) fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta samaksu;

3) apstākļus, uz kuriem pieteikums pamatots.

Kā redzams, vēršoties tiesā, personai patiesi ir jāspēj pamatot, kādēļ tā objektīvi nevar vai nevarēs nokārtot uzņemtās saistības. Pie šādiem apstākļiem lielākoties pieder apsvērums, ka personai no viņas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ nav tāda materiālā stāvokļa – mantas un ienākumu, kas ļautu saprātīgā termiņā pildīt uzņemtās saistības. Šim izvērtējumam – nesamērībai starp parādu un parādnieka mantu, ienākumiem – ir jābūt pierādāmam un pamatotam, bet gala lēmumu, protams, tāpat pieņem tiesa, lemjot, vai konkrētā fiziskā persona ir atzīstama par maksātnespējīgu.

Piemēram, pastāvot vienam un tam pašam parādam, viena situācija, ja parādniekam nepieder nekāda manta un tas saņem minimālo algu, bet pavisam cita – ja personai ir nekustamie īpašumi vai lieli ikmēneša ienākumi. Iespējams, personai arī tādā situācijā šķiet, ka tā nevar vai nevarēs nokārtot saistības, jo tas nozīmētu atteikšanos no ierastā dzīves līmeņa vai pat īpašuma, taču diezin vai šādi apsvērumi tiktu atzīti par pamatotiem tiesā. Turpretim, ja parādniekam nekā nepieder, ienākumi ir ļoti mazi, turklāt viņa apgādībā  ir nepilngadīgi bērni u.tml., šis faktu kopums attiecībā pret vairākus desmitus tūkstošu lielu parādu jau iegūst citu nozīmi.

Vienlaikus personai var piederēt īpašums, piemēram, dzīvoklis, taču, ja ir runa par miljonu lielām saistībām, arī tad materiālā stāvokļa samērs ar parādu ir citādi vērtējams. Līdz ar to ir svarīgi visi konkrētās lietas fakti, kuri tad arī veido šo izvērtējamo apstākļu kopumu un attiecīgi liecina par katras individuālās personas spēju vai nespēju  pildīt saistības. Tā, piemēram, vairākos 2014.gada tiesu nolēmumos par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu tiesa motīvu daļā ir norādījusi: tiesa, novērtējot pieteicēja ienākumus un kopējo materiālo stāvokli kopsakarā ar pieteicēja parādsaistībām, secina, ka tam saprātīgā termiņā nav iespējams norēķināties ar kreditoru par saistībām, kurām ir iestājies izpildes termiņš. Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka pieteicējam ir finansiālas grūtības.

Tiesību akti nekādi neregulē jautājumu, kad galviniekam būtu jāpiesaka sava maksātnespēja. Ja personai pastāv likumā noteiktās maksātnespējas procesa pazīmes un priekšnoteikumi, kā arī nav likumdevēja noteiktu šķēršļu šī procesa īstenošanai, tai nevar liegt iespēju pieteikt savu maksātnespēju. Taču minētā kontekstā ļoti būtisks ir pierādīšanas jautājums. Kā jau minēts, vēršoties ar maksātnespējas pieteikumu tiesā, tajā ir jānorāda konkrēti fakti, kā arī jāpievieno dokumenti, kas apstiprina pieteikumā minētos apstākļus.  Līdz ar to aktuāls ir jautājums, kā pierādīt un pamatot, ka attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju pastāv likumā noteiktās maksātnespējas pazīmes un priekšnoteikumi.

Noprotams, ka konkrētajā situācijā ir stājies spēkā tiesas spriedums, kas paredz, ka parāda piedzīšanas neiespējamības gadījumā no galvenā parādnieka piedziņa tiks vērsta pret galvinieku. Kā izriet no aprakstītajiem apstākļiem, „process vēl tik tālu nav ticis, lai noskaidrotu galvenā parādnieka nespēju segt savas parādsaistības, bet ir pilnīgi skaidrs, ka šis cilvēks šo parādu nesegs”. Jautājums par to, kādas  ir galvinieka iespējas sākt maksātnespējas procesu šādā situācijā, kad tiesu izpildītāja piedziņa vēl nav vērsta ne pret viņu, ne pret galveno parādnieku, praksē netiek vērtēts viennozīmīgi, drīzāk – ļoti diskutabli. Proti, daļa speciālistu uzskata, ka pietiekams pamats maksātnespējas procesa pieteikšanai jau ir fakts, ka pret personu tiesā ir iesniegta kreditora prasība, kuru tā neapstrīd un tiesa atzinusi par pamatotu, un attiecībā pret galvinieku (ja tas galvo kā pats parādnieks - ekspromisoriskais galvojums, kā tas lielākoties ir atrunāts  galvojuma līgumos) spriedums ir stājies spēkā. Tātad ir runa par saistībām, kuras galviniekam ir obligāti jāpilda, līdz ar to uzskatāms, ka pastāv arī likumā noteiktā maksātnespējas pazīme.

Turpretim citi juristi uzskata, ka likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums ir izpildāms tajā norādītajā apmērā un bez ievērības nedrīkst atstāt nosacījumu, ka piedziņa pret galvinieku vēršama tikai tad, ja parādu neizdodas atgūt no paša galvenā parādnieka, - arī tad, ja runa ir par ekspromisorisko galvojumu. Tā pamatā ir vairāki apsvērumi, piemēram, tas, ka, vēršoties pret galveno parādnieku, iespējams, kreditors atgūst visu parādu vai arī tik lielu summu, ka  pārpalikums ir mazāks par Maksātnespējas likumā paredzēto minimālo slieksni, un līdz ar to  nav tiesiska pamata galvinieka atzīšanai par maksātnespējīgu u.c.

Tādēļ pastāv uzskats, ka, steidzoties atzīt kādu personu par maksātnespējīgu, iekams precīzi nav zināmi visi ar to saistītie apstākļi, rastos situācija, ka fiziskās personas maksātnespējas process tiek izmantots nepamatoti  un neatbilstoši likuma mērķim. Līdz ar to nav iespējama pārliecinoša atbilde, kāds būtu tiesas lēmums situācijā, kad galviniekam, vēršoties ar pieteikumu tiesā, būtu jāpierāda ne vien savas maksātnespējas pamatotība, bet arī fakts, ka galvenais parādnieks saistības noteikti nenokārtos un iestāsies nosacījums, ka  „piedziņa pret galvinieku vēršama, ja parādu neizdodas atgūt no paša galvenā parādnieka”.